Aiva Vīksna: Trieciens ekonomikai būs lielāks nekā 2008.-2009. gada finanšu krīzē 2
Autore: Aiva Vīksna, Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente
Pasaules ekonomika šobrīd ir sastapusies ar vēl nebijuša rakstura krīzi – lielas efektīvas absolūti darboties spējīgas ekonomikas ir gandrīz apstājušās Covid-19 ierobežošanas pasākumu dēļ.
Lielvalstu valdības un centrālās bankas ir ķērušās pie vēl neredzēti vērienīgiem savu tautsaimniecību monetārās un fiskālās stimulēšanas pasākumiem, lai novērstu visbriesmīgāko – pilnīgu ekonomikas sabrukumu ar katastrofālām sociālajām sekām.
Kā rāda ekonomikas ekspertu prognozes, pat gadījumā, ja Covid-19 izplatīšanos globāli izdosies ierobežot tuvāko mēnešu laikā un valdības veiksmīgi īstenos ekonomikas atbalsta pasākumus,
trieciens globālajai ekonomikai būs lielāks nekā 2008. – 2009. gada finanšu krīzes rezultātā.
Piemēram, viena no pasaules ievērojamākajām biznesa konsultāciju kompānijām “McKinsey&Co” prognozē, ka pat pie iepriekšminētā samērā labvēlīgā scenārija IKP gada kritums šī gada otrajā ceturksnī pret 2019. gada attiecīgo periodu gan ASV, gan eirozonā varētu būt 25-30%, bet 2020. gada kopējais kritums – ap 8-10%.
Un, tas ir pozitīvais scenārijs!
Ir naivi domāt, ka Latvijai no šāda scenārija izdosies izvairīties pat tad, ja vīrusa ierobežošanas pasākumi izrādīsies efektīvi un maija vidū valdība varēs lemt par to atcelšanu.
Pirmkārt, mūsu ekonomika pamatā ir balstīta uz eksportu, nevis iekšējo patēriņu.
Otrkārt, jau pirms vīrusa radītās krīzes mēs nebijām gluži ideālā situācijā. IKP pieaugums Latvijā pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām 2019. gadā kopumā bija tikai 2,2%, bet gada pēdējā ceturksnī pret iepriekšējo ceturksni – nieka 0,1%!
2020. gada janvārī gada griezumā rūpniecības produkcijas apjoms bija sarucis par 4,5%.
Tātad, ekonomika jau bija sabremzējusies. Nemaz nerunājot par fundamentālajām strukturālajām problēmām – reģionālo un sociālo nevienlīdzību, novecojušo transporta infrastruktūru, zemo ražošanas produktivitāti u.t.t.
Sevišķi grūti jau gadu no gada Latvijā ir klājies mazajam un vidējam biznesam, ar to domājot arī tādas biznesa formas kā mikrouzņēmumi un pašnodarbinātās personas.
Protams, ir veiksmes stāsti, ir brīnišķīgi inovāciju piemēri un uzņēmumi ar ārkārtīgi strauju izaugsmi! Taču tie ir daži, daži desmiti, nu, labi, daži simti pārsvarā IKT jomā strādājoši uzņēmumi.
MVU Latvijā kopumā veido ap 98% no kopējā uzņēmumu skaita (ap 90% no tiem – mikrouzņēmumi), kas 2017. gadā saskaņā ar Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta paskaidrojošo materiālu veidoja ap 70% no pievienotās vērtības un nodarbināja 79% iedzīvotāju (mikrouzņēmumi – gandrīz trešdaļu!).
Tātad, tieši MVU ir Latvijas ekonomikas mugurkauls, kas dod darbu absolūtajam vairākumam valsts iedzīvotāju.
Latvijas valdība ir uzsākusi virkni atbalsta pasākumu, lai mūsu tautsaimniecība neapstātos, bet tie uzņēmumi, kas apstājušies, pēc krīzes spētu atsākt darbību.
Kopumā pieeja ir pareiza, un, šķiet, balstās un pasaules labākajiem piemēriem – nodokļu maksājumu atlikšana, darba vietu subsīdijas jeb Latvijas gadījumā – t.s. dīkstāves pabalsti, valsts kredītu garantijas un apgrozāmo līdzekļu aizdevumi jeb “Altum” krīzes programmas.
Latvijā gan iztrūkst tādas atbalsta forma kā daudzās pasaules valstīs šobrīd iedarbinātās tiešās dotācijas krīzes skartajiem uzņēmumiem vai patērētājiem (kā krīzes maksājumi mājsaimniecībām), vai arī nodokļu parādu pilnīgas atlaides.
Taču tas nebūtu izšķirošais.
Izšķirošais šobrīd diemžēl ir tas, ka Latvijas valdība steigas, vai neiedziļināšanās, vai savdabīgas stimula-soda mentalitātes dēļ atbalsta pasākumiem ir piemērojusi ārkārtīgi smalku šī atbalsta saņēmēju šķirošanas sietu.
Skrupuloza nodokļu nomaksa, lieliska bilance, brīnišķīga uzņēmējdarbības vēsture – pēc šādiem kritērijiem uzņēmumi tiek atsijāti gan nodokļu maksājumu atlikšanas, gan dīkstāves pabalstu, gan “Altum” atbalsta programmās.
Citiem vārdiem – tiek atbalstīti tie, kuriem problēmas nav, bet nolemti iznīcībai tie, kuriem tās ir bijušas jau pirms šī gada marta.
Vai arī – atbalstīti lielie, bet krīzes brīdī liegts atbalsts mazajiem, kuri jau tā cīnās par savu izdzīvošanu un izvairīšanos kļūt par nastu valsts sociālajam budžetam!
Nemaz nerunājot par rupjajām kļūdām aizmāršības, ierēdņu nekompetences vai nesaprotamu dēļ sākotnēji atstājot “aiz borta” veselas nodokļu maksātāju grupas, lai pēc tam sabiedrības spiediena ietekmē par tām pēkšņi “atcerētos” – uzņēmumus, kas dibināti mazāk nekā pirms gada, pašnodarbinātos – mikrouzņēmumu valdes locekļus, darba ņēmējus ar apgādājamajiem u.t.t.
Tā nedrīkst! Globālās megakrīzes apstākļos matu skaldīšana, moralizēšana un šķirošana pēc “deguniem” nav pieļaujama, uz ko aicina gan Valsts prezidents, gan Eiropas Komisija.
Finanšu ministrs publiski lepojas, ka Latvijai ir pieejami papilnam brīvi līdzekļu ekonomikas atbalstam – ap 4 miljardi eiro jeb 10% no iekšzemes kopprodukta absolūtos skaitļos!
Eiropas Centrālā banka šobrīd pārpludina eirozonas ekonomiku ar naudu, savukārt Eiropa Komisija ir gan atvieglojusi stingros nosacījumus fiskālās politikas un valsts atbalsta jomā, gan palaidusi vai gatavojas palaist vairākas simtiem miljardu eiro vērtas programmas uzņēmēju un darbavietu atbalstam. Izmantosim to!
Te jāņem arī vēra, ka komercbankas skatās uz valdību – ja tā vilcinās ar atbalsta pasākumiem vai ierobežo to saņēmēju loku, arī bankas vilcinās izsniegt kredītus, piešķirt kredītu “brīvdienas” vai pat gluži pretēji – sāk pieprasīt papildus nodrošinājumu un ātrāku atmaksu atbilstoši krīzes situācijas standarta algoritmam!
Šajā krīzē valsts ir vienīgais un izšķirošos toņa noteicējs, jo brīvais tirgus vienkārši nestrādā – tas ir apstādināts!
Krīze pāries! Un pienāks brīdis, kad būs jāuzsāk ekonomikas atbalsta otra fāze – vairs ne izdzīvošanas, bet atkopšanās atbalsts, kas iespējams ir Latvijas lielā iespēja izrauties no strukturālajām problēmām, kuras es pieminēju iepriekš.
Piemēram, beidzot panākt t.s. digitālo transformāciju jeb ekonomisko funkciju daļēju pāreju uz interneta vidi.
Attālinātais darbs, videokonferences un citas Latvijā līdz šim kūtri izmantotās mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas krīzes radīto ieradumu rezultātā varētu kļūt pašsaprotamas.
Tāpat kā, piemēram, birokrātisko šķēršļu mazināšana vai valsts atbalsts plašai uzņēmumu kreditēšanai, tā īstenojot mērķtiecīgu ekonomisko politiku, kas Latvijā līdz šim ir nedaudz pietrūkusi.
Latvijas ļaudis ir radoši, uzņēmīgi un gudri!
Un es esmu pārliecināta, ka mēs no šīs krīzes iziesim stiprāki un gudrāki nekā jebkad! Šobrīd ir nepieciešams tikai neliels, īslaicīgs, bet patiess valsts atbalsts.
Katrai krīzei seko augšāmcelšanās, un tās priekšnojauta jau virmo gaisā!
