Aitkopji vēlas atbalstu aizsardzībai pret vilkiem 2
Piecos gados vilku zobos bojā gājuši – 571 aita, 27 liellopi, 25 kazas un divi suņi.
Visvairāk no vilku uzbrukumiem cieš tieši aitkopības saimniecības un privāto īpašnieku ganāmpulki. Arī kazas un truši nav pasargāti. Diezgan liels ir savainoto un nokosto teļu skaits. Informēt par plēsēju nodarījumiem var Valsts meža dienestu, kā arī vietējās pašvaldības Medību koordinācijas komisiju vai policiju. Katrs ziņojums tiek iekļauts statistikas tabulās, taču šie dati neietekmē situāciju – par plēsēju uzbrukumos cietušajiem un bojāgājušajiem mājlopiem īpašniekiem nemaksā kompensācijas. Ja maksātu, vai tas būtu labākais risinājums?
Vieglākais mērķis – lopi ganībās
Valsts meža dienesta (VMD) mājas lapā ir informācija ne tikai par medījamo dzīvnieku populāciju stāvokli, bet arī par plēsēju uzbrukumiem. Laika posmā no 2013. līdz 2018. gada septembra sākumam vilku zobos bojā gāja 571 aita, 27 liellopi, 25 kazas un divi suņi. Par šiem gadījumiem ticis ziņots tieši VMD vai medniekiem, kuri šo informāciju nodevuši tālāk dienestam. Vai šie skaitļi pilnībā atspoguļo vilku, klaiņojošo suņu vai lāču uzbrukumu apjomu, pārliecības nav, uzskata VMD medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Nekādi normatīvie akti neuzliek par pienākumu ziņot par plēsēju uzbrukumiem ganāmpulkam, viņš sacīja. Tomēr kopējās tendences ir redzamas. Gadu no gada skaitļi sevišķi nemainās un ziņojumi ienāk no vieniem un tiem pašiem novadiem. Vienīgi šogad varot teikt, ka Ziemeļkurzeme izceļas ar nedaudz lielāku plēsēju nodarījumu skaitu nekā līdzšinējos gados. Visticamāk, tas ir saistīts ar mežacūku izmiršanu Āfrikas cūku mēra dēļ. Vilkiem nav ko medīt, un tie izvēlas vieglāko mērķi – lopus ganībās.
VMD medību daļas vadītājs skaidro, ka mājlops vilkam vai lācim ir tāds pats medījums kā bebrs vai mežacūka. Atšķirība ir tikai tā, ka lops ir vieglāk nomedījams – lēnāks, neveiklāks un iežogojumā, kas vilkam ir nieks, bet aitai vai teļam nepārvarams šķērslis. Vilku uzbrukumu dinamika parāda, ka plēsēju populācija Latvijā ir veselīga un atjaunoties spējīga. Lielā mērā tas ir tā, pateicoties sabalansētai un ilgtspējīgai medību politikai.
Balstoties statistikas datos, novērojumos un zinātniskajos pētījumos, Latvijā ir izstrādāts vilku sugas aizsardzības plāns un nomedīšanas limiti. Mainot kaut ko, piemēram, ierobežojot medības un nosakot kompensācijas par nokostajiem lopiem, šis līdzsvars tiktu izkropļots, tā Valters Lūsis. Sekas būtu neparedzamas.
Lietderīgāk būtu izstrādāt lopkopju atbalsta stratēģiju un stimulēt aizsardzības pasākumu ieviešanu. Tie būtu iežogojumi, elektriskas un skaņas ierīces, kas atturētu plēsējus no uzbrukumiem aitām, kazām, liellopiem un citiem mājdzīvniekiem, tai skaitā suņiem.
Var apdrošināt
Dina Avotiņa, sertificēta aitu vērtēšanas eksperte, zemnieku saimniecības “Silvas” un Latvijas Aitu audzētāju asociācijas pārstāve, atklāj, ka instancēm un sabiedrībai ir zināms labi ja par 30% no visiem uzbrukumiem. Šogad šis procents samazinājies, viņasprāt, līdz desmit. D. Avotiņa pati ir aitu ganāmpulka īpašniece, aktīvi iesaistās plēsēju nodarīto postījumu apzināšanā un visām pusēm pieņemamu risinājumu meklēšanā. Spēkā esošie normatīvie akti nosaka iespēju ziņot un noteikt zaudējuma apmēru, tomēr tas nerisina aitu saimniecību problēmas. D. Avotiņa īpaši uzsver, ka ne aitu, ne kazu, ne liellopu ganāmpulku īpašniekiem nav iespējas saņemt kompensācijas par plēsēju nodarīto kaitējumu.
Pateicoties aktīvam darbam un personīgajai iniciatīvai, Latvijas Aitu audzētāju asociācijas pārstāvei ir izdevies panākt vienošanos ar vienu no lielākajām apdrošināšanas kompānijām par ganāmpulka apdrošināšanu. Standarta noteikumi nav sevišķi izdevīgi, un polise ir dārga, jo aitas ir augsta riska dzīvnieki – to skaits ir strauji mainīgs, un tās tiek uzskatītas kā sīkdzīvnieki.
D. Avotiņa sacīja, ka pastāv iespēja apdrošināt aitas vai citus mājlopus uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem un saprātīgām izmaksām, sniegt atbalstu lopkopjiem. Taču vēl pozitīvāku rezultātu dotu iespēja saņemt atbalstu aizsardzības pasākumu ieviešanai vai esošo uzlabošanai. Vienlaikus tas motivētu aitu un citu mājlopu īpašniekus ziņot par katru vilku uzbrukumu un pētīt situāciju kopumā.
Viņa uzsvēra, ka gandrīz visās Eiropas valstīs zemniekiem ir paredzētas kompensācijas par vilku un citu plēsēju nodarīto kaitējumu vai atbalsts žogu būvniecībai, skaņas un citu atbaidīšanas ierīču uzstādīšanai. Latvijā aitkopji un citu mājlopu audzētāji faktiski ir atstāti likteņa varā. Vaicāta, no kādiem avotiem varētu finansēt aizsardzības pasākumu ieviešanu aitu, kazu, liellopu vai pat trušu saimniecībās, viņa sacīja, ka līdzekļi varētu nākt no Lauksaimniecības atbalsta fonda – ne kā attīstības, bet gan kā prevencijas finansējums bez konkursa vai sasniedzamiem rādītājiem.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kam jāziņo
Ja īpašnieks konstatē, ka viņa ganībās ir viesojušies plēsēji, viņam ir jāziņo tuvākajai mežniecībai, pašvaldības Medību koordinācijas komisijai, policijai, PVD.
VMD speciālisti ieradīsies, novērtēs situāciju, sastādīs uzbrukuma anketu un noteiks zaudējumu apjomu.
Vienlaikus tiek ievākti arī DNS paraugi, lai konstatētu plēsēja sugu.
Īpašniekam ir jāsazinās ar apkalpojošo veterinārārstu, lauksaimniecības dzīvnieku līķu savākšanas kompāniju un jāziņo dzīvnieku bojā ejas gadījums LDC.
