Aiz īsas pavadas 0
Kaut arī visvairāk pirkto grāmatu topa augšgalā dzīvo latviešu autori Račs un Račko, man jaunā gada pirmajās dienās bija patiess prieks, ka klajā nākusi izcilajai aktrisei Indrai Briķei veltīta grāmata, turklāt mirkli pirms apaļas gadskārtas un uz kvalitatīva papīra, cietos vākos, apjomīga, izteiksmīgām bildēm, ar mīlestību un lielu atbildības sajūtu rakstīta.
Par augstu uzticības pakāpi no mākslinieces puses liecina ne tikai senu pagātnes notikumu pārcilāšana, bet arī, manuprāt, – jo vairāk nesenu pārdzīvojumu iekļaušana grāmatā, pie kādiem pieder jebkuram aktierim, kur nu vēl talantīgam, sāpīgā atteikšanās no lomas mēģinājumu procesa laikā pie populāra režisora (stāsts par Nastavševu), vai arī konflikts ar režisoru pie lomas, par kuru nule kā saņemta “Spēlmaņu nakts” balva (stāsts par Silakaktiņu).
Līgai Blauai piemīt teicams stāstnieces talants, tolerance pret aprakstāmo objektu, kas, kā redzams arī šajā grāmatā, ne vienmēr ir pateicīga īpašība, bet neizbēgama, par ko nācies pārliecināties arī šo rindu autorei, kā arī paškritiska attieksme pret savām zināšanām teātra jomā, kas grāmatai tikai piešķir vērtību. No vienas puses – nav izlaista un pazaudēta gandrīz neviena no nozīmīgākām Indras Briķes lomām, tomēr brīžos, kad autore jutusi – ar pašas teorētiskajām zināšanām teātra jomā nepietiek, viņa citējusi recenzijas un uzklausījusi Briķes paaudzes vadošās teātra zinātnieces Silviju Radzobi un Edīti Tišheizeri. Grāmata teicami kalpos visiem, kas atgriezīsies pie Indras Briķes paveiktā teātrī. Ja ne kāda “kļūda”, kas pieļauta, lasot un pārlasot manuskriptu un drīzāk attiecināma uz grāmatas redaktori Sandru Eglīti. Proti, distances trūkuma starp autori un mākslinieci respektēšana, ļaujot pirmajai sekot otrajai cieši pa pēdām. Un šī respekta dēļ manuskriptā iezagušies visai daudz neprecīzu faktu un dīvainu apgalvojumu.
Nežēlīgie fakti
Ja pirmā kļūda nebūtu ielavījusies grāmatas pirmās lappuses augšpusē, galīgi aplam citējot labi zināmo Virzas “Nakts parādi”, kas zina, vai tālāk es būtu tik rūpīgi lasījusi. Diemžēl šai kļūdai sekoja nākamās – Voldemāra Zenberga vietā Zembergs, Ņinas Zarečnajas vietā Kaija, “Nepanesamā teātra arteļa” vietā “Nepieradinātais”, Hamleta pils no Dānijas pārcēlusies uz Norvēģiju, arī “Romeo un Džuljetas” apakšvirsraksts tradicionāli tiek tulkots citādi. Līdzās faktu kļūdām atrodami arī kļūdaini apgalvojumi, ko pārbaudot bija iespējams rediģēt. Proti, nospēlējusi 1993. gadā lomu pie Alvja Hermaņa un īsi pirms tam Dailē, Indra Briķe lūdz Hermanim padomu, vai atsaukties Dailes teātra galvenā režisora Kārļa Auškāpa aicinājumam un iet uz turienes aktieru štatu vai palikt JRT (132. lpp.). Hermanis iesaka iet uz Daili, jo viņš teātri veidos kā dokumentālu, kur Briķes talantam var nebūt gandarījuma. 1993. gadā droši vien Alvim Hermanim pašam bija pārliecība, ka jau 1997. gadā viņš kļūs par JRT līderi, bet grūti iedomāties, ka viņš tajā dalījās ar Briķi, ja reiz teātra mākslinieciskais vadītājs bija viņas Liepājas laiku kolēģis Juris Rijnieks. Bet kas zina… Tā kā atceros karsto jūlija dienu, kurā, dodoties uzstāties kopā ar citām dāmām no Liepājas “Atštaukām”, apklusa aktrises Izas Bīnes sirds, tad pabrīnījos, ka uz Bīnes bērēm Briķe bijusi vēlā rudenī (169. lpp.). Tāpat mulsinošs ir izvērstais stāstījums par to, kā “Vaidelotes” mēģinājumu laikā Indrai Briķei nav ne jausmas, kas ir tās fiziskās kaislības, kas plosa Mirdzas sirdi, līdz Kroders sarkdams piesauc fallu, bet Mārtiņš Vilsons spiests paskaidrot, kas tas ir (75. lpp.). Ja pirms četrām lappusēm aktrise nepiesauktu kopdzīvi ar pirmo vīru Māri Putniņu, to pašu, kas vēlāk radīja vēsturisko “Zīlīti”, varētu ticēt, ka trīs gadu kopdzīve aprobežojusies ar kopīgām ēdienreizēm. Vēl pāris šādu “kļūdu”, un jau kļūsti neapmierināts par citiem sagrozītiem faktiem – tā “Uguni un nakti” Nacionālajā teātrī aurojošu skolēnu dēļ nav nācies pārtraukt (252. lpp.), un arī Indras Briķes audzēknes Agneses Cīrules talantu pēc 1. uzņemšanas kārtas LKA neviens neapšaubīja (255. lpp.). Pārbaudīju.
Mākslinieka ačgārnie redzējumi
“Spēlmaņu nakts” fināla balsojums vienmēr ir slidena tēma. Un uzvarētāja prieku vienmēr apēno četru kolēģu, viņu draugu un ģimenes locekļu sāpe par neiegūto apbalvojumu. Ļauties šai tēmai ir bīstami ikvienam aprakstniekam, un autore ne tikai ļāvusies, bet palīdzējusi sāpi kultivēt. Grūti teikt, kā lai jūtas izcili Alīdi Trū nospēlējusī Elita Kļaviņa, kas saņēma balvu un kurai Indra Briķe ir viena no autoritātēm mākslā, ja par 2012. gadā neiegūto balvu Vecmāmuļas lomā izrādē “Apglabājiet mani zem grīdas” runā ne tikai pati Indra Briķe un viņas mamma, bet arī teātra direktors un kolēģi, līdz tas kļūst par refrēnu, kas izskan cauri visai grāmatai. Līdzīgs refrēns ir arī jautājums par visa Liepājas teātra repertuāra nešanu uz saviem pleciem jaunībā, kas neizbēgami radīja sāpīgas pārdomas tuvākajās kolēģēs un studijas biedrenēs. Kaut arī tā ir režisora izvēle un lēmums, nevis Briķes griba, muļķīgi šķiet vairāk kā vienu reizi apgalvot, ka tā jau nebija. Bija. Tāda ir māksla. Ja šo domu gribējās “iepotēt”, tā teikt, līdz galam, tad bija jāatsakās no atzīšanās 323. lpp., ka veselas trīs lomas tā arī neizdevās nospēlēt, tās dabūja citas aktrises, kaut būtu gribējies pašai – Annu Kareņinu, Ofēliju un Mēriju “Ākstā”… Visai tipiski un tik labi saprotami. Un uz šī fona “uzbrukums” Krodera pēdējai “mūzai” un mantiniecei Evitai Sniedzei (207. lpp.), kas neatbilst vēsturiskajam notikumam, arī ir loģisks – dalīt Kroderu vienkārši negribas. Un nevajag. Tāpēc, lasot daudzos kolēģu slavinājumus, prieks par Ilzi Ķuzuli, kura, neslēpdama ne sirsnību, ne cieņu pret Indru Briķi, vienīgā no kolēģiem atļaujas par viņu runāt kā par dzīvu, mākslinieciski egocentrisku, šerpu, noslēgtu, ironisku cilvēku (250. lpp.), kas prot, ja vajag, nolikt pie vietas. Un ticiet man, šķīsti eņģeļi no dziļiem laukiem Rīgas centrā uz lielākās teātra skatuves Latvijā tāpat vien noturēties nevar. Tur vajag aknas. Ne tikai Dieva dotu talantu.
