Aivars Kalējs un jubilāri 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ērģelnieka un komponista Aivara Kalēja vārds vismaz Latvijas mūziķu vidē ir vispārzināms. Viņa koncertu hronoloģiskais diapazons aptver vairākus gadu desmitus, viņš regulāri muzicē ne tikai Rīgas Domā, bet arī pie citu galvaspilsētas baznīcu ērģelēm, ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs, Ziemeļamerikā un Japānā. Aivars Kalējs spēj sagādāt pārsteigumus arī ārpus ērģeļmūzikas jaunrades – tā, piemēram, 2022. gadā viņš trompetistam Romēnam Lelē un kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” deva opusu “Victima innocente”, kuru labprāt dzirdētu vēl kādreiz. Tā nu uz ērģelnieka koncertu 2023. gada 21. jūnijā Rīgas Domā devos ar zināmām cerībām, kas arī guva zināmu piepildījumu. Un jau pašā sākumā jāpiemin divi ar šo notikumu saistīti aspekti. Pirmais no tiem būtu raksturojams ar labi zināmo frāzi “iedomas pret realitāti”. Turpretī otrais – ērģelnieka uzstāšanās un tās vispārējais konteksts aplūkojams ne tikai kā tīri muzikālu, bet arī kā antropoloģisku norišu kopums.
Koncerta programma parādījās ar pieteikumu “komponisti jubilāri”. Un turpat tika solīti arī latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi. 21. jūnijā šajā ziņā arī pirmoreiz sadūrās iedomas pret realitāti – šomēnes Osokina Brīvības festivālā izskanēja par klavieru monosonāti nosauktais Paula Dambja opuss Riharda Plešanova lasījumā, rudenī komponists un atskaņotāji sola vēl vienu lieldarbu, tādēļ biju iztēlojies, ka Aivars Kalējs spēlēs kaut ko tikpat jaunu un vērienīgu. Ne gluži tā – šoreiz Rīgas Domā noritēja Latvijas pirmatskaņojums Paula Dambja Otrajai meditācijai, kuru komponists solistam veltījis jau 1997. gadā. Blakus šai partitūrai Romualda Jermaka veidotā ukraiņu tautasdziesmas apdare “Melnās uzacis” un divu latviešu tautas kara dziesmu apdares – “Aiz tiem kalnu kalniem kari karojāsi” un “Es karāi aiziedams”. Tas no komponista, kurš ērģelēm radījis veselus koncertmūzikas sējumus, kur kvalitāte samērojama ar kvantitāti. Turklāt par latviešu komponistiem jubilāriem šogad saucami Longīns Apkalns, Imants Ramiņš, Selga Mence, Dace Aperāne, Rolands Kronlaks – taču tieši viņi šoreiz pārstāvēti nebija.
2023. gadā divsimt gadu aprit Žakam Nikolā Lemmensam – no viņa partitūrām Aivars Kalējs izvēlējās “Fanfaras” Re mažorā. Simt piecdesmit gadu – otram beļģu ērģeļmūzikas pārstāvim Žozefam Jongenam, un koncertā skanēja “Maza prelīde” (“Ārija”) un “Tokāta” Re bemol mažorā. 275 gadi – Georgam Mihaelam Tēlemanim, un viņam par godu no arhīviem tika izvilkta korāļprelūdija “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. 350 gadu – Alesandro Marčello, kurš Venēcijā radīja arī mūsdienās bieži spēlēto re minora koncertu obojai un stīgām, ko vēlāk taustiņinstrumentiem pārlicis Johans Sebastiāns Bahs. Ja atskaita itāļu meistara veikumu, šie darbi tomēr ir marginālijas uz mūzikas vēstures lappusēm – it īpaši, ja atceras, ka tieši pirms gadsimta dzimis Ģērģs Ligeti.
No otras puses, jāatzīst, ka Aivara Kalēja veidotajai programmai piemita pārdomāta un kontrastaina mākslinieciskā dramaturģija. Sākums ar Alesandro Marčello barokāli trauslo skaņurakstu – tiesa, nedaudz izplūdis un neskaidrs, taču uzreiz pēc tam pie Rīgas Doma romantiskā instrumenta Aivars Kalējs izvērsa krāšņas, mērķtiecīgi būvētas un izteiksmīgas muzikālās ainas. Ar korāļprelūdiju un fanfarām sasaucās koncerta noslēdzošā daļa un atgriešanās gaiši mirdzošu noskaņu sfērā, kur Jongena partitūru interpretācijās solists atkal izmantoja iespējas gan virtuozitātes, gan koloristikas atklāsmē. Īsi pirms tam – viņa paša skaņdarbs “Mūžīgā kustība”, kura raksturs un postminimālistiskie vaibsti nenoliedzami raisa simpātijas. Pa vidu – Romualda Jermaka daiļrades piemēri; varētu jau vēlreiz minēt vārdu “marginālijas”, taču komponista profesionālās iemaņas izpaudās arī šeit. Blakus Jermakam Pauls Dambis un Otrās meditācijas eksistenciālie dziļumi – arī tur Aivars Kalējs bija atradis piemērotas emocijas un kontrastējošas krāsas.
Koncerta hronometrāža bija stunda un piecpadsmit minūtes. Kaut vai tādēļ līdzās ukraiņu folkloras intonācijām un vēstījumam par karu no solista vēl varēja gaidīt kādu Bohdana Sehina, Oleksandra Ščetinska, Bohdanas Froļakas darbu, varbūt pat pirmatskaņojumu. Taču turpat jautājums no otra skatpunkta – vai, atbildot uz vēlēšanos pēc plašākas un nopietnākas programmas, arī Aivaram Kalējam nebūtu tiesības kaut ko prasīt no citiem? Ja koncertu, kurā spēlēja viens no Latvijas pieredzējušākajiem ērģelniekiem, klausījās saujiņa cilvēku, tad interesanti, cik daudz publikas bija Larisas Carjkovas priekšnesumā 24. jūnijā? Pieci? Desmit? Veseli piecpadsmit?
Kāda tad teorētiski ir ērģeļmūzikas koncertu mērķauditorija? Pirmkārt, muzikologi. Un te nu visiem lieliski zināms, kādas ir iedomas pretstatā realitātei. Otrkārt, paši ērģelnieki. Diemžēl viņu interese par savu kolēģu gaitām pavisam noteikti varētu būt lielāka. Treškārt, vienā vārdā sakot, kristieši. Arī šeit noderētu konkrēta statistika – cik daudz cilvēku ir vienā pašā Rīgas Doma draudzē un cik daudzi no viņiem ir regulāri ērģeļmūzikas koncertu apmeklētāji. Bet varbūt īstā problēma meklējama citur. Varbūt ērģeles un ar tām saistītā kultūra ir atlūza no sen pagājuša laikmeta, kas neatgriezeniski noslēdzās ar kristīgās tautas izraisīto Pirmo pasaules karu. Un, ja reiz tā, tad izmirstoša nācija un izmirstoša publika ir tikai likumsakarīgas sekas vēstures determinisma gaitā. Tomēr negribētos apstāties pie atziņas, ka mēs visi pašlaik maksājam par savu vecāku un vecvecāku paaudzes grēkiem. Ir arī citas laikmeta gara izpausmes, kuras līdzās jau iepriekšminētajiem ukraiņu komponistiem patlaban reprezentē arī Viktorija Poļova, Svitlana Azarova un Romans Hurko. Protams, arī Platons Buravickis, Andris Dzenītis un Madara Pētersone. Pavisam īsi rezumējot – ja nu kāds no viņiem ērģelēm pievērsies tikai epizodiski, Aivaram Kalējam un citiem interpretiem ir vērts komponistus iedrošināt, ir vērts aicināt radīt jaundarbus.
