Aiva Vīksna: Valsts uzņēmumu daļu kotēšana biržā – ar konkrētu plānu, caurskatāmi un visai sabiedrībai saprotami 31
Autors: Aiva Vīksna, 14. Saeimas deputāte (“Apvienotais saraksts”), Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre
Kapitāla tirgus attīstība Latvijā ir nepiedodami aizkavējusies – tas ir fakts, ko šobrīd atzīst teju visi politiskie spēki, neatkarīgi no to atrašanās valdībā vai opozīcijā. Tādēļ runas par to, ka būtisku grūdienu pozitīvā virzienā
varētu dot atsevišķu valsts uzņēmumu mazākuma daļu “laišana” biržā, skanējušas jau labu laiku – gan priekšvēlēšanu periodā, gan vēlāk Saeimā.
Diemžēl divos gados tālāk par runām politiķi lāgā nav tikuši – joprojām lielākoties tiek tukši spriedelēts, it kā “diskutēts”, bet reālas skaidrības par to, ko un kāpēc privatizēt un, pats galvenais, kā to darīt, lai izslēgtu iespējas pazaudēt kontroli pār šī procesa caurskatāmību, joprojām nav.
Tādējādi sabiedrībā kārtējo reizi tiek veidots aplams priekšstats, ka kaut kādu subjektīvu interešu vārdā politiskajos kuluāros kaut kas tiek slepus “bīdīts zem deķa”. Tas, savukārt, rada cilvēkos iracionālas bailes no valsts uzņēmumu daļu laišanas tirgū kā tādas. Diemžēl nule kā publiski izskanējušais fakts, ka uz valdību virzītais informatīvais ziņojums
noteikts kā ierobežotas pieejamības informācija, liecina par vēlmi ievirzīt visu procesu, manuprāt, destruktīvā gultnē.
Kā to mainīt, kā pārraut šo neizlēmības un neuzticēšanās loku? Tikai un vienīgi ar skaidru un apņēmīgu rīcību, ejot soli pa solim un atklāti skaidrojot katra pieņemtā lēmuma jēgu un būtību. Nepretendējot uz “patiesību pēdējā instancē”, vēlos aktualizēt tos aspektus, kuri man šķiet būtiski ne tikai kā praktisko biznesa vidi iepazinušai uzņēmējai, bet šobrīd jo īpaši kā valsts likumdevēja pārstāvei.
Kāpēc un vai vispār valsts uzņēmumu daļas būtu jākotē biržā? Šāds jautājums no Latvijas iedzīvotāju puses ir izskanējis bieži un regulāri. Un tas ir visnotaļ loģiski, jo, galu galā, valstij piederošie uzņēmumi būtībā ir katram sabiedrības loceklim (nodokļu maksātājam) faktiski piederošs kapitāls, kas pamatā tiek pārvaldīts, uzturēts un attīstīts ar visu kopīgi maksātajiem nodokļiem.
Kādu labumu katram nesīs šā kapitāla daļu atdošana ne vairs valsts, bet kādās citās rokās? Skaidra un saprotama
atbilde no valsts varas puses tā arī nav izskanējusi. Ir bijuši vien vispārīgi izteikumi par papildus finansējumu, kas radītu iespēju inovatīvai uzņēmumu attīstībai utt. Pēc būtības jau šāds skaidrojums ir pareizs – papildus investīciju piesaiste tiešām vairumā ir viens no galvenajiem sasniedzamajiem mērķiem.
Tomēr lielākajai daļai sabiedrības šādi formulējumi ir pārāk “izplūduši” un nekonkrēti – cilvēki grib skaidri saprast kur un kā piesaistītā nauda tiks izmantota, kas gūs no tā labumu un, pats galvenais, vai nenotiks kas līdzīgs kā savulaik ar privatizāciju, kad it kā visas sabiedrības kopuma interešu vārdā pie reāla ieguvuma lielākoties nonāca vien ļoti šaurs un tā laika varai pietuvināts izredzētu personu loks.
Iniciatīvai jānāk no valdības
Uzskatu, ka pašreizējā situācijā iniciatīva jāuzņemas Ministru Prezidentei. Tieši viņai kā valdības vadītājai būtu jāapliecina sava spēja un griba, nākot klajā ar skaidri saprotamu un precīzi izstrādātu rīcības plānu, kas gan nepārprotami formulētu valsts mērķus, uzsākot tai piederošo uzņēmumu kapitāldaļu kotēšanu biržā, gan precīzi
nosakot konkrētus secīgus darāmos darbus un uzdevumus.
Tikai šāda atklāta un saprotama rīcības programma veicinās ne vien konceptuālu Latvijas iedzīvotāju akceptu gaidāmajām pārmaiņām, bet arī ļaus sekot ikkatram tālākam solim. Paļaujoties uz Ministru prezidentes kompetenci un izpratni par kapitāla tirgus darbību, vēlos tomēr uzreiz norādīt uz kādu būtisku aspektu, kas, manuprāt, būtu obligāti jāietver gaidāmajā startēģiskajā koncepcijā, proti,
vai un kāda būs katra Latvijas iedzīvotāja iespēja individuāli iesaistīties valsts uzņēmuma daļu potenciālajā iegādē.
Šis ir būtisks jautājums ne vien tādēļ, ka Latvijas iedzīvotāji šobrīd neaktīvos depozītos tur ievērojamas naudas summas (pēc banku aprēķiniem – tuvu 10 miljardiem eiro), bet arī tāpēc, ka izšķiršanās par savu personisko līdzekļu
ieguldīšanu tieši valsts uzņēmumā nes arī šobrīd ļoti aktuālo dimensiju par sociālo līdzatbildību un uzticību valstij kā drošai un nemainīgai vērtībai ilgtermiņā.
Nosakot vai pieļaujot, piemēram, nesamērīgi augstu biržas darījuma minimālo slieksni, praktiski tiktu izslēgta jebkāda vidusmēra Latvijas iedzīvotāja iespējamā līdzdalība, kas visu procesu jau sākotnēji iegrūstu jau iepriekš pieminētajā skepses, neizpratnes un neuzticības purvā. Neviens Latvijas iedzīvotājs nedrīkst justies atstumts vai nevēlams, pat ja
tā dēļ nāktos piekāpties atsevišķiem specifiski finansiālu aprēķinu diktētajiem nosacījumiem.
Turklāt, veicinot iespējami plašu iedzīvotāju vēlmi ieguldīt savus personiskos līdzekļus valsts uzņēmumos, tiks sasniegts kvalitatīvi jauns posms jomā, ko mūsdienās apzīmē ar terminu “iedzīvotāju finanšu pratība”. (To, ka šobrīd šādas “pratības” līmenis ir viens no zemākajiem Eiropā, šķiet, tikai tagad sākam beidzot tā pa īstam apzināties.) Reāli iesaistoties valsts uzņēmumu kapitāla daļu iegādē, nenoliedzami augs ne vien iedzīvotāju izpratne par naudas ieguldīšanas iespējām, bet arī viņu spēja analizēt informāciju, izdarīt secinājumus un nebaidīties no iespējas “likt savai naudai strādāt”.
Plānam jābūt maksimāli precīzam un terminētam
Par rīcības plānu. Manuprāt, pirmais darbs, kas būtu jāpaveic, ir atbildīgās institūcijas (arī konkrēta vadītāja) noteikšana, kuras pārziņā būtu visu ar valsts uzņēmumu kotēšanu biržā saistītie jautājumi – sākot ar katra konkrēta uzņēmuma gatavības izvērtēšanu un potenciālu sagatavošanu, un beidzot ar visa procesa uzraudzību. Šīs institūcijas sastāvā būtu jāiekļauj gan atbildīgo ministriju pārstāvji, gan no ārpuses piesaistīti neatkarīgi attiecīgās jomas eksperti, gan, protams, pašu uzņēmumu vadītāji.
Šāda atsevišķa struktūrvienība ne tikai ļaus maksimāli objektīvi un plaši izpētīt katra konkrēta uzņēmuma potenciālos ieguvumus, bet arī kalpos kā garants dažādu risku izvērtēšanā. Šīs institūcijas darbam jānotiek maksimāli atklāti un caurspīdīgi, par savu darbu un izdarītajiem secinājumiem tai būtu jāsniedz regulāri publiski ziņojumi. Tādējādi tiktu nodrošināta arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem – mēs jau neskaitāmas reizes esam saskārušies ar situācijām, kad visi atbild par visu, bet rezultātā neviens tā īsti neatbild ne par neko.
Pieļauju, ka viens no variantiem būtu šī darba uzticēšana Valsts Kancelejai (kuras atbildībā jau ir Valsts kapitālsabiedrību pārvaldīšana). Iespējams, tā varētu būt arī Valsts kase, kuras līdzšinējā darbība, rūpējoties par valsts finanšu piesaisti, ir bijusi gana profesionāla. Tomēr tieši kā šī institūcija tiks veidota – vai kā atsevišķa aģentūra (Privatizācijas aģentūras darbība gan cilvēku atmiņā nav palikusi ar plus zīmi), vai kādā citā formā – tas būtu ātrās un lietišķās diskusijās izšķirams jautājums. Galvenais – lai tai būtu precīzi un atbilstoši likumdošanai
noteikti pienākumi un arī atbildība.
Ļoti būtiski, lai šāda institūcija uzsāktu darbu pēc iespējas ātrāk – pieņemot konceptuālu lēmumu par tās izveidi, jānosaka arī precīzi termiņi, kuros jāsākas reālam darbam. Jau drīzumā izvērtēšanai nodošu arī savu redzējumu gan par
iespējamajiem pirmajiem pilotprojektiem, gan šobrīd uz biržu noteikti nevirzāmajiem valsts uzņēmumiem, kā arī par ļoti būtiskajiem gan vēlamās, gan nepieļaujamās “politiskās ietekmes” aspektiem.
