Aitu profesoru importu gaidot 0
Kā nu gadījies, kā ne, mani uzaicināja uz Zemkopības ministriju apspriest topošās “Labturības prasības aitu turēšanai”. Čaklās ministrijas speciālistes bija ļoti centušās un sagatavojušas projektu uz piecām lapām.
Rīgas meitenes bija īpaši norūpējušās par aitām cirpšanas laikā un projektā paredzējušas, ka “aitas fiksēšanai nedrīkst izmantot elektriskās apdullināšanas ierīces”. Kad ironiski ierosināju šo punktu papildināt ar citiem bendes rīkiem, tad krietnās speciālistes tā kā sakaunējās un piekrita svītrot absurdo aizliegumu cirpējam aitas apdullināt ar elektrību.
Tomēr iespaids, ka Zemkopības ministrijā aitkopjus uzskata par garīgi atpalikušiem ļautiņiem, palika, jo vienā punktā, kā sacīt, ministrijas meitenes “nostājās uz ribas” un atšķirībā no cūku, teļu, zosu un citu zvēru labturības prasībām paģērēja, ka aitu īpašniekam vai turētājam ir jābūt apmācītam smalkajā aitkopības zinātnē.
Arī tad, kad jautāju, ko skolosim, ja gadījumā par aitu ganāmpulka īpašnieku kļūs Dombrovska šarma pārņemts Kataras šeihs, kurš savu ganāmpulku Latvijas leknajā zālē nodos turēšanā kādas SIA dzīvnieku novietnē, Rīgas meitenes nesamulsa ne mirkli, vien gražīgi paskaidroja, ka bez mācībām nekā, un piekrita noteikumos iekļaut pārejas periodu uz gadu.
Izrādās, Latvijā nav neviena diplomēta aitkopja pirmspensijas vecumā, kurš savas zinības varētu nodot tālāk citiem aitkopjiem. Lai kādu aitkopja zinībās apmācītu, valstij nāksies izstrādāt aitkopju apmācības programmu un uzaicināt pasniedzējus no tālām zemēm.
Ja nopietni, tad šis ir kārtējais Latvijas ierēdņu iztapīgās centības paraugs, jo Eiropas Savienības ieteikumos aitu audzēšanā ir noteikts, ka aitkopim jābūt “kompetentam un pieredzējušam”.
Es, protams, priecātos par iespēju skoloties pie ārzemju profesoriem, bet, domāju, valsts šobrīd šādu īpašu privilēģiju aitkopjiem nevar atļauties.
