Armija neglābj 11
Daudziem citiem neizsūtītajiem “paveicās” mazāk nekā Jurjāniem. Viņus sameklēja, apcietināja, VDM sagatavoja un apstiprināja izsūtīšanas dokumentus, kurus sankcionēja LPSR prokurors vai viņa vietnieks. Pēc tam aizturētos no Rīgas pārsūtīšanas cietuma pa etapu nosūtīja uz Sibīrijas specnometinājuma vietām. Tur viņus ņēma specnometināto uzskaitē un pasludināja “mūža nometinājumu”. Piemēram, LPSR iekšlietu ministra vietnieks Ļjakiševs apstiprināja šādu LPSR Iekšlietu ministrijas operatīvā pilnvarotā vecākā leitnanta Ivanova sagatavoto slēdzienu par Antona Oša izsūtīšanu: “1949. gada 25. martā (..) Iekšlietu ministrijas orgāni specnometinājumā kā kulaku izsūtīja 1892. gadā dzimušo Martu Ošu. M. Ošas vīrs Antons Ošs, dzimis 1890. gadā, lietas noformēšanas un izsūtīšanas laikā atradās ieslodzījumā par nodokļu nenomaksāšanu, kā rezultātā palika neizsūtīts. Lai izpildītu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu, es ieteiktu Ošu Antonu, Jēkaba dēlu, aizturēt un no LPSR Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietuma etapēt IeM Tomskas apgabala pārvaldes rīcībā, lai apvienotos ar izsūtīto sievu.” A. Ošu 1953. gada 18. aprīlī izsūtīja uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu.
Daudzus jauniešus, kuri 1949. gada martā bija izvairījušies no izsūtīšanas, vēlāk iesauca karadienestā. Taču pat tas viņus no papildizsūtīšanas nepaglāba. 1951. gada 1. novembrī Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Zarelua ziņojumā LPSR valsts drošības ministra vietniekam pulkvedim J. Vēveram: “PSRS Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu demobilizēt no padomju armijas militārpersonas, kuras ir no Latvijas PSR izsūtīto kulaku un nacionālistu ģimenes locekļi. Nosūtām tādu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas militārpersonu sarakstu, lai Jūs pieņemtu mērus pēc viņu demobilizācijas. Vienlaicīgi paziņojam, ka, lai novērstu kāda no viņiem aiziešanu nacionālistiskajās bandās, panākta vienošanās ar apgabala pavēlniecību – šo militārpersonu demobilizāciju veikt 2 – 3 dienas pirms viņu nosūtīšanas uz ģimenes specnometinājuma vietu.” Sarakstā minēti: 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas ierindnieki Jāzeps Rancāns un Arnolds Grīnbergs, 1090. atsevišķā zenītartilērijas diviziona ierindnieks Antons Gražulis un 285. gvardes artilērijas pulka ierindnieks Gunārs Beļickis. 1953. gada 14. aprīlī ģenerālmajors Zarelua ziņojumā Omskas apgabala Iekšlietu ministrijas “P” daļas priekšniekam rakstīja: “Jūsu rīcībā tiek nosūtīts Arnolds Eduarda dēls Grīnbergs, dzimis 1929. gadā, lai pievienotos viņa ģimenes locekļiem, kuri 1949. gada 25. martā ar ešelonu Nr. 97383 izsūtīti uz Omskas staciju.” 1953. gadā izsūtījumā pie vecākiem Omskas apgabalā tika nosūtīts arī Gunārs Beļickis, bet Jāzeps Rancāns un Antons Gražulis, šķiet, palikuši Latvijā.
