“Zināms, ka man ir sirds.” Aivara Eipura dzeja 1
Eduards Aivars (Aivars Eipurs) dzimis 1956. gadā Pabažos, mācījies Saldū un Limbažos. Pierakstīts Jelgavā, dzīvo Rīgā. Strādājis skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, vairākos muzejos un laikrakstos, kā arī bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā.
Strādā par dzejas un prozas konsultantu Latvijas Rakstnieku savienībā, “Lata romānu” konkursa žūrijas loceklis. Iznākuši deviņi dzejoļu (ar pseidonīmu Eduards Aivars) un divi īsprozas krājumi, sastādījis dzejoļu antoloģiju “Viens dzejolis 2013”. Atdzejojis Andrē Bretona, Viljama B. Jeitsa, Dilana Tomasa, Tolu Ogunlesi, Linoras Goraļikas, pašmāju “Orbītas” grupas un citu dzejnieku darbus. Eduarda Aivara dzeja atdzejota angļu, krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, igauņu, somu, ungāru, zviedru u. c. valodās. Saņēmis Dzejas dienu balvu par krājumu “Es pagāju” (2002), Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca” par krājumu “Sakvojāžs” (2012). Top desmitais dzejas krājums, kā arī Aivara dzejas grāmatas angļu un krievu valodā ar nosaukumiem, attiecīgi – “Parādības” un “Tepat netālu jābūt Eiropai”.
– Vai jau vari prognozēt, kāda būs jaunā krājuma noskaņa?
E. Aivars: – Viegli pajautāt! Apliecinoša noskaņa ar manu skatījumu uz to pašu (un varbūt nedaudz citādu) cilvēku, lietām un parādībām. Pārbaudītas vērtības un nekādu “ekstru”, ja dzejoļi ar garajiem virsrakstiem būs pamanīti jau iepriekšējā krājumā. Priecāties gan jau varēs.
– Kāds ir bijis spilgtākais poētiskais impulss pēdējā laikā?
– Šķita, ka tie būs no Ņujorkas un Londonas, bet pagaidām tas dzejā nav realizējies vai arī parādījies mazliet. Spilgts impulss ir krājuma pats nosaukums “Vilka kvinta”, kas atnāca pie manis no kāda… krievu seriāla. Tas man nav tikai disonansi raisošs mūzikas “viltus” intervāls, bet kas vairāk – ja tu esi nevainojams, vienalga, kaut kad izlauzīsies kas cits, un reizēm tas būs trūkums, bet reizēm – priekšrocība. Jo būt nevainojamam ir neiespējamā misija un man no sirds ir žēl to cilvēku, kuri iedomājas, ka viņi tādi ir, vai to, kas tiem piekarina šādu birku – nevainojams, perfekts. Taču jāatzīst, ka Dievs pieliek cilvēkam trūkstošo, un iznākumu nereti redzam nevainojamu. Un cilvēks domā, ka to viņš pats!
– Ko domā par Londonas grāmatu tirgum izvēlēto saukli par introvertajiem latviešu rakstniekiem?
– Ilgu laiku rakstīju “intraverts” – ar “a”, un arī mans dators dīvainā kārtā vēl joprojām uzskata “o” par kļūdu. Ja pieņem, ka rakstnieki tautas bēdas, sāpes un priekus laiž caur sevi, tad viņiem jābūt introvertiem kvadrātā vai kubā, jo Latvijas iedzīvotājs “parastais” tādas lietas kā valodu vispār, pieklājības frāzes, smaidu un prieku līdzi nenēsā, bet, šķiet, glabā bankā. Tātad izvēlētais sauklis ir likumsakarīgs.
DZEJAS ABC
Lauris Kampāns, “Ubi Sunt”: “.. eksistenciālajos dzejoļos, no vienas puses, ir sastopams Eduarda Aivara vieglais rakstības stils, bet no otras – tēmas ir smagnējas, jo tās skar apzināšanos par visa laicīgumu. Brīžiem vieglumu nomāc bēdas par neizbēgamo.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Eduarda Aivara jaunākos iepriekš nepublicētos dzejoļus no topošā krājuma “Vilka kvinta”:
VELNS NEBIJA TIK MELNS
Lasīju atsauksmes:
“Divstāvu viesnīcā nebija lifta”
“Kāpnes tik šauras, ka grūti uznest čemodānu”
“Gultā varēja sagulēt tikai divi, ne vairāk”
Mierināju sevi, ka rakstītāji ir aizrāvušies
Jo blaktis bija tikai vienā krāsā
To kodieni šķita gurdeni
Esmu taču matījis studentu kopmītņu romantiku septiņdesmitajos
Kad pagrabstāvā stāvējām rindā, gaidot uz dušu
Iepuvušu dēlīšu paliktnītis bija glums un durvis neturējās ciet
Kad mazgājās studentes, pie vēdlodziņa ārpusē uz redelēm
Kāds angļu filoloģijas students nogūlās sāniski un virināja mētelīti
Nez vai Nekurienes astes zvaigžņu hotelītis mani šokēs vēl vairāk
Galu galā ne jau gulšņāt braucu
Viesnīcu vajag tikai nakts pārlaišanai
Un jāteic – ūdens dušā bija, un reģistratūras darbiniecei
Uzvārds bija Levinska
Neizlepušam latviešu cilvēkam gluži pieņemama viesnīca
OVĪŠOS
Gailis dzied skaisti
Kā zaļa māla krūze
Gaiļa dziesma grezna
Podnieks padzeras
PUSAUDZIS
Viņš jau stāvēja uz tilta
Pirms iegāja atpakaļ cietoksnī
Tur gaidīja māte ar mirušā tēva jostas smago sprādzi vai bez
Vienalga, tur sienas krīt virsū
Ārpusē pasaule
Arī debesis, taču melnas
Cilvēkam nav kur pabēgt
SATURS
Zināms, ka man ir sirds
Tādas pašas formas kā jums
Tad kāpēc atbildes tādas
Ja citāds mans jautājums
Man nav sapņu par mājām
Man ir sapņi par svešumu
Izjūdzis zirgu, es jāju
Mājās atstājis vezumu
Acis kā strūklakas tuksnesī
Mīlestību man nes
Dievs raugās, vai viss ir vietā:
Domas, tu un es
MILTU PRODUKTI I
Turīga sieviete ubago maizi
Viņa ir apņēmusies, apsolījusi ģimenei
Mājās maizi neēst
Nepirkt to veikalā savām vajadzībām
Atteikt to viesmīļiem restorānā
Un kas cits viņai atliek
Ja viņa ir solījusies
Vien ubagot slepus
Tā izvēlas nomaļus celiņus
Labi, ka tā ir lielpilsēta
Viņa neprasa naudu, bet maizi
Ja redz kādam to pirkumu maisiņā
Daudzi nogroza galvas
Viņas labklājība ir redzama
Reizēm iedod
Citreiz atraujas bailēs
Jo tās dzīvajā acī zvēro maizes bads
Otru netīšām izdūra draudzene skolā ar pildspalvu
Tur jau viņa ieskrien vārtu rūmē un kāri rij
Pusi no klaipa uzreiz
Bet figūra viņai tagad laba
PRODUKTU BOJĀEJA II
Sagriezu veco lielo bieti
Pārāk ilgi tā bija nodzīvojusi pat ledusskapī
Viens gabals izskatījās pēc aizvērta zārka
Uzmetu trīs šķipsniņas sāls
Un laidu ar krējuma dvieļiem
Pa barības vadu lejā
Vēlāk dzirdēju, ka ledusskapī runāja:
“Šodien kremēja veco bieti”
Patiesi, viņa tajā kapā sadega
NĀC UN NOZODZ MANU PAŠTAISĪTOS DIEVUS
Šonakt tīšām neaizslēgšu durvis
Ievelc manā dzīvē jaunas rievas
Nāc un nozodz manus paštaisītos dievus
Nospiedumus eksperts ņems no lieveņa
Ja vien nenāksi kā izsmalcināts burvis
Nāc un nozodz manus paštaisītos dievus
Šonakt tīšām neaizslēgšu durvis
