“aiz daugavas aiz pasaules vēl aiz saules” 0
Inese Zandere (1958) lasītājiem, īpaši bērniem, pazīstama kā bērnu dzejas autore un lieliskās bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” galvenā redaktore.
Tikko apgādā “Neputns” laists klajā Ineses Zanderes ceturtais dzejas krājums pieaugušajiem “putna miegā”. Ineses Zanderes darbīgais mūžs lielākoties veltīts mazajiem lasītājiem – sarakstītas vairāk nekā 20 grāmatas, ar krietni mazāku intensitāti dzejniece lutinājusi pieaugušos – iepriekšējā dzejas grāmata “Melnās čūskas maiznīca” tika izdota pirms vienpadsmit gadiem, par to saņemot Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2003), “Dienas” gada balvu kultūrā (2004) un Literatūras gada balvu (2004). Tā dēvētā mazrakstīšana nebūt nav netikums, jo Ineses Zanderes piemērs kārtējo reizi apliecina, ka labai dzejai un poētiskās valodas izjūtai jārūgst kā maizei – lēni un pamatīgi, abru piepildot līdz malām, lai pēcāk tā varētu smaržot un mēs visi varētu smeķēt autores piedāvāto, viņai kā dzimušai Dobelē labi zināmo, īpašo, tikai zemgaliešiem raksturīgo pamatīguma, upju palu plūduma identitātes garšu.
Dzejas krājuma “putna miegā” četrās nodaļās dzejniece izstaigā poētiskās atmiņu / izjūtu takas, lai ietiektos liriskajā laiktelpā “aiz daugavas aiz pasaules vēl aiz saules / tēvuzemes / lūkotos” (56. lpp.), kas piepildīta ar duālu pasaules izjūtu – gan ar sociālu, gan arhetipisku noskaņu.
Pirmajā nodaļā dominē Zemgales ģeogrāfiskā vide (“sesava vircava iecava svitene / tērvete platone eleja auce/ misa un vilce / īslīce bērze / mēmele mūsa un svēte” (12. lpp.)), kā arī apliecinājums baltiešu mentalitātes krustpunktiem (“pār tavu Klaipēdu lai tagad krīt mana sirds / karsta izrauta zemnieces krūtīm / un iesviesta kuršu jūrā / turpat pie krasta / lai nočūkst” (10. lpp.)). Otrā, trešā un ceturtā nodaļa pamazām lasītāju pietuvina laikmeta kultūrzīmju (Pastariņš, Andrejs Tarkovskis, Valdis Bisenieks un viņa jaunais J. V. Gētes “Fausta” tulkojums u. c.) un laikmeta tuvplāniem. Trešā un ceturtā nodaļa ir eksistenciālu sajūtu pārbagāta, nodaļās ieskanas vistiešākais apliecinājums cilvēka personībai un garīgajai pasaulei, kuru citādais un svešais var viegli ievainot, pat iznīcināt (“mans ķermenis – mana mūža māja / jūtu gliemezis krāsainos kartona vākos / atverot / tajā vairs nav ko lasīt / aļģes un dzintariņi / šalcošā jūras sirdsapziņa / mētā apgāztu kurpi / atradis manu dvēseli / kāds dzīvo ar to” (39. lpp.)).
Iespējams, tās ir tikai personiskas raksta autores asociācijas, taču nepamet sajūta, ka krājumu gribas salīdzināt ar Aspazijas liriskās biogrāfijas otro daļu “Ziedu klēpis” (1911), kurā, tieši tāpat kā I. Zanderes krājumā, liriskā varone iziet iniciācijas ceļu – no lielā brīnuma un prieka par apkārtējo pasauli, īpaši par dabu, līdz pirmajiem dzīves satricinājumiem un vilšanās sajūtām. Taču uzreiz jāpiebilst, ka I. Zanderes dzeja, līdzīgi Aspazijas lirikai, ir gaišuma un viegluma piesātināta un poētiski precīza: “kā nolauztu ceriņzaru jūs uzdāvinājāt man mani – – -” (27. lpp.).
Dzejniece dzimusi padomju okupācijas laikā, tādēļ dzejā ik brīdi ieskanas šī laika perioda poētiskās atmiņas, eksistenciālās izjūtas, kas mijas ar folkloras, precīzāk, buramvārdu stilistikas iesaisti krājumā (dzejoļi “ik rudeni valodiņa”, “Ja man saule”): “melna gaiļa asinīm rijas krāsni aizkrustīju / riņķī kūla mani ļaudis es pa kūļa vidu biju / lai man sita lai man lauza graudi bira vārdi bira / ik rudeni miltos malta valodiņa nenomira” (63. lpp.). Tieši iepriekšminētās asociācijas uzrunā, pastiprina un vienlaikus kontrastē ar Ineses Zanderes sāpi par vienaldzību, cilvēka trulumu, pat degradāciju.
Krājuma veiksmes atslēga, šķiet, meklējama stilu figūru intensīvā lietojumā, līdz ar to veidojas iepriekšminētais dzejas pasniegšanas un uztveres vieglums, un tās aizraujošais ritmiskums veido savdabu emocionālo spriedzi un piedzīvojumu vienlaikus. Atkārtojumu figūru, aliterācijas (“atstāj līgojot liepu laivas lūpas / lapas” (41.lpp.) u. c.) poētika bagātina ne vien saturisko, bet arī dzejoļu kompozicionālo risinājumu, tādējādi apliecinot Ineses Zanderes talantu un profesionalitāti. Krājuma kopnoskaņu varētu raksturot ar vārdu “dziedāt” – tieši dzejnieces dzejoļu muzikalitāte ir tā, kas arī grāmatā šķiet vissaistošākā.
