Aivars Eipurs: Saprast pavasari 4
Viegli nav. Dubļi – tas ir slikti. Bērzu sula – tas ir labi. Un sola ziedēšanu. Un zied. Un pirmās peldes… Man saka: “Ir taču sauss.” Nu, bet laukos? Dubļi, duļķes un putas virmos arī sabiedrībā, arī profesionālajā kultūras telpā. Tik daudz visa kā kopā, šo noteikti varēs sajaukt ar slejām citā avīzē piektdienu numuros, kurās autors raksta par visu, kas nedēļā noticis, bet, ja izpausties mēneša šurp-turp-būs-bija notikumos, tad vispār…
Un tā… Daudz kas būs atkarīgs no plašsaziņas līdzekļiem. Vietnes “Twitter” un “Facebook” nebūs kontrolējamas ar administratīvā resursa palīdzību, kas ir pie varas esošo partiju rīcībā. Tas ir tikai taisnīgi, jo paveras iespējas arī jaunākām partijām un nevajadzēs varbūt pārāk līmēties gar visām sētām kā filmā “Pie bagātās kundzes”. Kaut gan – man personīgi populisms netraucē; traucē līdzpilsoņu adekvātas uztveres trūkums. Ko dod Krievijas vēlētājam partijas “Jabloko” rātnums daudzu gadu garumā?
Tātad plašsaziņas līdzekļi. Dziesmu un deju svētku sakarā kultūras ministre, redzot TV raidījuma “Tiešā runa” aptaujas rezultātus, ieguva pārliecību, ka turpmāk biļetes vispirms jānodrošina svētku dalībniekiem. Tehniskais izpildījums biļešu izplatīšanā bija zem katras kritikas. Apstiprinās trāpīgais novērojums par to, ka rūpīgi izsvērtos argumentus neņem galvā, pārsvarā dominē viena un tā paša atkārtošana, “pilināšana” un “kladzināšana”, kā arī – virsroku gūst to viedoklis, kam ir vara. Labs piemērs bija, kā studijā uzaicinātais IT eksperts paskaidroja, cik vienkārši būtu bijis pārdot biļetes internetā. Taču palika iespaids, ka pat tad eksperta teiktais īsti netika sadzirdēts, tikai iecietīgi uzklausīts. Taču gods un slava tiem, kuri naktīs stāvēja pēc biļetēm un varbūt atcerējās ja ne Ziemassvētku kaujas, tad vismaz barikādes gan.
Cīņas nomaina miers un likums, lai kāds tas liktos. Gribas taču doties uz cietumu un atbrīvot Ansi Ataolu Bērziņu, vai ne? Ak, tomēr viņš nav ievērojis regulu par probācijas dienesta apmeklēšanu. Nu tad lai sēž? Jaundibinātais Latvijas PEN tomēr apsver, varbūt tas ir mūsu interešu lokā, jo cilvēciski gribam Ansi brīvībā, lai cik dārgs mums likums, vēl jo vairāk tāpēc, ka netika līdz galam izsvērts institūciju aprēķins un nolaidība attiecīgajā 13. janvāra grautiņā. Kas ar likumiem saskāries tiesas līmenī, ātri saprot, ka tā ir gandrīz vai lielākā nelaime, kas var skart indivīdu un sabojāt visu dzīvi. Jo tiesvedība velkas ilgi, lēmumi tiek vilcināti un atlikti… Vai čekas maisi izirs pa vīlēm, maija lakstīgalām dziedot? Nē taču. Vai tiesvedība Lemberga lietā beigsies pirms Saeimas vēlēšanām? Nē taču.
O, vēlēšanas… Pulsē jauni spēki, kas tiešām grib, lai kopdzīves likums tiktu pieņemts un Stambulas konvencija ratificēta. Bet, ja cienījams kinorežisors saka, ka te nekādas sieviešu sišanas nenotiek, bet mācītājs saka otram mācītājam, ka “tā sieviešu sišana tāda štrunta problēma vien ir”? Ir taču jauki, ja Pūpolu svētdienā varam iepērt viens otru ar pūpoliem un ķircinoši apjautāties, vai otrs to neuzskata par vardarbību ģimenē. Labi mums, vai ne? Varbūt arī nelaulātiem heteroseksuāliem pāriem vajadzētu padomāt par to, ka kopdzīves likums palīdzētu arī viņiem un atrisinātu vairākus nedrošus jautājumus? Patlaban izskatās, ka neieinteresētie lepojas ar to, ka priekšlikums Saeimā noraidīts ar vienas balss pārsvaru.
Par mācītājiem. Jura Rubeņa grāmata šķeļ baznīcu? Tad jau jāpalasa, lai arī tā nav Bībele. Jau agrāk esmu paudis, ka Bībelē par baznīcu gandrīz nekā nav, tas viss ir uzslāņojums. Šobrīd varam tikai priecāties, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Ja tā nebūtu, būtu gan dubļi, gan plūdi – lielāki nekā pavasaros pie Jēkabpils. Būtu arī pērkons, un ne tas, pēc kura var uz zemes sēdēt. Uzskatu, ka tiesības ir abām pusēm un respektēju šķelšanos, kas vismaz šajā ziņā ir godīgs process. Aizparīt, piektdienā, trijos pēcpusdienā kā aizkars pārplīsīs debesis un kāds par mums mirs, lai mēs saņemtu jaunu bausli… (šie vārdi nebija domāti agnostiķiem). Vārdu sakot, priecīgas Lieldienas!
