Aitkopība aug lēni, bet mērķtiecīgi 0
Aitkopības nozares stratēģija ir viena no ambiciozākajām lopkopības nozares stratēģijām Latvijā. Protams, daži stratēģijā izvirzītie mērķi saskarsmē ar reālo dzīvi, materiālajām un citām iespējām nav sasniegti, bet, kā intervijā saka Daina Kairiša – tie, kuri neuzdrošinās sapņot un savus sapņu plānus ierakstīt savā attīstības programmā, tos nekad arī nesasniedz. Tiesa, straujās izaugsmes scenārijs aitkopjiem nav izdevies, taču Daina teic: “Negribētos to saukt arī par inerces attīstību – esam auguši lēni, bet mērķtiecīgi un stabili uz augšu.” Kāda šobrīd ir situācija aitkopības nozarē, stāsta Latvijas Aitu audzētāju asociācijas (LAAA) valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs un viņa vietniece Daina Kairiša.
– LAAA tikko atzīmēja savas pastāvēšanas 20. gadadienu. Kādi ir galvenie sasniegumi, ar kuriem šodien asociācija var lepoties?
Dmitrijs Bortņikovs: – Asociācijas vadītājs esmu tikai divus gadus, tāpēc pagaidām par saviem nopelniem asociācijas izaugsmē vēl nevaru runāt. Kaut šķirnes saimniecība man pašam ir jau kopš 2008. gada, tomēr visu laiku neesmu ļoti tuvu stāvējis asociācijas darbībai. Toties Daina gan asociācijā darbojas faktiski visu laiku, un viņai noteikti ir daudz ko stāstīt.
To, cik lielā mērā aitkopības nozares asociācija ir ieinteresēta nozares attīstībā un cik liels ir tās ieguldījums savu biedru saimniecību izaugsmē, tostarp arī manas saimniecības, sapratu tikai tad, kad pats sāku strādāt asociācijā. Kamēr katrs darbojas tikai savā saimniecībā, varbūt tiešā veidā nejūt vai nespēj novērtēt asociācijas ekspertu un konsultantu devumu, bet, pašam nokļūstot asociācijā un iedziļinoties tās darbībā, saproti, cik patiesībā daudz tā devusi, lai mēs, aitkopji, kļūtu labāki, veiksmīgāki, stiprāki un perspektīvāki.
Daina Kairiša: – Lauksaimniecības datu centra (LDC) reģistrā redzam, ka aitu ganāmpulku un arī dzīvnieku skaits pa gadiem ir bijis tikai ar augšupejošu līkni. Tiesa, pēdējos pāris gados aitkopībā ir vērojama tādi pati tendence kā citās lopkopības nozarēs – novietņu, ganāmpulku skaits samazinās, taču dzīvnieku skaits pieaug. Tas nozīmē, ka veiksmīgākās saimniecības savu ganāmpulku palielina, kļūstot spēcīgākas un mērķtiecīgākas. Dažu aitu novietnes, visticamāk, nekad neveidos šķirnes saimniecību un nekļūs par asociācijas biedriem. Divu trīs aitu īpašniekiem nekas arī nav vajadzīgs no biedrības – viņi paši sevi organizē un savā nodabā darbojas. Nozares organizācija pārsvarā strādā ar ganāmpulkiem, kur ir 50 un vairāk dzīvnieku.
LDC reģistrā ir visi sugas dzīvnieki, no tiem apmēram tikai trešdaļa ir aitu mātes. Tās uzskatu par pamatganāmpulku, jo jēri ir ļoti mainīgs lielums – piedzimst, bet pēc laiciņa jau ir realizēti.
Aizvadītā gada septembrī, gatavojot aitu mātes lecināšanai, secinājām, ka kopumā mums jau ir 75 tūkstoši aitu māšu, kas vecākas par gadu. Tas ir ļoti liels skaits. Lai redzētu izaugsmi, atgādināšu, ka 2003. gadā kopējais dzīvnieku skaits aitkopībā bija tikai 16 tūkstoši. No tiem aitu māšu nebija vairāk par sešiem tūkstošiem. Tas bija katastrofāli maz!
– Par selekciju droši vien tad nopietnas runas nemaz nebija?
– Faktiski tolaik tādu stingru selekcijas darbu nemaz nedrīkstējām veikt. Turklāt, ja būtu to darījuši ar šodienas skatu uz selekciju, domāju, nekas nebūtu pāri palicis. Ar Latvijas tumšgalves šķirnes aitu ģenētisko resursu programmu sākām strādāt 2004. gadā. Diemžēl daļai vietējo Latvijas tumšgalves aitu nebija saglabāti dokumenti, kas apliecinātu ciltsrakstus. Daudzas saimniecības, kas savus ganāmpulkus likvidēja, iznīcināja arī dokumentus, domājot, ka tos vairs nevienam nevajadzēs.
Eiropas prasībām atbilstošs centralizēts dzīvnieku reģistrs Latvijā sāka veidoties tikai 2002. gadā. Tad arī tika ieviestas krotālijas. Un mēs ar kolēģiem, lai īstenotu vietējo ģenētisko resursu programmu, sākām braukt ekspedīcijās pa Latvijas aitkopības saimniecībām, lai dabā redzētu, kādi tad ir šie reģistrētie dzīvnieki. Vai tie atbilst Latvijas tumšgalves šķirnes aprakstam vai ne. Tad arī atklājām, ka lielai daļai dzīvnieku nav nekādu cilts dokumentu. Tikai pamatojoties uz vizuālo apskati, aitas uzņēmām ģenētisko resursu programmā, jo drīkstējām ierakstīt, ka Latvijas tumšgalves šķirnes asinība tām ir 75%, bet 25% ir nezināmas izcelsmes.
– Cik daudz Latvijas tumšgalves aitu māšu jums izdevās atrast?
– Cerējām atrast vismaz 500, bet tik daudz neatradām. Padomju laikos mums bija ap 500 tūkstošu aitu, tāpēc fakts, ka nevaram atlasīt pat 500, mums izraisīja patiesu šoku. Sapratām, ka Latvijas tumšgalve faktiski ierindojama izzūdošo šķirņu sarakstā, jo tolaik nebija pat 20 šīs šķirnes teķu, lai gan ģenētisko resursu programmas atbalstam bija nepieciešami vismaz 50.
Liela daļa potenciālo šķirnes saimniecību tolaik bija sakoncentrējušās Latgalē, un, īpaši pateicoties profesores Genovevas Norveles aktivitātei un viņas zināšanām, saimnieki bija ļoti atsaucīgi, centās izpildīt visus norādījumus un sekot speciālistu ieteikumiem.
Profesorei bija pašas izlolots Latvijas tumšgalves ganāmpulks Viļānu selekcijas stacijā, kuru diemžēl nācās izpārdot. Faktiski, balstoties uz G. Norveles pārraudzībā izaudzētajiem dzīvniekiem, tika izveidotas vairākas šodienas šķirnes saimniecības. Un tas bija vienīgais gadījums, kad, pārpērkot dzīvniekus, saimniecība vienlaikus pārpirka arī šķirnes saimniecības statusu.
– Vai šodien tas nav iespējams?
– Nē, jo uzskatām, ka tikai ar šķirnes dzīvnieku iegādi ir par maz, lai iegūtu šķirnes saimniecības statusu. Ar savu mērķtiecīgu darbu ir jāpierāda, ka saimniecībai šis statuss ir svarīgs un vajadzīgs un ka tā prot strādāt šajā virzienā, nevis tikai paņemt to, ko radījuši citi.
– Cik daudz patlaban ir šķirnes saimniecību?
– Šis skaits pa gadiem variē. Jāteic, kopš 2014. gada, kad strādājam pēc jaunās ciltsdarba programmas, prasības šķirnes saimniecībām esam paaugstinājuši. Atsevišķām saimniecībām šīs prasības likās pārāk augstas, tādējādi tās izstājās no ciltsdarba un pārgāja uz gaļas ražošanu.
Lielākais šķirnes saimniecību skaits ir bijis 43, bet šobrīd tās ir 39. Es teiktu – skaits ir diezgan stabils.
Gribu palepoties, ka mūsu ģenētisko resursu saglabāšanas programma ir vainagojusies ar milzu panākumiem, jo Latvijas tumšgalve ir vienīgā vietējā šķirne, kuras dzīvnieku skaits populācijā ir palielinājies. Pārējo dzīvnieku – govju, cūku, kazu – vietējās šķirnes iet tikai mazumā. Latvijas baltās cūkas, kā arī Latvijas brūnā govs drīz var kļūt par retumu. Tā ir nacionāla mēroga problēma! Toties, kā liecina datubāze, Latvijas tumšgalves aitu ar 100% šīs šķirnes asinību ir vairāk nekā divi tūkstoši!
–
Un visas izskatās pilnīgi vienādas?
– Ne gluži. Ārējā izskatā ir vērojamas dažas atšķirības. Tāpēc ciltsdarba programmā rakstām, ka viens no galvenajiem kritērijiem ir fenotips jeb ārējais izskats, jo šķirnei ir jābūt pēc izskata atpazīstamai. Aitas ar atbilstoši neapaugušām kājām, vaigiem neuzskatām par Latvijas tumšgalves šķirnes ģenētisko resursu programmas īstenošanai atbilstošām. Jau vairākus gadus esam aizpildījuši ģenētisko resursu programmā uzstādīto skaitu – 500 Latvijas tumšgalves aitu mātes. Tas ir pietiekami, lai justos diezgan droši, ka dzīvnieku populācijas samazināšanās nedraud. Programmas pamatuzstādījumu – saglabāt vietējo šķirni – faktiski esam izpildījuši ar uzviju, jo nu jau varam vērtēt stingrāk un pat veikt izlasi.
Turklāt par ģenētisko resursu aitu māti pienākas papildu atbalsts, tāpēc arī saimnieki piestrādā pie tā, lai dzīvnieki būtu kvalitatīvi un šķirnei atbilstoši.
– Kādu atbalstu vēl var saņemt aitkopis?
– Kā jebkurš lauksaimnieks – platībmaksājumu. Tā kā lielākā daļa aitkopju ir bioloģiskie saimnieki, viņi saņem papildu atbalstu par bioloģisko saimniekošanu. Ir brīvprātīgi saistītais maksājums, ko maksā, sākot no trim aitu mātēm, – ap 27 eiro par aitu māti, kas ir atnesusies un kam ir dzīvs jērs. Nākamajos gados šis atbalsts būs 29 eiro.
Jau vairākus gadus subsīdiju naudu administrē biedrība LAAA. Tādējādi varējām paveikt visu, kas nepieciešams selekcijas darbā un ko dara visā Eiropā, – veikt DNS testus, Maedi Visna uzraudzību, noteikt Skrepi genotipus, novērtēt jērus, jaunaitas, aitu mātes utt. Gada sākumā izrēķinām, cik naudas nepieciešams visa minētā īstenošanai, bet pārējā nauda tiek sadalīta uz aitām pēc to kvalitātes un atdota saimniekiem – par to, ka viņi mums palīdz šo darbu darīt. Pagaidām nedaudz atpaliekam iegūto selekcijas datu apstrādē līdz selekcijas indeksiem, bet tad gan selekcijas jomā būsim Eiropas līmenī.
Aitkopība, ja nemaldos, ir vienīgā lopkopības nozare Latvijā, kas sākotnēji nesaņēma atbalstu par ganāmpulka pārraudzību. Simboliski maksāja tikai par šķirnes aitām – apmēram 4 latus. Par pārraudzības aitām sāka maksāt tikai pirms kādiem pieciem gadiem, kad valstī kopumā palielinājās subsīdiju groziņš. Tad aitkopības nozares organizācijas valde lēma, ka ar subsīdijām jāpadalās arī ar tiem, kam nav tīršķirnes aitas, taču tiek veikta dzīvnieku uzskaite. Jo tas nozīmē, ka kļūst pieejams vairāk datu par vaislas dzīvniekiem, aitu mātēm. Šie dati selekcijā gan nav īsti izmantojami, jo lielākā daļa pārraudzības ganāmpulku ir gaļas ražotāji un dzīvnieki pārsvarā ir dažādu šķirņu krustojumi. Bet pašam saimniekam pārraudzības dati ir ļoti svarīgi – pēc tiem viņš redz, cik jēru aitu māte ir dzemdējusi, cik daudzi ir saglabāti, ar kādu dzīvmasu jēri aiziet realizācijai utt. Tā ir ļoti vērtīga komercinformācija.
– Cik liela nozīme, vērtējot šķirnes aitu, ir vilnas kvalitātei?
– Esam no dažiem saimniekiem saņēmuši pārmetumus, ka pievēršam lielu uzmanību vilnai. Taču Latvijas tumšgalve ir gaļas–vilnas aita. Tāpēc nebūtu pareizi nepievērst uzmanību arī vilnai.
Tos melnos matiņus Latvijas tumšgalve savulaik ieguvusi no Vācijas melngalves. Visi mani skolotāji (L. Cjukša, L. Spalviņa, J. Volgajeva, G. Norvele) ir pievērsuši uzmanību Latvijas tumšgalves šķirnes aitu kvalitatīvas vilnas ieguves selekcijas darbam, tai iepriekš bijusi ļoti liela vērtība. Tagad lielāka vērtība ir gaļai.
Latvijas tumšgalve ir ļoti laba vilnas aita. Un šī vērtība šķirnei ir jāsaglabā. Ilgtermiņā to noteikti novērtēsim. Ja tagad kaut ko aizlaidīsim vējā, vēlāk uzlabot šķirni būs ļoti grūti – būs vajadzīgi gadu desmiti mērķtiecīga darba.
– LAAA ir atzīta organizācija ciltsdarba veikšanai. Vai jaunās ciltsdarba un dzīvnieku audzēšanas regulas stāšanās spēkā ir kaut ko būtiski mainījusi asociācijas ikdienas darbā?
– Man šķiet, ka mūsu organizācijai strādāt saskaņā ar regulu būs visvieglāk, jo mēs nekad neesam pagājuši nost no selekcijas darba un vienmēr esam strādājuši atbilstoši Eiropas prasībām. Es pat teiktu – labāk, stingrāk. Tāpēc nedomāju, ka jaunā regula mums varētu radīt kādu apgrūtinājumu. Vienīgi dokumentācija mainās, jo regula pieprasa mainīt MK noteikumus, piemēram, pārraudzības jomā. Un tas ir labi, jo esošie pārraudzības noteikumi nav vienlīdz saistoši gan šķirnes saimniecībām, gan gaļas ražotājiem. Tie būtu jānodala. Tas, ko veic šķirnes saimniecība, nav nepieciešams parastai saimniecībai, kas neveic ganāmpulka pilnveidošanas darbu savām vajadzībām.
Interesanti ir ar ciltsgrāmatu. Eiropā tā dalās divās daļās – A un B, kur B daļā rakstāmi dzīvnieki, kuru izcelsme faktiski zināma tikai vienā paaudzē. Respektīvi – ja tēvs un māte ir atbilstoši, dzīvnieku drīkst ierakstīt ciltsgrāmatas B daļā. Savukārt A daļā ierakstāmi tikai tādi dzīvnieki, kuru ciltsraksti zināmi vairākās paaudzēs. Piemēram, aitu gadījumā jābūt zināmai izcelsmei četrās paaudzēs. Vēl nianse – Eiropā A daļā ierakstītajiem dzīvniekiem netiek prasīta ražība. Mūsu skatījumā tas ir nepareizi, un mēs negrasāmies šo kritēriju ignorēt. Vienmēr esam ņēmuši vērā produktivitāti un arī tagad A2 sadaļā uzņemsim tikai tos dzīvniekus, kas kā jaundzīvnieki būs novērtēti 9 mēnešu vecumā un atzīti kā vaislai derīgi, bet A1 sadaļā – kvalitatīvus, jau atnesušos dzīvniekus. Zootehniskais sertifikāts tiks rakstīts tikai A daļas dzīvniekiem, jo B daļā esošie var nebūt šķirnei atbilstoši.
Pēc būtības tas nav nekas jauns, jo arī iepriekš izcelsmes sertifikātu rakstījām vaislas dzīvniekiem, bet ciltskartīti – dzīvniekiem, kas izmantojami gaļas ražošanai.
– Kad ministrijā skaidroja par jauno ciltsdarba regulu, izskanēja teikums, ka atšķirībā no citu sugu audzētājiem aitkopji, kas veic ciltsdarbu, nedrīkst kopā turēt dažādus dzīvniekus – tīršķirnes un krustojumus. Vai tā ir?
– Saimniecības, kurām ir šķirnes saimniecības statuss, parasti netur gan šķirnes, gan krustojumu dzīvniekus, jo ganāmpulks kopumā tiek veidots kā šķirnes ganāmpulks.
Tas, kas var darīt bažīgus aitkopjus, ir prasība, ka vienā novietnē jāveic viena tipa pārraudzība. Un tas nozīmē, ka gadījumā, ja vienā novietnē būs gan vaislas, gan ražojošās aitas, pārraudzība un vērtēšana būs jāveic visām aitām vienāda. Un tas var saimniekiem nepatikt, jo saskaņā ar regulu plānojam, ka šķirnes dzīvnieku novietnē tiks īstenota A tipa pārraudzība. Ja aitkopis tomēr grib turēt gan vaislas, gan ražojošos dzīvniekus, bet negrib visiem veikt A tipa pārraudzību, tad, iespējams, jādomā par atsevišķu novietņu veidošanu.
Es saprotu, kāpēc šāda prasība netiek izvirzīta, piemēram, slaucamo govju īpašniekiem. Ja no 100 govīm 90 ir krustojumi, kas tiek izmantoti piena ražošanai, bet ciltsdarbs tiek veikts vien ar 10 tīršķirnes dzīvniekiem, tad nevar prasīt, lai šiem 10 dzīvniekiem tiktu nodrošināta atsevišķa novietne, jo tad būtu vajadzīga arī atsevišķa slaukšanas iekārta, dzesētājs un pārējais aprīkojums. Tas ir pārāk dārgs prieks, ko nevar prasīt no ražotāja. Ja pastāv dzīvnieku mākslīgā apsēklošana, tad problēmu nav – var izvēlēties labākā vaislinieka biomateriālu un ciltsdarbu veikt kaut ar nelielu govju skaitu. Taču aitām Latvijā tiek piemērota dabiskā lecināšana, tāpēc ir uzstādījums, ka šķirnes aitu audzēšanas saimniecībā jābūt vismaz 30 aitu mātēm.
Labi, ka sadarbībā ar LDC varam nodalīt pārraudzības datus par šķirnes aitām un ražojošajām aitām. Lai gan atšķirība te pavisam niecīga – gan vaislas, gan gaļas dzīvniekiem nosaka dzīvmasu, jēru skaitu, auglību, teķa aktivitāti, bet šķirnes dzīvniekiem vēl klāt nāk jau minētais snieguma vērtējums, ko faktiski veic datorprogramma. Tāpēc, kopumā ņemot, aitkopjiem nebūtu īpaša pamata satraukumam.
Turklāt jāpiebilst, ka dzīvnieka ierakstīšana ciltsgrāmatā nav obligāts pasākums, bet gan saimnieka brīvprātīga izvēle. Un, kamēr valsts šo pasākumu apmaksā, tikmēr aktivitāte tiek uzturēta, bet, kad saimniekiem pašiem nāksies maksāt par dzīvnieka ierakstīšanu ciltsgrāmatā, – redzēsim, kas notiks.
– Vai vienā saimniecībā var būt dažādu šķirņu dzīvnieki? Piemēram, gan Latvijas tumšgalve, gan Vācijas merino vai cita?
– Protams, un daudziem aitkopjiem arī ir vairāku šķirņu aitas. Ganībās tās netiek nodalītas, tikai lecināšanas laikā pie katra vaislinieka būs nodalīts savs aitu bariņš.
Uzskatu, ka vienā aitu novietnē var būt reģistrēti vairāki šķirnes aitu ganāmpulki. Piemēram, ja kādam saimniekam ir liela novietne, ko neaizņem paša ganāmpulks, tad tajā var turēt arī kaimiņa šķirnes aitu ganāmpulku, bet jāņem vērā, ka tie nevar būt dažāda veterinārā statusa ganāmpulki. Respektīvi, nekur nav teikts, ka vienu mītni nedrīkst izmantot vairāki saimnieki. Ir teikts, ka vienam saimniekam nedrīkst būt vairāki ganāmpulki.
Ciltsdarbu varam veikt ar valstī kopējo šķirnes aitu populāciju, bet katrā atsevišķā saimniecībā šķirnes dzīvnieku skaits var nebūt liels.
– Kādu šķirņu aitas visvairāk audzē Latvijā?
– Latvijā ir ievestas visas tās aitu šķirnes, ko esam ierakstījuši savā nozares stratēģijā. Tās ir: Šarolē, Ile-de-France, Tekselas, Oksforddaunas, Vācijas merino. Pagaidām gan vēl katrai šķirnei nav pretī saimniecības, kur tiktu izkopta konkrētā šķirne, bet uz to ļoti mērķtiecīgi ejam. Tad vairs nebūtu ārzemēs jāmeklē šo šķirņu vaislinieki, mēs tos izaudzētu paši.
D. B.: – Esmu pamanījis, ka jaunie saimnieki, kas sāk nodarboties ar aitkopību, pamatā dalās divās grupās: vieni grib pirkt lētus dzīvniekus, bet uzreiz, otri ir gatavi pagaidīt kvalitatīvus dzīvniekus – gan no tēva, gan mātes līnijas. Es gan te runāju par saimniecībām, kas nav izvēlējušās veikt ciltsdarbu, bet orientējas tikai uz gaļas ražošanu. Šķirnes saimniecības veidošana ir ļoti pacietīgs regulārs darbs, kam ne katrs ir gatavs.
D. K.: – Eiropā liela daļa aitu audzētāju strādā algotu darbu ārpus saimniecības, un savienot to ar selekcijas darbu savā ganāmpulkā ir ļoti grūti. Salīdzinājumā ar tīršķirnes dzīvniekiem krustojumi ir daudz dzīvotspējīgāki, ātraudzīgāki, vitālāki, labāk spēj izmantot barību. Tāpēc tiem, kuri nav gatavi teju visas 24 diennakts stundas būt vairāk vai mazāk piesieti pie saimniecības, iesaku nodarboties ar dzīvnieku krustošanu un gaļas ražošanu – kā to dara citviet Eiropā.
Tieši tādēļ ir vajadzīgas šķirnes saimniecības – vienā izaudzē aitu mātes, otrā – teķus, bet gaļas ražošanas saimniecība var izvēlēties vienu vai otru vaislinieku krustošanai un kvalitatīvākas gaļas ieguvei.
– Kāda Latvijā ir selekcijas un ražošanas saimniecību attiecība?
– Kā jau iepriekš minēju – Latvijā 2018. gadā darbojās 39 šķirnes saimniecības un vairāk nekā trīstūkstoš novietņu ar pārējām aitām. No šiem trim tūkstošiem tikai 200 var saukt par ražojošām, pārējās ir piemājas saimniecības ar pavisam nelielu dzīvnieku skaitu. Bet vienlaikus ir 15 saimniecības, kur dzīvnieku skaits pārsniedz 500. Manuprāt, tā ir visnotaļ normāla attiecība.
Protams, uz biedrību zvana arī dažu vai pārdesmit aitu īpašnieki un stāsta par savām likstām, lūdz padomu, un lielākā viņu problēma ir aitu lecināšana ar teķi no pašu ganāmpulka un problēmas ar kvalitatīvas barības sagatavošanu. Jāatceras, ka tuvradnieciskā pārošana nevar dot pozitīvus rezultātus.
D. B.: – Biedrība padomu nevienam neliedz. LAAA patlaban ir 170 biedru, lai gan šķirnes saimniecības ir tikai 39. Tas liecina par to, ka strādājam visas aitkopības nozares interesēs, ne tikai selekcijā, lai gan uz to liekam vislielāko akcentu. Tās saimniecības, kas grib kļūt labākas, profesionālākas, stājas biedrībā, lai iegūtu informāciju par iespējām iegādāties kvalitatīvākus dzīvniekus, saņemtu speciālistu padomus par aitu turēšanu, ēdināšanu, krustošanu utt. Bet pilnīga informācija mums ir tikai par pārraudzībā esošajās saimniecībās izaudzētajiem dzīvniekiem. Tie arī ir mūsu galvenais genofonds. Diemžēl par citās saimniecībās esošajām aitām un teķiem neko droši apgalvot nevaram, jo trūkst jebkādu datu.
D. K.: – Jaunā dzīvnieku audzēšanas regula nosaka – pirms tiek ievesta kāda šķirne, jākonsultējas ar ciltsdarba organizāciju. Zinu, ka daudziem saimniekiem tas nepatīk, bet man šī prasība šķiet pamatota. Ja organizācija kādai šķirnei negrasās rakstīt ciltsdarba programmu, tad nebūs arī paša ciltsdarba. Jau tagad Latvijā ir reģistrētas 28 aitu šķirnes. Skaidrs, ka visām LAAA ciltsdarba programmu nerakstīs. Pagaidām programma ir sagatavota piecām šķirnēm: Latvijas tumšgalvei, Vācijas merino vietējās, Sufolkas, Dorperas un Romanovas. Tiek strādāts pie Šarolē, Ile-de-France, Tekselas un Oksforddaunas šķirnes ciltsdarba programmas sagatavošanas. Pavisam nesen Latvijā ievestas arī piena aitas, ir Jakobs, Haidšnukes un citas šķirnes, bet pagaidām rakstīt tām ciltsdarba programmu, manuprāt, nav nopietni.
Turklāt arī jāpainteresējas, kādi dokumenti tiks doti līdzi noskatītajam dzīvniekam un vai ar tādiem dokumentiem tas būs ierakstāms ciltsgrāmatā. Ar ciltskartīti diemžēl nepietiks.
– Holšteinas dzīvnieku audzētāju asociācijas vadītāja intervijā teica, ka, viņasprāt, nav īsti pareizi, ka ar ciltsdarba programmas sacerēšanu nodarbojas nozares speciālisti, nevis paši audzētāji – praktiķi. Jo tikai praktiķi var sanākt kopā un izlemt, kas un kādēļ viņiem vajadzīgs. Kā jums šķiet – kā ir pareizāk?
– Arī LAAA gadu gaitā ir gājis kā pa viļņiem. Sākumā biedrības valdē lielākoties bija speciālisti, kuru uzdevums bija strādāt pie šķirnes aitu saglabāšanas, jo dzīvnieku bija ārkārtīgi maz. Pēc tam arī aitkopju vidū radās doma, ka valde tomēr būtu pārsvarā jāveido no saimniekiem, jo speciālisti izvirzot pārāk augstas prasības. Bet, kad valdē bijām palikuši tikai divi speciālisti, bet pārējie bija paši aitkopji, darbs sāka buksēt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka saimniekiem vienmēr pietrūkst laika, ko veltīt darbam ārpus saimniecības.
LAAA faktiski ir divi vienā – gan nozares biedru, gan selekcijas organizācija. Ne visus biedrus interesē selekcija, viņus interesē aitkopības nozares attīstība kopumā. Un, kā jau minējām, biedrībā lielākā biedru daļa nav šķirnes saimniecību īpašnieki, tāpēc nemitīgās sarunas par selekciju viņiem šķiet neinteresantas. Turklāt viņi tās pat lāgā neizprot. Sēžot pie viena galda ar citu lopkopības nozaru organizāciju pārstāvjiem, teicu, ka, manuprāt, ciltsdarba programmu nevar rakstīt nespeciālisti. Citur Eiropā lielās selekcijas organizācijas vada speciālisti ar augstāko izglītību – ar zinātņu doktora vai vismaz maģistra grādu dzīvnieku zinātnēs.
D. B.: – Viena lieta ir jāsaprot visiem aitu audzētājiem – organizācijas mērķis ir palīdzēt saimniecībām veidot kvalitatīvus ganāmpulkus, kas viņiem nestu peļņu. Un saimniekiem pašiem ir jāsaprot, ka viņiem labi jābaro, jāuzrauga un citādi jārūpējas par saviem dzīvniekiem, lai gūtu labus rezultātus. Un speciālisti viņiem šajā ziņā var palīdzēt. Nevis otrādi – ka speciālistiem jāpārliecina saimnieki, ka viņiem jādara tā vai citādi. Speciālists var pateikt, ka dzīvniekam jādod tik un tik kādas barības, jautājums – vai saimnieks iedos?
– Kā nozares speciālisti var palīdzēt aitkopjiem pašreizējā lopbarības deficīta situācijā?
D. K.: – Jau vasarā aitkopjiem teicu – pārskatiet savus lopbarības krājumus. Tas ir pirmais darbs. Nākamais – aprēķiniet, cik barības nepieciešams pamatganāmpulka pabarošanai, jo tas ir galvenais uzdevums – saglabāt pamatganāmpulku, tāpēc ka no tajā esošām aitu mātēm nākamgad dzims jēri. Nevajag lecināt vecās aitas, ja zināms, ka tās jau iepriekš izcēlušās ar mazu auglību, sliktu pienīgumu, tesmeņa iekaisumiem. Tās ir jābrāķē, jo faktiski ganāmpulkā tās ir liekēdes. Tāpat ziemas barošanai nav jāatstāj negrūsnas aitas – LAAA ir ultrasonogrāfs, ar ko grūsnību var noteikt. Aitkopji, izmantojiet šo iespēju! Šis pakalpojums ir ievērojami lētāks nekā brāķējamās aitas barošana. Daudzos ganāmpulkos brāķējamo aitu skaits ir pat līdz 15–20%. Ja tas ir 600 aitu ganāmpulkā, tad pat nespēju iedomāties, kādai jābūt pārējo aitu auglībai, lai atmaksātos uzturēt vairāk nekā 100 ālavas!
D. B.: – Var jau saprast saimnieku, kurš saka – kā lai brāķē tik skaistu aitu? Kas gan nekait aitai būt skaistai, ja tā jau gadus divus ir ālava un neko citu nedara, kā vien ēd un guļ.
D. K.: –
Nevar biznesu balstīt uz emocionāliem apsvērumiem, visam pamatā jābūt matemātiskiem aprēķiniem, lai cik sausi tas skanētu. Arī dzīvnieku audzēšanas un krustošanas pamatā ir matemātika.
Piemēram, heterozes efekts – uzlabojums, kas nāk no divu šķirņu sakrustošanas, – arī ir aprēķināms: tēva un mātes vidējie dati jāsaskaita un jāizdala ar divi. Iegūtais rezultāts rāda, kādam jābūt pēcnācējam. Tātad, ja mātei dzīvsvara pieaugums ir 200 gramu, bet tēvam 400 gramu, tad pēcnācējam jābūt ar 300 gramu dzīvsvara pieaugumu. Respektīvi – tāds ir viņa ģenētiskais potenciāls. Bet ļaut vai neļaut tam pilnībā izpausties ir saimnieka rokās. Ja dzīvnieks netiks pienācīgi ēdināts, gaidītā rezultāta nebūs. Un lopbarības deficīta apstākļos īpaši jāizsver, kam pirmām kārtām nepieciešama kvalitatīvākā barība, un laikus jātiek vaļā no aitām liekēdēm.
Tie, kas to nav izdarījuši jau rudenī, tagad zvana uz asociāciju un vaimanā – aitas jābrāķē, bet kur tās likt? Kautuvēs milzu rindas, gaļas cena smieklīgi maza. Bet loģiski – ja visi vienlaikus atjēgušies un tagad steidzas atbrīvoties no liekām mutēm, skaidrs, ka kautuves pārslogotas un gaļai nav cenas. Iespējams, daudzi cerēja uz rudens atāliem, bet tie labākajā gadījumā bija izmantojami vien kā vītināta zāle, augstas barotājvērtības vēlajos pļāvumos vairs nav.
– Kādas ir iespējas variēt ar aitu atnešanās laiku?
– Iespējas noteikti ir. Piemēram, Latvijas tumšgalves aitām ir izteikta sezonveida meklēšanās, bet labos barošanas un turēšanas apstākļos tā ir daudz garāka, nekā bija pieņemts. Aitu mātes labā miesas stāvoklī meklējas arī novembrī un decembrī. Ir saimnieki, kuri iemanījušies jaunaitas aplecināt pavasarī, un jēri dzimst jūlijā. Galvenais jēru realizācijas laiks Latvijā ir rudens un ziema. Bet jēru pieprasījums jau nav tikai šajā periodā. Lielākais tas ir ap Jāņiem, arī pirms Lieldienām. Tāpēc jādomā, kā panākt, lai pārdošanā jēri būtu arī vasarā un pavasarī. Vai nu jādomā par šķirnēm, ko var lecināt citā sezonā, vai jāmēģina daļu Latvijas tumšgalves aitu lecināt, teiksim, novembrī, bet daļu – vasarā. No šķirņu raksturojuma varam saprast, ka Vācijas merino vietējā, Ile-de-France, arī Romanovas aitas ir lecināmas jebkurā sezonā, jo labos ēdināšanas apstākļos tās meklējas. Jo vēlāk uz rudeni atliek jēru realizāciju, jo lielāks piedāvājums un zemāka cena. Tāpēc jāskatās, kas notiek tirgū, jārēķina un jāgroza ganāmpulka aprite savās interesēs.
– Gan jau saimnieki seko līdzi tirgū notiekošajam. Vai te tomēr savu lomu nespēlē aprēķins par ekonomiski izdevīgāko aitu un jēru barošanas laiku?
– Tieši tā. Vasarā ganību zāle maksā 0,4–0,5 centus kilogramā, bet ziemā siens maksā 10–15 reižu vairāk. Un saimnieki jautā – vai pavasarī jēra cena būs tāda, ka atmaksāsies dārgā ziemas nobarošana? Bet reti kurš to ir rēķinājis. Patlaban ziemas periodā cena nav pat trīs eiro par kautsvara kilogramu.
– Kādas atziņas gūtas, pētot dažādus krustojumus kontrolnobarošanas stacijā?
D. B.: – Kontrolnobarošanas stacijas devumu īpaši gribu uzsvērt, jo pēdējos gados ir izdarīts liels darbs, lai arī saimnieki varētu redzēt, kādi izskatās dažādi krustojumi intensīvajā nobarošanā. Stacijā tiek pārbaudīti un salīdzināti arī mūsu pašu tīršķirnes vaislinieki – gan Latvijas tumšgalves, gan Vācijas merino vietējās, Sufolkas un Dorperas šķirnes. Skatāmies, kāds ir to ģenētiskais potenciāls vienādas ēdināšanas apstākļos. Un jāteic – šis potenciāls ir ļoti kāpināts! Ir pat vaislinieki, kuru dzīvmasas pieaugums diennaktī pārsniedz 400 gramu.
D. K.: – Allaž esmu teikusi – nenovērtējiet par zemu Latvijas tumšgalvi, sakot, ka tā ir lēnaudzīga un ka gada vecumā no tās nevar dabūt vairāk kā 65 kilogramus. Mēs to vienkārši neēdinām tā, kā nāktos. Kontrolnobarošanas stacijā izaudzējām teķus, kuri gada vecumā svēra 95–100 kg. Piecu gadu darbs pierādīja, ka Latvijas tumšgalve, attiecīgi ēdināta, ir tikpat ātraudzīga kā Eiropas gaļas aitu šķirnes, mazliet pietrūkst vien muskuļojuma. Pie tā vēl jāstrādā.
Nav labu un sliktu šķirņu. Ir piemērotas un nepiemērotas. Nevar strādāt ar šķirni, ko ieteicis cits audzētājs, ja neizvērtē visus apstākļus. Ir šķirnes, kas nav piemērotas ganībām, jo nav arī tā selekcionētas – tāda lēnīga tipa šķirne kā Tekselas ganībās nekad neapēdīs vajadzīgo barības daudzumu, tā ir jāpiebaro. Piemēram, merino aitas ir ganībām piemērotas, tām ir garas kājas, tās var visur izložņāt un izkāpelēt. Bet šai šķirnei nepieciešams vairāk enerģijas barībā, jo tā to ļoti daudz nostaigā. Ir labi jāzina katras šķirnes īpatnības. Nevar skriet, pirkt un audzēt visu, kas ienāk prātā!
Bet par nozares izaugsmi liecina fakts, ka aitkopībā ienāk aizvien vairāk jaunu, gudru un mērķtiecīgu cilvēku, kas nopietni strādā pie savu ganāmpulku izveides un rada drošības izjūtu par nozares ilgtspējību.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā
