Aivars Eipurs: Nevar skaidrot vienu civilizāciju ar otras zīmēm 3
Vai brīvība ir visatļautība? Vai brīvība ir tā, ka pēc tās izpausmes visu atlikušo mūžu jāstaigā apsardzes pavadībā vai jāsēž cietuma kamerā (zinu, ka uz otro jautājumu atbilde reizēm ir “jā”)? Šādi un vēl citi jautājumi “Charlie Hebdo” traģēdijas sakarā neatlaiž.
Dievs vai, ja gribat, Lielais Viss vai Lielais Nekas radīja pasauli. Un cilvēki atzina dievus, tad Dievu. Dievs deva cilvēkiem izvēles iespēju – pašu iespaidīgāko eksistences mēru. Un cilvēki izvēlējās visu ko, arī grēkot, tostarp nogalināt, kā arī Dievu neatzīt – jaunlaiku pašu riskantāko cilvēces sasniegumu.
Ja mākslinieks kaut ko rada un rāda citiem, viņš taču rēķinās ar atsauksmi no ārpuses, vairākumā gadījumu viņš to gaida. Gan jau arī franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” līdzstrādnieki rēķinājās ar to, ka viņus var ne jau attēlot, bet piekaut un, iespējams, arī nogalināt – likmes taču bija augstas. Satīriķi bija pieauguši, tātad viņiem, cerams, piemita prasme domāt par sekām.
Latvijas radio “Krustpunktā” 21. janvārī šajā sakarā bija būtiska diskusija, kurā piedalījās katoļu priesteris Andris Kravalis, profesore Skaidrīte Lasmane, žurnāla “Dadzis” pēdējais redaktors Andris Ruģēns un žurnāliste Sandra Veinberga. Skaidrīte Lasmane šajā diskusijā bija visieturētākā, jo atstāja “atvērtas durvis”, tajā pašā laikā norādīdama uz audzināšanu, izglītību, atbildību un gaumi. No savas puses piemetināšu, ka psihoterapijas studijās esmu saskāries arī ar konceptu, ka – jo nobriedušāks cilvēks, jo lielākus ierobežojumus viņš sev uzliek. Protams, tas ietver arī cieņu pret citiem.
Andris Kravalis, izcils gara un prāta cilvēks, loģiski norādīja uz cilvēka transcendentālo aspektu un to, ka, ja žurnāla līdzstrādnieki būtu bijuši kristieši, viņi neko tādu nebūtu atļāvušies. Vienīgais priestera teiktajā, kam es nepiekrītu, ir grupas “Pussy Riot” akcijas dievnamā likšana vienā katliņā ar “Charlie Hebdo” gadījumu. Es “Pussy Riot” attaisnoju, jo šī grupa protestēja pret to, ka Krievijā pareizticīgā baznīca ir ļoti pakļāvīga varai. Tā mēdz būt ne vienas vien impērijas nelaime.
Andris Ruģēns, raidījumā pieteikts arī kā brīvmūrnieks, runāja par to, ka humors un satīra jāatšķir no ņirgāšanās, ko nevajadzētu pieļaut, kā diemžēl sanācis konkrētajā gadījumā, taču tā arī pārliecinoši nespēja parādīt robežu, kur beidzas viens un sākas otrs. Priestera piesauktā zaimošana man vairāk skaidra.
Sandra Veinberga turpretī ar pilnu pārliecību vēstīja, ka žurnālistu provokācijas, lai kādas tās būtu, nedrīkst apslāpēt. Tā ir, bet, manuprāt, šis tomēr ir izņēmuma gadījums. Vai karikatūristi savā beztranscendences ierobežotībā iedomājās, ka viņu darbi iespaidos citu civilizāciju un ka sāksies Muhameda attēlošana arī Austrumu zemēs? Bet nevar skaidrot vienu civilizāciju ar otras civilizācijas zīmēm, tāpat kā burtus grūti skaidrot ar cipariem un otrādi. Sākumam “Charlie Hebdo” vēsts sasniedza Francijā it kā integrētos musulmaņus, kuri franču zemē auguši un gājuši skolās – viņiem gan tā kā vajadzētu saprast, vai ne? Viņi arī “saprata”, atnāca un nošāva autorus, tā parādīdami integrācijas postu bez spožuma. Rezultāts ir upuris uz vēstures altāra, kur samaisītas pelēki domājošo ateistu karikatūras ar melnbalti domājošo pseidomusulmaņu lodēm. Līdz Dialogai (iedomāta vieta) vēl tāls ceļš ejams, taču migla neizgaist, kļūst vēl drēgnāks.
Uzreiz jāpiemetina, ka šāvēju atbilde vispār ir ārpus jebkuras diskusijas. Cik es nojautu, viņus fiziski iznīcināja kā trakus suņus bez īpašas vēlmes saņemt dzīvus. Vismaz jācer, ka nošautie ir īstie.
Man jāpiekrīt Jesajas Berlina esejā “Vēstījums 21. gadsimtam” (sk. žurnāla “Rīgas Laiks” decembra nr.) paustajai atziņai, ka “galvenās vērtības ne vienmēr ir harmonijā cita ar citu”, bieži tās cieš savstarpējā sadursmē, bet franču lozungs “Brīvība, vienlīdzība, brālība” ir pretrunīgs, jo šie jēdzieni nav savienojami pilnībā, tikai, piemēram, “noteikts daudzums brīvības pret noteiktu daudzumu vienlīdzības”. Lai kā mums tas nepatiktu, brīvība nav visatļautība.
