Aivars Kļavis “toreiz” un “tagad” 1
Aivara Kļavja (1953) augstākie lidojumi literārajā procesā bijuši literārā žurnāla “Avots” vadīšana no 1986. līdz 1992. gadam un Baltijas asamblejas balva literatūrā par vēsturisko romānu tetraloģiju “Viņpus vārtiem” (2012).
Četrdesmit gadus kopš savas debijas – simpātiskās stāstu grāmatas “Kafejnīcā zagtās karotītes” (1976) iznākšanas – prozists Kļavis atzīmē ar romānu “Likvidētie autobusi”, kurā beidzot kārtīgi apraksta savas jaunības reālijas sociālisma laikā ar visu tā laika romantiku un bezjēdzību padomju laika gaiteņos, īpaši sešdesmitajos un septiņdesmitajos pagājušā gadsimta gados, pieķerot klāt arī mūsdienas ar izmirstošo lauku vidi. Izdevniecības anotācijā minēts, ka 2014. gadā vien no Latvijas kartes pazuduši 118 ciemi. Cik precīzi, nezinu, bet vienalga katastrofāli. Viens no tādiem ciemiem būtu arī romānā aprakstītie Rāmgali, kas ir autora iedomāti.
Esmu gan savulaik rakstījis presei par atsevišķiem jau minētās tetraloģijas romāniem, gan iepazinis Kļavja iepriekšējo grāmatu pieaugušajiem, stāstu krājumu “11 stāsti par vīriešiem” (2014). Ja romānā “Likvidētie autobusi” nebūtu arī tagadnes, varētu teikt, ka šis romāns ar tematiku, stilu un valodu ir bijis daudz vajadzīgāks agrāk nekā tagad. Romāns vairāk domāts lasītājam, kas dod priekšroku raitam notikumu un situāciju aprakstam bez poētiskām atkāpēm vai modernismam raksturīgā vēstījuma mežģīnēm – tas būtu varējis būt viens no kādā “Lauku Avīzes” romānu konkursā īpašāk atzīmējamiem, ja nebūtu ticis iesniegts apgādā “Zvaigzne ABC”.
Romāns sākas un beidzas pēc labākajiem žanra paraugiem, autoram tas padodas. Tātad romāna kompozīcijas izejas punkts ir likvidēta autobusa maršruta pieturas soliņš, uz kura paralēli notikumiem “toreiz un tagad” visa romāna garumā sēž – tas ir sajūtami un slavējami – vīrietis, kurš atceras gan jaunību un vīra gadus sociālismā, gan piefiksē tagadnes apkārtnes lauku dzīves druskas un ciešanas, kas raksturotas ar dažu tipāžu parādīšanos vai neparādīšanos pie veikala blakus pieturai. Viņa tagadējā funkcija ir gaidīšana, un romāna beigās viņš arī sagaida, taču nevis autobusu, bet gājēju ar bērnu sainī. Gājējs nav autobuss, to, paldies Dievam, neviens nevar atcelt vai apturēt, ja laiks atļauj iet un ir taka vai ceļš. Vienā rāvienā vīrietis atgūst meitu un kļūst par vectētiņu melnādainam bērnam. Kā tad nu bez tā, lai gan migranti nupat nāk jau no citiem reģioniem. Tas nu ir vienīgais bērns šobrīd Rāmgalos. No dāņiem piederošajiem laukiem ceļas migla, un visi trīs kopā ar autora mazu cerību dodas projām no autobusa pieturas – uz vietu, kas kādreiz bija mājas.
Jaunajiem šis romāns nederēs. Nogurs no “partkomiem”, “pirmajiem”, “otrajiem” (sekretāriem), kā arī latviešiem uzspiestajiem tēvvārdu pieminējumiem darba ikdienā. Bet cik daudz uzspiestajiem? “Vēlme izdzīvot par katru cenu”? Vai tomēr dzīvot pazaļi, protams, neizejot no tā laika noteikumiem? Gribu teikt tikai to, ka romānā visi vieglākas dzīves meklējumos visam piekrīt. Tikko kāds kaut ko kādam piedāvā, pēc šaubu un labākajā gadījumā īsa sirdsapziņas mirkļa uzrunātais piekrīt. Vienalga, kas tas būtu, partijas skola vai kas cits. Nāve nepaklausot jau tad vairs nedraudēja. Bija bezcerība, tas tiesa – to remdēja dzeršana un no šejienes izrietošā “jautrā sociālisma” šķietamība.
Daudzus vidējās un vecākās paaudzes lasītājus pie romāna varētu saistīt secīgs stāsts par epizodēm un notikumiem, staigājot laikā uz priekšu un atpakaļ; man ar to par maz. Līdztekus nelielām stila nepilnībām, kas būtu jānovērš, autoram pārlasot vai redaktoram jau nu noteikti (ja uz kaut kurieni dodas “tikai” astoņi no deviņiem, tad vārds “tikai” 92. lpp. ir nevietā; ja “to” nogalina, un tas ir cilvēks, tad “to” vietā, vismaz konkrētās epizodes atstāstā 318. lpp., jālieto “viņu”; un tamlīdzīgi sīkumi), ir arī trūkumi, mērot ar tradicionāla romāna mērauklu, kura saprotama katram. Piemēram, cilvēku portreti – tie ir pārāk skopi. Rūtainajā kreklā pie autobusa pieturas, ar to pietiek, ja tas ir stāsts, kur katrs vārds ir savā vietā. Taču, ja tas ir romāns, tad es gribētu vairāk zināt par kaut vai tā paša Elmāra ārējo izskatu. Īsti neticu, ka tā palicis tāpēc, lai mēs īsti nesaprastu, kur beidzas Elmārs vai kāds cits un kur sākas vienkārši vīrietis. Salīdzinājumam – kad tiek aprakstītas Elmāra un Taņas attiecību peripetijas, norādes uz Taņas ārējā izskata maiņu pēc dzemdībām vai, pateicoties mīļākā “iegādei”, manāmi baro uztveri, ko nevar teikt par lappusēm, kur virpuļo personvārdi vieni paši.
Negribētu beigt ar alkoholisma tēmu, taču nāksies. Romānā tai atvēlēta būtiska vieta; arī to, ka tā jau gadu desmitiem atspoguļo realitāti, nevar noliegt. Pati emocionāli sāpīgākā vieta romānā saistīta ar to. Mēnešiem ilgi no vietas dzert pilsētā vai laukos – tur nav atšķirības attiecībā uz cilvēka lēno pašnāvību. Taču lauku saimniecības apstākļos šajā ārprātā netaisnīgi tiek iesaistīti mūsu lemt nespējošie un pie vietas piesaistītie mazie brāļi – mājdzīvnieki. Šajā gadījumā tie ir daudzie truši un suns. Ir zināms, ka pat alkoholiķes grūtniecības periodā spēj nedzert, arī nesmēķēt – notiek hormonālas pārmaiņas un instinkts vēl spēj uzvarēt slimību. Zemniekam lauku kopšana arī gandrīz kā instinkts. Taču grādīgā ķīmija, tieksme un apsēstība dara savu. Ja aizlaižam postā dabu un laukus, to mēdzam uzskatīt par mazāku traģēdiju, bet ja dzīvniekus… Ja romāns aizved līdz pārdzīvojumam ārpus romāna, tas savu ir panācis.
