Viens no spilgtākajiem trimdas maztekstiem par padomju un nacistu okupāciju. Recenzija par Lalitas Muižnieces darbu “Pēdas. Melita Rīgā” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atgriešanās ir cilvēces kods, kultūras dzinējspēks, senatnes un mūsu dienu saskarsmes punkts, maģisks vārds, kam latviešu valodā nav līdzīga.
Kas gan nav atgriešanās, ja visur atmiņas, katra nodzīvota minūte jau ir pagātne, bet nākotnē atgriezties var ik brīdi, atminoties cilvēces kļūdas un uzvaras. Atgriešanās dzimtenē, atgriešanās “normālā ikdienā”, atgriešanās pie saprāta – ne gluži tik pareizi, tomēr skan visās ziņās arī šobrīd.
Dzejniece un valodniece Lalita Muižniece kopā ar izdevniecību “Mansards” izjutusi un paudusi atgriešanās un tai pretējas norises – aizbraukšanas – valodisko pusi gluži aktuāli.
Grāmatiņā, kas virtuālajos veikala plauktos likusies liela un pamatīga, bet realitātē izrādījusies pavisam mīlīga, pat trausla sajūtu spēle, Lalita Muižniece atgriezusies pie literāriem tekstiem, kas sarakstīti 20. gadsimta 70. gados, kad viņa dzīvoja, strādāja un zināja dzīvi ASV, trimdā.
Labas prozas pamatā ir dokumentāls stāsts, piedzīvojums. Dzimusi Latvijā 1935. gadā, Lalita Muižniece jau 1944. gadā bijusi spiesta kopā ar māti Rūti Skujiņu pamest mājas. Līdzi ir māsa, abas vēl gluži mazas. Un tēvu Jūliju Lāci jau čeka aizveda 1941. gadā.
Lalitas Muižnieces dzīve ASV bijusi latviešu kultūras pasaule – tautasdziesmu pētniecība, disertācija, darbs Rietummičiganas universitātē, dzeja, latviešu valodas kursu rīkošana kopā ar vīru Valdi Muižnieku, latviešu valoda kā darbarīks, upe, draugs, liktenis.
Kas no tā visa lieluma ir grāmatiņā? Šķiet, ka tāds nieks – atmiņas par vecākiem, aizbraukšanas dienas un atgriešanās 30 gadus vēlāk, kad PSRS uzņēma tūristu grupas no ārzemēm.
Stāsts ir mums zināms, tam ir gan labas, gan sliktas beigas, un tomēr smalki niansēts ar garšīgām detaļām, jo autore ar valodu un zīmēm ir labās attiecībās, neaizmirstama ir arī vēstījuma forma.
Stāsts “Pēdas”, ņemot vērā vēsturnieka Ulda Ģērmaņa atzinīgos vārdus, 1975. gadā ir viens no spilgtākajiem atmiņās balstītajiem literārajiem trimdas maztekstiem par padomju un nacistu okupāciju.
Par to, ka abas okupācijas ir neizprotams ļaunums, un nav pat jāver plaši vecais logs, lai to ieraudzītu. Tas turklāt sarakstīts bērna acīm, ar savu intonāciju mūsdienu lasītājam ačgārni atgādinot Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti” (Lalitas Muižnieces stāsta varones aizbraukšana tik paradoksāli saskan ar Zālītes varones atgriešanos, jo tās ir viena spoguļa divas puses).
Tas gan nav romāns, drīzāk poēma ar piezīmēm uz malām, iedvesmojoties no Vizmas Belševicas.
Šajās malās autore līdzās aprautām sajūtām un notikumiem nolēmusi ironiski fiksēt Kārļa Ulmaņa tekstus par tautu sadraudzību, izteikas no padomju un nacistu propagandas, vēsturisku dokumentu un skaitlisko faktu driskas, kuras kā dzintara krelles banālā kaklarotā nopulējis nelietis laiks un vēstures skolotāji.
Tos zināt ir svarīgi, jo konteksts ir Lalitas Muižnieces ģimenes piedzīvojums nelaikā, tēva laiks čekas cietumā, strupās sarunas ar bēdīgo māti, melnās bertas, ebreju rindas ielās, tēvocis-virsnieks, kas kliedz uz brālēnu-bez-piecām-minūtēm-leģionāru utt.
Atmiņu ainas viegli plūst, apraudamās tikai vietās, kur nevar būt nekas cits. Poēmu auž vēstules, sapņi un bērna fantāzijas, neuzbāzīgi skanot, protams, arī pieaugušā prāta zināšanām par to, kas patiesībā notika un kam toreiz nebija vērts piepildīties, tāpēc stāsts ir īss un lakonisks, brīžiem mazāk skaidrs un saprotams – gluži kā tā laika “baltie plankumi”.
Ir interesanti, ka otrs grāmatas teksts – stāsts “Melita Rīgā” – sarakstīts gandrīz vai tajā pašā laikā, tomēr ieguvis daudz pilnāku episko asini. Nav zaudēts gan autores sirreālā pavediena stils – rotaļīgi iesācies, tas gluži organiski skan, kad tiek tēlota padomju zemes realitāte, cik nu ārzemju tūrists spējis tvert un izteikt.
Galvenā varone Melita Mūsa spēj nokrist padomju Rīgā ar izpletni no brezenta somas un vēlāk šļūc pa viesnīcas notekcauruli. Absurda valsts rada absurdas sajūtas, kuras literatūrā huligāniski uzplēš reālistiskās gaidas – var teikt, ka Lalitas Muižnieces prozā tieši saskarsme ar neaizsniedzamo radījusi vajadzību pēc šādas izteiksmes, nedaudz iedvesmojoties no 20. gs. literatūras sirreālisma paraugiem.
Pats svarīgākais un garšīgākais vēstures mīļotājiem gan ir atstāts ironijas un sarkasma laukos – vietējo izlikšanās, čekas pelēkie uzvalki, ārzemju tūristu pieņemšana, lai pieņemamie varētu kārtīgi pieņemties.
Dzerošs, neprecīzi dzeju skandējošs Harijs Liepiņš kā padomju Latvijas simbols. Nostalģija pēc zaudētās mājas Mežaparkā, kur pagrabs saglabājis savas smaržas un nav saglabājis apraktās mantas (bez nožēlas, bet interesanti).
Lalitas Muižnieces “Melita Rīgā” ir priecīgs notikums, bēdīga gadsimta beigas pieminot, savukārt “Pēdas” – eksperimenta atgriešanās. Varbūt par daudz ir drūmuma, bēdīguma un skepses, taču uzpērk faktūra.
Neaizmirsīšu Lalitas Muižnieces tēloto “noir” stila Rīgu, kur tramvajs grab kā visas neizbrauktās reizes un mūžam atgriežas savās pieturas vietās. Klasiska trimdas literatūras sajūtu ainava ar amizantām garšām
