Aizbildņa pienākumi: vai drīkst atteikties būt par aizbildni smaga rakstura pusaudzim? 0
Mani grib iecelt par aizbildni manas māsīcas 15 gadu vecajam dēlam, taču pret to kategoriski iebilst mans vīrs, jo pusaudzim ir ļoti smags raksturs un, kā mums šķiet, arī psihiski traucējumi. Turklāt mums pašiem ir trīs gadus vecs bērniņš. Vai es varu atteikties būt par aizbildni? Vai ir kādi noteikumi, kurš var un nevar būt par aizbildni? MĀRĪTE RĪGĀ
Civillikums nosaka, ka aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens bērna radinieks nevar atteikties bez likumiska iemesla. Likumiskie atteikšanās iemesli ir šādi:
• valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus;
• lasīt vai rakstīt neprašana;
• vairāk kā sešdesmit gadu vecums;
• pārziņa pār trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar lielām pūlēm;
• liela ģimene;
• nabadzība;
• slimība, kas traucē pienācīgi pildīt aizbildņa pienākumus;
• pārvietošanās citas bāriņtiesas iecirknī;
• bieža un ilga dienesta prombūtne vai tāds dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas, kas apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu.
Jāatceras, ka persona, kura labprātīgi uzņēmusies aizbildņa amatu, lai gan viņai likumisku iemeslu dēļ bija tiesības atteikties, nevar tā paša iemesla dēļ vēlāk prasīt, lai viņu no aizbildņa amata atbrīvo. Taču, ja kāds no šiem iemesliem rodas pēc tam, kad persona jau uzņēmusies aizbildņa pienākumu, viņai ir tiesības lūgt atbrīvot no tā.
Likumiskus atteikšanās iemeslus nevar izmantot persona, kas ir tieši atteikusies izmantot šos iemeslus vai nu ar nepilngadīgā vecākiem dotu solījumu, vai kā citādi, kā arī persona, kas pieņēmusi novēlējumu pēc tā paša testamenta, ar kuru viņa ir iecelta par aizbildni.
Šos atteikšanās iemeslus ikviens var izmantot neatkarīgi no tā, vai viņš iecelts par aizbildni pēc likuma vai ar testamentu (ja persona nav pieņēmusi novēlējumu). Tam, kurš vēlas šīs tiesības izlietot, par iemeslu (bet, ja to ir vairāki, par tiem visiem kopā) tikai jāpaziņo bāriņtiesai, tiklīdz viņš uzzina par savu iecelšanu. Taču jāņem vērā: ja par aizbildni ieceltais laikus nepaziņo par savu atteikšanos un nenorāda likumiskus nokavējuma iemeslus vai ja bāriņtiesa nosauktos iemeslus neņem vērā, viņš atbild par visu, kas noticis aizbildnībā no tā laika, kad attiecīgā bāriņtiesa par iecelšanu paziņojusi. Kamēr bāriņtiesa lemj par aizbildni ieceltā norādīto atteikšanās iemeslu likumību, tai pēc iespējas jāgādā par nepilngadīgā interesēm un, ja vajadzīgs, jāieceļ viņam pagaidu aizbildnis līdz lēmuma pieņemšanai.
Likums nosaka, ka par aizbildņiem vispār nevar būt:
• personas, kas pašas atrodas aizgādnībā (piemēram, ar garīgiem vai citiem veselības traucējumiem);
• personas, kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības un kas atceltas no aizbildnības nepienācīgas aizbildņa pienākumu pildīšanas dēļ;
• personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;
• personas, ko vecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem;
• personas, kuru intereses ir acīm redzamā pretrunā ar svarīgām aizbilstamā interesēm;
• tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību;
• ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār viņu valsts pilsoņiem vai viņi ir tuvi bērna radinieki;
• nepilngadīgas personas.
Visi pārējie tātad var būt aizbildņi, un no šā pienākuma nevar atteikties. Ja atteikuma iemesli būs vienīgi vīra nepatika un pašiem mazs bērns ģimenē, visticamāk, aizbildņa pienākumi tomēr būs jāuzņemas.
KONSULTĒJUSI JURISTE KRISTĪNE KRĒSLIŅA
