Aiz dabas aizstāvju darbības Igaunijā ir saskatāma “Gazprom” nauda un intereses 3
Marī Kartau, Maaleht.ee, žurnāls “Baltijas Koks”
Vides aizsardzības jomā papildus “pārāk aktīvam” aktīvismam ir vērojama arī rosīga naudas plūsma. Un, ja tas mērķtiecīgi nodara kaitējumu vienai no svarīgākajām Igaunijas ekonomikas nozarēm mežsaimniecībai, tad rodas interese uzzināt, kas un kāpēc veic šīs investīcijas.
Jaunais TV seriāls “Nodevējs” sākas ar ainu, kurā spiegs skrien caur mežu, cenšoties aizbēgt no vajātājiem. Līdzīgi mēs iedomājamies reālas slepenās operācijas, kas ir notikušas Igaunijā. Bet vai mūsu mežos nenotiek plašāka un labāk apslēpta propagandas darbība? Tas būtu tikai loģiski.
Kopā ar ziedojumiem un valsts naudu dabas aizsardzības jomā apgrozās liels privātais kapitāls. “Zaļā” aktivitāte pozitīvi ietekmē lielu uzņēmumu tēlu. Jo īpaši to, kas citādi tiktu pakļauti apsūdzībām par vides piesārņošanu.
Pagājušajā gadā avīze “Maaleht” publicēja informāciju, ka dabas aizstāvji meklē Igaunijas mežos retu sugu biotopus, pateicoties kompānijas “NordStream” līdzekļiem. Šī kompānija pavisam drīz pabeigs otrā gāzesvada būvniecību Baltijas jūrā.
Vērtīgu biotopu inventarizācijas projektu 2018-2020 (VEP) īsteno Igaunijas dabas pētnieku biedrība (ELUS) un Baltijas jūras aizsardzības fonds (Baltic Sea Conservation Foundation, BaltCF). Fondu dibināja “Nord Stream AG”, kas savukārt tika izveidota Krievijas gāzes pārdošanai Eiropā, izmantojot cauruļvadu Baltijas jūrā.
Šo pašu jautājumu aktualizēja Jāks Niguls, Igaunijas Meža un kokapstrādes nozares apvienības (EMPL) valdes loceklis, laikrakstā “Eesti Ekspress”. “Kādas intereses ir “Gazprom” finansētajam vides aizsardzības fondam, apmaksājot vērtīgu biotopu inventarizāciju Igaunijas mežos un atbalstot Igaunijas ornitologus? Kādas iespējas pavērsies kaimiņvalsts enerģētiskajam gigantam, ja Igaunijas meža nozare ies lejup?
Vissvarīgākais jautājums: kā mēs spēsim aizpildīt koksnes izejvielu zaudējumus? Palielināsim Krievijas gāzes apjomus? Iepirksim naftu no Tuvajiem Austrumiem? Degslānekli?”
Ir atšķirība starp fondu un fondu
Pēc Jaaka Nigula raksta publicēšanas par BaltCF Igaunijas dabas fonds (ELF) savā ziņojumā paziņoja, ka “pēc būtības šis fonds [BaltCF] ir līdzīgs Igaunijas Vides investīciju centram (KIK), kas pamatā saņem finansējumu, pateicoties ekoloģiskām nodevām slānekļa nozarē. Tomēr šim fondam nav nekādu iespēju virzīt vai ietekmēt skolu, dabas centru vai brīvu apvienību projektu saturu”.
Vides investīciju centra (KIK) dibinātājs ir Igaunijas valsts, un dibinātāja tiesības īsteno Vides ministrija.
Atšķirībā no KIK, BaltCF ir nevalstiska organizācija, ko dibināja ekoloģiskas organizācijas “BUND Mecklenburg-Vorpommern”, “WWF Germany” un kompānija “Nord Stream AG” ar mērķi kompensēt “Nord Stream” gāzesvada ietekmi uz vidi.
KIK Komunikācijas dienesta vadītāja Kati Raudsāra skaidro, ka KIK atbalsta ekoloģiskus projektus ne tikai, pateicoties ekoloģiskajām nodevām, bet arī naudai, kas nāk no virknes citu publisku Eiropas avotu.
“KIK programmas ir valstiskas, to apstiprina vairākas ministrijas. Šādi KIK naudas kapitāla izveidē ir iesaistīts diezgan plašs ieinteresēto grupu loks. Izskatās, ka situācijā ar fondu, par ko tiek runāts, var uzsvērt to īpašnieku pastiprinātu ieinteresētību un tā darbības šaurāko mērķi, tāpēc salīdzināt šīs organizācijas principā nav korekti”.
Tomēr dabas aizstāvji turas pie sava: fonds BaltCF ir apolitisks. Renno Nelis, “Vērtīgu biotopu inventarizācijas valsts mežos” projekta vadītājs, saka, ka fondu vada vācieši un ka tā padomē ir vietējo pašvaldību un Vācijas valsts iestāžu pārstāvji, kā arī Eiropas ekoloģisko apvienību pārstāvji.
Tajā pašā laikā fonda pamatkapitāls 5 miljonu eiro apmērā un apgrozāmais kapitāls 20 miljonu eiro apmērā ir nākuši no fonda dibinātāja “Nord Stream AG”, kura akciju kontrolpakete pieder Krievijas valsts enerģētikas uzņēmumam “Gazprom”.
Neapšaubāmi, fonda darbība pozitīvi ietekmē vidi, un, visticamāk, mūsu dabas sargi vadās tieši pēc šī faktora. Tomēr, būsim godīgi, ir grūti noticēt, ka šī ir fonda vienīgā interese, kādēļ saņemt naudu no viena lielākā fosilā kurināmā ražotājiem pasaulē. Īpaši, ja iepriekšminētais ražotājs pieder lielvalstij, kas slavena ar savu propagandas darbību un informācijas kariem.
Papildus “Vērtīgu biotopu meklēšana valsts mežos” projektam (207 760 eiro), BaltCF sniedzis atbalstu arī Igaunijas ērgļu klubam (Kotkaklubi), piešķirot melno stārķu apsargāšanai 148 500 eiro. Ērgļu klubs kopā ar igauņu putnu vērotāju savienību (EOÜ) un apvienību “Palīdzība Igaunijas mežam” (Eesti Metsa Abiks) aktīvi iestājās par liegumu mežu izciršanai pavasarī visos valsts mežos.
Vai pie visa ir vainīga mežkopība?
Nav pamata apšaubīt nepieciešamību saglabāt sugu daudzveidību, bet tajā pašā laikā skaitļi apliecina, ka tieši mežkopības ekonomika ir galvenais iemesls kāpēc putnu skaits nesamazinās. Piemēram, saskaņā ar Eiropas monitoringa datiem, meža putnu skaits joprojām ir relatīvi stabils, savukārt savvaļas sugu skaits pēdējo desmit gadu laikā ir krasi samazinājies.
Ja runājam par kaitējumu ekoloģijai kopumā, tad arī šeit ne statistika, ne pētījumi neapstiprina apgalvojumu, ka galvenais vaininieks būtu tieši mežsaimniecība. Piemēram, siltumnīcas efekta gāzu emisijas mežsaimniecībā ir negatīvas, un vislielākie CO2 ekvivalenti ir saistīti ar enerģētikas jomu.
Lai kā arī būtu, gandrīz katru dienu presē parādās raksti, kuros mežkopības nozare tiek attēlota dabas ienaidnieka lomā. Sociālajos tīklos paniku uztur ar cirsmu bildēm: kadriem, kurus pirms dažiem gadiem neviens nebūtu pamanījis, jo mežsaimniecībai tie ir tikpat ikdienišķi, kā citiem attēli ar aiz letes sēdošiem pārdevējiem vai salmu ķīpām laukā.
Valsts ilgtermiņa attīstības stratēģijas projekts “Igaunija 2035”, kas ietekmē visu Igaunijas tautu, tika sastādīts bez liekiem trokšņiem un putekļiem, bet kaislības ap mežsaimniecības attīstības plānu tuvākajiem desmit gadiem nerimst, neskatoties uz to, ka plāns jau sen būtu jāapstiprina. Vai tad mežs ir svarīgāka un problemātiskāka joma, nekā viss pārējais, kas notiek Igaunijā?
Eiroparlamenta deputātam Riho Terasam (partija “Isamaa”) saistība starp enerģētikas jomu un Krievijas politiskajām interesēm ir labi zināma. “Manā vērtējumā, ekoloģiskās problēmas ir joma, ko iespējams ātri un viegli politizēt, it īpaši tagad, kad sociālie tīkli palīdz saasināt situāciju,” saka deputāts.
Gāze nerisina klimata problēmas
Jāks Niguls stāsta, ka lielāko daļu mūsu atstāto ekoloģisko “pēdu nospiedumu“ mēs eksportējam uz tādiem tāliem reģioniem kā Āzija, Āfrika vai Ida-Virumā. “Vienmērīgas izciršanas zona ir praktiski vienīgā vieta, kur mēs varam redzēt sabiedrības patēriņa pēdas, līdz ar to ir diezgan viegli izraisīt sabiedrības dusmas un radīt konfrontāciju”.
Opozīcijas deputāts Jevgeņijs Osinovskis (Sociāldemokrātu partija), kurš aktīvi uzstājās Rīgikogu (Igaunijas parlamentā), skarot ar mežu saistītās tēmas, uzskata, ka ir nožēlojami, ka debatēs par meža politiku tiek izspēlētas “krievu kārtis”.
“Es uzskatu, ka Igaunijas drošība un ģeopolitiskā situācija plašā nozīmē un Krievijas federācijas klātbūtne ir ļoti nopietna problēma. Uzmanības novirzīšana no drošības jautājumiem uz citiem jautājumiem, kas izraisa nesaskaņas sabiedrībā, vājina šo pašu drošības jautājumu. Tā darīt nedrīkst.”
Tomēr Terass turpina uzstāt, ka Krievijas valsts gāzes kompānija “Gazprom” jau gadu desmitiem līdz ar savu tīklu attīstību un dabasgāzes izmantošanu kā politiskā spiediena instrumentu, nodarbojas ar interešu lobēšanu, kas ir vērstas pret alternatīvās degvielas izmantošanu. “Biomasas izmantošana kurināmajam ir alternatīva Krievijas gāzei, un tas noteikti nav pa prātam “Gazprom””.
Mihkels Annus no Igaunijas atjaunojamās enerģijas palātas (ETEK) apliecina, ka dabasgāze un biomasa ir konkurenti enerģētikas sektorā.
“Eiropas savienība “zaļā darījuma” ietvaros izvirzīja ambiciozu mērķi: līdz gadsimta vidum sasniegt neitralitāti ekonomikā. Tas nozīmē tādu stingrāku pasākumu piemērošanu, kuru mērķis ir galvenokārt ierobežot emisijas no fosilā kurināmā, tai skaitā no dabas gāzes. Arvien pieaug vajadzība pēc apjomīgākas atjaunojamo degvielas veidu izmantošanas. Šādos apstākļos fosilajam kurināmajam ir grūti saglabāt savu vietu tirgū”.
Saskaņā ar Igaunijas atjaunojamās enerģijas palātas datiem biomasa, kur liela daļa Igaunijā tiek iegūta no koksnes, veido aptuveni 12% no elektroenerģijas patēriņa un vairāk nekā 50% no siltumenerģijas ražošanas. Tādējādi mežsaimniecības sektors ir lielākais konkurents fosilā kurināmā ražotājiem.
Pēc Jāka Nigula vārdiem, ir ļoti naivi iedomāties, ka situācijā, kad klimata pārmaiņu apstākļos daudzas valstis meklē alternatīvas izejvielām un degvielai, citas valstis un lielie uzņēmumi, kas šos degvielas veidus ražo, nebūtu sasparojušies.
“Protams, ka viņi meklēs iespējas, kā saglabāt savu tirgus daļu maksimāli ilgu laiku”, atzīmē Niguls.
Propaganda maskējas ar rūpēm par klimatu
“Šie uzņēmumi — bieži vien no nedemokrātiskajām valstīm — sper visādus labi nomaskētus soļus, lai novērstu liela mēroga fotosintēzes ceļā iegūta oglekļa izmantošanu. Tas notiek, piemēram, slepeni atbalstot tā saucamās meža aizsardzības organizācijas tieši Eiropā, bet nezin kāpēc ne Amazones mežos, kur problēma ir nopietnāka. Pirktspēja Eiropā ir daudz augstāka nekā Brazīlijā”, saka Niguls.
Meklēt saiknes starp vides aktīvismu un politisko spiedienu nav viegls uzdevums, taču būtu tuvredzīgi uzskatīt to par bezjēdzīgu paranoju. Igaunijas drošības Policijas (KaPo) gadagrāmatā var izlasīt, ka specdienesti uzrauga dabas aktīvistus un uzrauga energoapgādes drošības slēptās puses.
“Vajadzētu piesardzīgi izturēties pret Krievijas centieniem attīstīt starptautisko jauniešu sadarbību, piemēram, aizbildinoties ar brīvprātīgo darbu, vides aizsardzību un rūpēm par vidi,” ir rakstīts policijas gadagrāmatā.
“Šajās tēmās slēpjas briesmas, ka jaunieši iesaistīsies Krievijas kopējā informācijas un funkcionālajā laukā, kur Krievijas valsts viņus turpmāk varēs izmantot savām vajadzībām, piemēram, anti-Igaunijas propagandas nolūkos”.
Jāpiebilst, ka mežsaimniecība ir daļa no enerģētikas nozares, ko KaPo uzskata par vienu no prioritātēm drošības jomā: “Ekonomiskajā darbībā visaugstākā riska jomas ir enerģētika, transports (ieskaitot tranzītu) un IT sektori, uz kuriem vērsts mūsu darbības fokuss.”
Ekoaizstāvju ticība BaltCF politiskajai neatkarībai kalpo par ilustrāciju KaPo apgalvojumam: “Krievijas kapitāls, piemēram, arī kļūst daudz nemanāmāks, jo ļoti bieži tiek izmantotas citu valstu juridiskās personas un kompānijas”.
Sakarā ar to, ka propagandas darbība un tai izmantotais kapitāls saprotamu iemeslu dēļ ir slepeni, reālo problēmas mērogu nav iespējams noteikt. Tomēr, ja koncentrējas uz kādu konkrētu, specifisku gadījumu, var aprēķināt, kādu kaitējumu Igaunijas ekonomikai var nodarīt katrs vides aizsardzībā ieguldītais eiro.
Katrs hektārs maksā naudu
Pamatojoties uz aprēķiniem, kas balstās uz datiem, kuri savukārt ir savākti Vides aģentūras (KAUR) meža statistiskās inventarizācijas (SMI) ietvaros, var noteikt, ka ikgadējais likvīdās koksnes neto pieaugums ir 5 blīvie kubikmetri uz vienu hektāru.
Saskaņā ar mežsaimniecības un kokapstrādes sektora sociāli-ekonomiskās ietekmes analīzi procesā radusies pievienotā vērtība ir 156 eiro uz vienu blīvo kubikmetru. Kopumā tie ir 780 eiro par vienu hektāru (5 × 156 = 780).
Pēc jaunākajiem datiem ar BaltCF naudas palīdzību valsts mežos tika konstatēti 5 000 ha jaunu, vērtīgu biotopu. Reizinot šo skaitli ar neiegūto pievienoto vērtību, mēs iegūsim ekonomiskā kaitējuma summu, kas ir vienāda ar 3,9 miljoniem eiro (5 000 × 780 = 3 900 000).
Tādējādi par katru eiro, ko BaltCF iegulda biotopu inventarizācijas projektā, Igaunija ik gadu zaudē 18,77 eiro (3 900 000 / 207 760 = 18,77).
Šī ietekme nav aprēķināma tikai vienam gadam, tas ilgs, kamēr šie biotopi atradīsies ārpus ekonomiskajiem procesiem. Ideālā gadījumā — bezgalīgi, bet vairākus gadu desmitus — pavisam noteikti.
Protams, mežu aizsardzība nes Igaunijai ne tikai kaitējumu, bet arī ko labu: svaigu gaisu, iespējas atpūtai un apmācībām, oglekļa uzglabāšanu, sugu daudzveidību un citus meža priekus.
Pamatojoties uz pirmatnējiem mežiem Jarvseļja, kas ir gandrīz ideāli no vērtīgo biotopu inventarizācijas projekta skatpunkta, tika izmeklēti pozitīvie aspekti mežu aizsardzības jomā Igaunijā.
“Koksnes naudas vērtība ir 4,5 reizes zemāka nekā oglekļa saistīšanas naudas vērtība (323 pret 1473 eiro / ha / gadā)”, saka Reno Nelis, atsaucoties uz zinātnieku darbiem no Vides aģentūras, Igaunijas dabaszinātņu universitātes un Tallinas universitātes.
Tik un tā ekosistēmas pakalpojumu precīzu cenu uz meža hektāru gadā aprēķināt nav iespējams, jo metodikas un mērvienības nav vienādas (piemēram, oglekļa saistīšanas pakalpojuma cena tiek aprēķināta pēc īpaša principa), bet daudzi svarīgi pakalpojumi (piemēram, augsnes veidošanās) nav iekļauti pētījumā.
Jāks Niguls norāda, ka, runājot par ekosistēmas plusiem, vienkāršākais ir aprēķināt, cik daudz Igaunijas iedzīvotāju no laukiem var zaudēt savu darbu, pateicoties pārāk aktīvai vides aizsardzībai.
“Bet šī tēma ir tabu. Cik daudz nodokļu ieņēmumu mēs jau esam zaudējuši tādēļ, ka stingru ierobežojumu rezultātā (kas bija noteikti saskaņā ar iepriekšējo meža attīstības plānu) mežu aizsardzības mērķis izrādījies pārsniegts par trešdaļu?
Šo aprēķinu ekoaizstāvji veikt nevēlas, un, cik man zināms, neviens Igaunijā šobrīd šādus aprēķinus neveic. Turklāt lielākā daļa no dabas aizstāvjiem darbojas uz to pašu nodokļu un fondu rēķina, kurus atbalsta komerciālais sektors.”
Tagad ir pēdējais brīdis, lai Vides ministrija, kas pasūtīja pētījumu par ekosistēmas pakalpojumiem, veiktu šos aprēķinus. Katrs meža hektārs, kas tiek aizsargāts, nodara Igaunijai vērā ņemamu ekonomisko zaudējumu.
Protams, no otras puses, mēs gūstam labumu neskartas dabas veidā, bet tik ilgi, kamēr mēs nezinām tās precīzu vērtību, mums atliek tikai mīnusi. Un, diemžēl, šie mīnusi pret mums naidīgu politisko un ekonomisko spēku grāmatvedībā pārvēršas par plusiem.
