“aiz matiem no purva”. Gitas Gerbaševskas dzeja 0
Gintas Gerbaševskas pirmie dzejoļi rakstīti skolas laikā, bet, tā kā pieaugušie tiem vērību nepievērsa, dzejošana uz laiku tika atmesta.
Viņa sevi raksturo kā Rīgā padomju laika melos un klusēšanā dzimušu un izaugušu bērnu, kurš no sevis paša bija nomaldījies tik tālu, ka dzeju sevī īsti apzinājās tikai nesen – 2016. gadā Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīcā. Ginta ir pabeigusi kursus pie dzejniekiem Ronalda Brieža un Andra Akmentiņa un piebilst, ka svarīga loma šajos dzejas mācību procesos ir arī kursabiedriem – viens no tiem, piemēram, ir jau “Kultūrzīmēs” 2017. gadā publicētais jaunais dzejnieks Mārtiņš Pommers.
Gintas dzejas kopa “Maceo vārds” iekļauta kopējā dzejas darbu e-grāmatā “Viena auguma septiņas formas”, arī pasniedzēji teikuši labus vārdus. Pēc meistardarbnīcas beigšanas Ginta joprojām uztur kontaktus ar saviem dzejas kursabiedriem – kopā ar Daini Deiģeli, Ausmu Perons, Agnesi Blauu, Mārtiņu Pommeru un paralēlo dzejas grupu piedalās Dzejas dienās, Baltajā naktī, Baznīcu naktī u. c. Tiek rīkoti arī dzejas pasākumi bērniem.
Izstudējusi inženierzinātnes RTU, Ginta vadījusi nelielu privāto bērnudārziņu, kur tika lietota Montesori metode. Tagad ikdienā viņa darbojas ar autiskiem bērniem. Ginta cer uzrakstīt divas dzejas grāmatas, vienu no tām – bērniem.
– Ko tu pašlaik lasi, un kas tevi sajūsmina?
G. Gerbaševska: – Dzeja – Jānis Steiks. Sajūsmina, ka Raiņa laikā mums ir bijis tāds kā latviešu Minhauzens, dzīvs, avangardisks dzejnieks, turklāt luterāņu mācītājs. Autores Jo dzeja saista ar juteklību. Ingas Gailes dzejas krājumā “raudāt nedrīkst smieties” patīk atklātība un skaistums. Pirms meistardarbnīcām palasīju abu pasniedzēju dzeju, jo pēc augļiem gribējās spriest, vai būs ko mācīties. Patīk Andra Akmentiņa dzejas krājums “Zemeņu blūzs” (priecājos, ka mums, latviešu meitenēm, ir šādas rindas) un Ronalda Brieža dzeja, kas man izskatās pēc rūpīgi noslīpētiem dimantiem. Elīnas Bākules-Veiras “Zilonis Okeāns”, kas pasaka, ka “viss svarīgākais ir tas, kā tu runā ar Dievu”. Ko lai pēc šīm rindām vēl piebilst! Gaidu Mārtiņa Pommera grāmatu – ļoti patīk viņa intelektuālā dzeja. Tā kā esmu ticīga, pašlaik iedvesmo katoļu svēto dzīvesstāsti, lasu “Mieram tuvu”, Terēzes no Avilas “Dvēseles pili” u. c. garīgo literatūru. Prozā esmu ļoti izvēlīga – patīk tādas grāmatas kā Sigrijas Unsetes “Kristīne Lavransa meita”, labas bērnu grāmatas, piemēram, Frānsisas Hodžsones Bērnetas “Noslēpumainais dārzs”.
– Minēji Jāni Steiku, ko uzskata par savam laikam pāragru autoru. Kā, tavuprāt, rīkoties dzejniekam, kas raksta ārpus sava laika – piemēram, nākotnei?
– Varbūt laiks ir tikai mūsu prātos? J. Steiks atvēra durvis uz savu pasauli. Kad pie viņa kabinetā ieiet jaunietis meklēt savus dzimšanas datus, jutos tā, it kā es tur būtu pabijusi, klausījusies viņa dīvainos sprediķus, smējusies par jokiem, šūpojusies krēslā un ņēmusies pa dīvaini uzrakstītajām rindām. Un tas, ka viņš ir dzīvojis citā laikā, šo tuvības sajūtu un prieku neietekmē. Kā rīkoties šādam dzejniekam? Būt! Tā taču ir žēlastība.
– Ko tu teiktu Rainim, ja būtu iespēja viņu satikt?
– Es neko viņam nevarētu pateikt, es pat savam tētim neko nevaru pateikt. Stāvētu dižgaram blakus un muļķīgi smaidītu. Bet, ja mēs kļūtu draugi, tad teiktu: izrunājieties jūs abi ar Aspaziju! Pāri abu dzejas rindām viņu dienasgrāmatas atstāj tādu kā rūgtuma ēnu. Jūtos kā bērns, kurš ievilkts vecāku konfliktā.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Patīkami, ka arī it kā iesācējdzejnieki nebaidās savos tekstos lietot kultūrzīmes – var just, ka tas nāk no sirds, nevis aiz vēlmes palielīties ar plašo redzesloku. Ja nav par daudz alūziju, tad veidojas ļoti dzīva dzejas aina, kurā ir vairāki poētiskā atvēziena paveidi vienkopus: pasaule apkārt, pasaule iekšpus un vārti uz paralēlo dimensiju.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Gintas dzejas kopā “Zīmītes”.
***
rīkoties gribas pavisam nelāgi
sabučot ļautiņus pieradināt
mazliet
salikt kā ķeglīšus noteiktā darbības vārdu secībā
atspēriens ieskrējiens metiens
un ieripināt es izvēlētos zaļo boulinga bumbu
pa celiņu tas būtu tieši 18,228 metru garš
straik-s
atstājot turpat uz grīdas rūtaini oranžās kurpes un viņus
laisties
vēl tālumā no apaļiem un gāztiem vēderiņiem kuru
platums ir tieši 12,065 centimetri
un nav raduši pieliekties taču vajag piecelties pavisam pareizi velties
pa visu zāli
būtu dzirdams izsauksmes vārds nelabs vārds lamu vārds
bet es klausu un loku papīra balodīti
***
zini reiz idalgo Lamančas Dons Kihots
atspērās un ar Sančo Pansas
tik rūpīgi noasināto šķēpu
uz sava uzticīgā klepera Rosinanti
metās iekš koka propellera
Petrovs un Vasečkins
ar metāla katliem (spīdīgiem rokturiem)
un uz galvas
arī (bet šī bija padomju laiku filma un visi palika dzīvi)
tu esi par tuvu
dzirdi dzenis mežā kaļ –
tās griezīsies tāpat
(kaut arī kaitinoši)
un te es jau pie dzirnakmeņiem
un atvēzējos
un tomēr
saproti
dzirnavas ir senas
vēja dzītas maizes nav
čīkst laiks
ja nu tu zaudēsi
***
ko nozīmē tavā valodā vārds
varbūt lapa bet ja nu šķēps
vai vecā lielgabala lādiņš
ar kuru uzrāva gaisā Zakharova Minhauzenu
kāpēc? nu kā! lai pierāda satrauktai pilsētai
(ar karali par rozā kleitu)
ka spēj izcelt aiz matiem no purva
sevi vai viņus? es nezinu, Jēzus!
bet ne ticīgo pilsētā kā lai
ciemata iedzīvotāji izaicināja – Viņš
tikai rakstīja smiltīs
ak jā par Minhauzenu
ak nē par vārdu
***
Ko dara augstu?
Pieķeras pie mākoņa kā parašūta (tas taču nav latviešu) un
lēnām, skaļi bļaujot, laižas lejā. Bet, ja man mugurā kleita,
spēšu domāt – man mugurā kleita.
Turēties pie izpletņa (ir) vai goda.
Pa mākoņiem pastaigājas un izrādās žurnālistiem.
Kā? Pagriežas ar labāko sānu un smaida!
Cik smaidu ir pieklājīgi? Un vārdu? Šādu, no Odrijas –
paldies mammai, ka mācīja taisni sēdēt.
Man vajadzēja nolaisties, kur drīkstu.
Varēšu augstāk – pakāpšos,
ja vēl mazliet – uz pirkstgaliem
augstpapēdenēs ar lakādas papēžiem.
