Aivars Lembergs: Ar “laipniem vārdiem” no Ventspils 0
Gatavojot rakstu par dažādu partiju sarakstu kandidātu līderiem uz pašvaldību vēlēšanām Ventspilī, viesojos arī pie partijas “Latvijai un Ventspilij” vadītāja, Ventspils domes deputāta un pilsētas domes priekšsēdētāja amata kandidāta Aivara Lemberga.
Mums bija lietišķa saruna par dzīvi pilsētā un kas tajā uzlabojams turpmākajos gados. Pirms tam gan biju tikusies arī ar izglītotiem, pieredzes bagātiem ventspilniekiem, kuri man pastāstīja daudz ko interesantu un, protams, ne jau tikai Lembergam pa spalvai glaudot. Tad nu kopā ar saviem jautājumiem Lembergam vaicāju arī to, kas izrietēja no pašu ventspilnieku stāstītā. Aprunājāmies un pēc stundas laipni šķīrāmies.
Bija aizritējušas tikai pāris dienas pēc publikācijas (“Kā čūska pret trušiem”, “LA”, 21.05.), kad no laipnā Aivara Lemberga vairs nebija ne vēsts – “Ventas Balss” rīkotajā iknedēļas jautājumu un atbilžu sesijā žurnāliste videointervijā citē kādas ilggadējas “Latvijas Avīzes” lasītājas jautājumu, vai “LA” publikācijā pieminētais atsevišķu Ventspils politiskās virtuves pārzinātāju viedoklis, ka “Saskaņas centra” deputātu kandidātu saraksts esot saskaņots ar pilsētas saimnieku, esot taisnība. Manā rakstā var izlasīt, ka “SC” lokomotīve Vitalijs Trusevičs to noliedz. Bet, lūk, ko “Ventas Balss” intervijas videoierakstā saka Lembergs:
“Nu jā, te bija atbraukusi tāda milzīgi uzpūtīga un tāda iedomīga žurnāliste. Es 25 darba gadu laikā tādu nebiju saticis. Nu labi, katram ir savs uzvedības stils, lai tas būtu. No tā, ka viņa raksta melus, var izdarīt secinājumu, ka tai dāmai bija iepriekš, kā krievi saka, ņe pomažeš, ņe pojedeš (“neiesmērēsi, nebrauksi”. – Red.). No tā var redzēt, ar kādu žulti, ar kādu degsmi viņa melo “Latvijas Avīzē”.”
No Lemberga teiktā var secināt, ka manis atspoguļotais citu ventspilnieku skatījums ir krasi atšķīries no viņējā, un, ja tie nav sakrituši, tad, viņaprāt, skaidrs, ka žurnālists ir “iebarots”, “piebarots”, tātad uzpērkams. Tas ir apvainojums gan man, gan maniem kolēģiem “Latvijas Avīzē”, kuri vienmēr centušies procesus vērtēt objektīvi, un šī objektivitāte nav bijusi atkarīga no kādas naudas, izņemot redakcijas maksātās algas un autoratlīdzības. Tie, kuri savā profesionālajā darbībā dzīvo ar šo nenopērkamo gara brīvības sajūtu, nevar iedomāties, kā var dzīvot ar Lemberga piesaukto ņe pomažeš, ņe pojedeš…
