Deportācijai nolemti, bet izglābušies. Kas notika pēc tam? 11
Staļina parakstītajā PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepenajā lēmumā bija teikts, ka no Latvijas uz Sibīriju mūža nometinājumā izsūtāmas 13 000 ģimenes jeb kopā 39 000 cilvēki. Šis “plāns” 25. martā tika pārpildīts, tomēr dažādu apstākļu dēļ ne visas sarakstos esošās personas toreiz izdevās notvert un izsūtīt. Šos cilvēkus tvarstīja pēc tam un centās nosūtīt nopakaļ uz Sibīriju jau aizvestajiem radiniekiem.
Pēc “rezerves sarakstiem”
Deportāciju iesāka 1949. gada 25. martā un paredzēja pabeigt divās dienās. Tomēr process ievilkās un daudziem no izsūtīšanas izdevās izvairīties. Piemēram, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (K(b)P) Rīgas apriņķa komiteja 1949. gada 31. marta ziņojumā LK(b)P Centrālajai komitejai norādīja: “Daudzi kulaki apriņķa pagastos jau agrāk zināja par gaidāmo izsūtīšanu, jo veselu nedēļu pirms tās pagastos uzturējās operatīvās grupas, kuras apmeklēja tikai izsūtīšanai paredzētās kulaku saimniecības, neievērojot pārdomātu konspirāciju, un tamdēļ vairāki kulaki ar ģimenēm paguva paslēpties.” Savukārt LPSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 24. aprīļa dienesta ziņojumā PSRS iekšlietu ministram S. Kruglovam par izsūtīšanas rezultātiem rakstīja: “Tādu faktu, ka izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda un likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz. Daudzās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēguši jau pirms operācijas. Piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr. 97327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku – jauniešu. Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.”
Pēdējais papildvilciens – 33. ešelons – Rēzeknes staciju atstāja tikai 1949. gada 30. martā.
Neraugoties uz Valsts drošības ministrijas darbinieku centību, daudzus izsūtāmos šajā laikā tā arī neizdevās atrast. Sākumā VDM darbinieki par to īpaši neuztraucās, jo PSRS Ministru padomes lēmumā noteiktais izsūtāmo skaits bija savākts. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus. Maskavā noteiktais “limits” bija pat pārsniegts.
