Luksemburgā tiesā nodokļu apiešanas shēmu atmaskotāju 2
Luksemburgā 26. aprīlī sākās tiesas process saistībā ar auditorfirmas “PriceWaterhouseCoopers” (PWC) rīcībā esošās informācijas “zādzību” un publiskošanu, kas 2014. gada novembrī ievadīja “LuxLeaks” skandālu. Tiesājamo lomā – Antuāns Deltūrs, Rafaels Alē un franču žurnālists Eduārs Perēns. Prāvas ievaddaļa pagāja PWC iekšējās revidentes izklāstā, kā bijušie firmas darbinieki Deltūrs un Alē spējuši piekļūt viņiem it kā nepieejamiem dokumentiem, un skaidroja to ar kļūmi elektroniskajā sistēmā – skaidrojums, kas varētu nākt apsūdzētajiem par labu…
Plašākai publikai vairāk pazīstams trauksmes cēlāja Antuāna Deltūra vārds. Arī tāpēc, ka Eiropas Parlaments 2015. gadā viņam piešķīra Eiropas Pilsoņu balvu tieši par to, par ko tagad viņš tiek tiesāts vienā no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. Proti, Deltūrs izgaismoja shēmas, kas lielajiem daudznacionālajiem uzņēmumiem ļauj izvairīties no prāvas nodokļu daļas maksājumiem, izmantojot Luksemburgas likumu īpatnības, valsts finanšu dienestu pretimnākšanu un specializēto firmu sniegtos “optimizācijas” pakalpojumus.
Valsts atbalsts konsorciju shēmām
Vēl pirms pāris gadiem komercskolu beigušais Francijas pilsonis Deltūrs, “PWC Luxembourg” darbinieks, īpaši neatšķīrās no neskaitāmiem citiem lielhercogistes privāto finanšu kantoru censoņiem. Viņam tomēr piemita kāda šai videi ne pārāk raksturīga gluži personiska iezīme. Atklājis “optimizācijas masveida praksi” un “sistēmas realitāti”, viņš, pēc paša vārdiem, vairs nespēja tajā iejusties un tai kalpot, tāpēc pameta darbavietu. Kopā ar datubāzē pasmeltu konfidenciālu informāciju.
Tā izrādījās noderīga, kad Deltūrs sastapa žurnālistu Eduāru Perēnu, kurš jau bija pievērsies Luksemburgas un daudznacionālo uzņēmumu slepeno nolīgumu (“tax ruling”) tēmai. Par skandāla prelūdiju var uzskatīt Francijas sabiedriskās televīzijas analītiskā raidījuma “Cash investigation” atmaskojumus 2012. gada pavasarī. Tad pirmo reizi izskanēja nepatīkami atklājumi saistībā ar minētajām lielo uzņēmumu izmantotajām shēmām, kuras turklāt tiek veidotas ar oficiālās Luksemburgas atbalstu kā lielhercogistes finanšu politikas sastāvdaļa. Arī citas ES valstis dažādos mērogos iesaistās sacensībā, lai pievilinātu globālā biznesa flagmaņus, kam tādējādi paveras iespēja maksāt nodokļus nevis tur, kur tie pamatā izvērš uzņēmējdarbību un gūst peļņu, bet tur, kur izdevīgāk.
Tomēr pa īstam un visā Eiropā troksnis sacēlās 2014. gada nogalē, pateicoties Starptautiskā pētniecisko žurnālistu konsorcija publiskotajiem faktiem, kas izrietēja no noplūdinātajiem dokumentiem. “LuxLeaks” izraisītās atbalsis joprojām nav norimušas. Savukārt juridiskās sekas pagaidām izpaužas vienīgi konsorcija dalībnieka Perēna, Deltūra un viņa kādreizējā kolēģa Alē saukšanā pie tiesas, kuriem notiesājoša sprieduma gadījumā draudētu brīvības atņemšana un varbūt pat uz gariem gadiem…
Eiropa sāk iekasēt
Protams, ir arī citas sekas. Kā zināms, “LuxLeaks” iespaidā Eiropas Parlaments izveidoja īpašo komiteju “nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos” (TAXE), kas nāca klajā ar attiecīgiem ieteikumiem. Nākamgad Eiropas Savienībā nodokļu jomā ir paredzēts, piemēram, ieviest automātisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, kurām būs jāsastāda arī patiesā labuma guvēju reģistri.
Eiropas Komisija uzsāka izmeklēšanu, kuras gaitā jau ticis uzrādīts dažs ar nodokļu “optimizāciju” pārlieku aizrāvies uzņēmums, un ir pirmie naudas izteiksmē izsakāmie rezultāti. Teiksim, “Google” pirms dažiem mēnešiem piekrita atmaksāt Apvienotās Karalistes kasē pēdējo desmit gadu laikā iekrājušos nodokļu parādu 172 miljonu eiro apmērā – tā nav summa, kas spēj iedzīt bankrotā interneta tehnoloģiju gigantu, toties var sniegt jūtamu atspaidu valsts sociālajām programmām. Janvārī, kad EK prezentēja priekšlikumus cīņai pret nodokļu nemaksāšanu, ierosinot pieņemt arī juridiski saistošus tiesību aktus, ES ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisārs Pjērs Moskovisi apgalvoja, ka sakarā ar izvairīšanās no nodokļiem ES gadā zaudē no 50 līdz 70 miljardiem eiro.
“LuxLeaks” un nesenā “Panama papers” lieta apliecina nepieciešamību apkarot finanšu mahinācijas iespējami plašākā mērogā, jo tiklab naudas atmazgāšanas, kā nodokļu nemaksāšanas shēmu izmantotāji parasti izceļas ar teju neierobežotām iespējām, kādu parasti nav ikvienas valsts tautsaimniecības pamatu veidojošajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Bet Eiropas Savienībā nereti pašas dalībvalstis ir tās atturīgākās gan attiecībā uz informācijas apmaiņu, gan atbilstošu tiesību aktu pieņemšanu…
Satraukums par trauksmes cēlājiem
Tikmēr cilvēki, kuri uzņemas pilsonisku atbildību visas sabiedrības interesēs, nav pasargāti. Prāva Luksemburgā to pierāda. Neaizsargātība mēdz būt ne vien juridiska, bet arī sociāla. Bijusī Šveices bankas UBS darbiniece francūziete Stefānija Žibo atklāja ar minēto banku saistītu nodokļu apiešanas sistēmu, un viņas sniegtās ziņas palīdzēja Francijas valsts kasei atgūt 12 miljardus eiro. Kā viegli var iedomāties, Stefānija tika atlaista no UBS, taču citu darbu viņai nav izdevies atrast, un, ja ticam bēdu stāstam intervijā žurnālam “Marianne”, arī pateicīgās valsts valdība neko nav piedāvājusi, aizbildinoties ar attiecīga likuma trūkumu, tāpēc pēdējos gados viņai jāpārtiek no minimāla pabalsta – 400 eiro mēnesī. Vārdos trauksmes cēlājus gan neaizmirst – 26. aprīlī Francijas finanšu ministrs Mišels Sapēns izteica Luksemburgā tiesātajiem morālu uzmundrinājumu un uzslavu.
Arī Eiropas līmenī netrūkst pretrunu. Aprīļa vidū Eiropas Parlaments pieņēma direktīvu par komercnoslēpumu “aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu”, kas bija iestrāde vēl no Barozu vadītās EK laikiem ar nolūku aizstāvēt eiropiešu intelektuālo īpašumu. Direktīvas kritizētāji uzskata, ka tā varētu būt papildu juridisks šķērslis presei un, ja formāli pieturas pie direktīvas burta, atstātu tiesības celt trauksmi vienīgi par nelikumībām. Taču, kā zināms, sašutumu izraisījušie “LuxLeaks” ietvaros izgaismotie darījumi bija pilnīgi likumīgi, un Deltūrs to skaidri apzinājās, bet viņš arī tikpat skaidri saprata, ka tie ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.
Mēģinājumi definēt trauksmes cēlāja statusu un aizsardzību, piemēram, Francijas likumdošanā tomēr notiek. Radusies arī ideja par īpašu Eiropas direktīvu. Bet pagaidām paliek spēkā Eduāra Perēna jau pirms gada secinātais – “vienīgās apsūdzības, kas līdz šim celtas, ir vērstas pret tiem, kas atklāj problēmu, nevis pret problēmas avotiem”.
