Aitas audzēt atmaksājas 19
Zilupes novada Pasienes pagasta z/s “Saulkalni” saimniece Ina Dukšta savā saimniecībā tur 40 aitu ganāmpulku. “Audzējam Latvijas tumšgalves dzīvniekus. Mūsu saimniecība pagaidām nav sertificēta, bet šķirnes teķi pirkām Dzintara Kozuļa saimniecībā,” stāsta saimniece.
Dukštas “Saulkalnos” jau izsenis pievērsušies aitkopībai – aptuveni no 1998. gada. Kāpēc izvēlēta šī nozare? Pasienes pagastā ar tik labām ražām kā Zemgalē lepoties nevar. Lai nodarbotos ar piena lopkopību, vajag šķirnes ganāmpulku. Agrāk piena lopkopība arī bija ļoti darbietilpīgs process, aitas prasījušas mazāk darba.
Ar aitu audzēšanu Ina Dukšta nodarbojas paralēli darbam pašvaldībā. Lielākais palīgs viņai saimniekošanā ir dzīvesbiedrs, kas ir saimniecības īpašnieks. Saimniekot sākuši ar piecām aitām, tagad ganāmpulks ir krietni pieaudzis. Sākumā abi neilgu brīdi dzīvojuši Rīgā, bet tad atgriezušies Pasienē, kur sākuši saimniekot vecmāmiņas mājās. Zeme nav auglīga, līdz ar to nodarboties ar augkopību nerentējas. Dukštas audzē tik vien kā auzas, kas ir mazprasīgas, tomēr aitām nepieciešamas barībai.
Vilks aitās
Abi ar vīru visu dara paši, tostarp arī aitas cērp. Problēmas gan sagādā vilna un ādas, ko saimniece ved uz Ludzu un nodod amatnieku centrā, kur tās labprāt pieņem apmaiņā pret diegiem un dažādiem vilnas izstrādājumiem.
Lielākās izmaksas saistītas ar plašās kūts izveidi, jo aitām vajagot daudz gaisa. Telpai jābūt brīvai un aizsargātai no lietus un vēja. Aitas ēd daudz siena – to sagatavo saimnieki paši, apsaimniekojot ap 25 ha. Aitām profilaksei tiek doti vitamīni, kas salīdzinoši esot dārgi. Saimniece uzskata, ka aitas ir mazprasīgas.
Pērn gan saimniecība cietusi zaudējumus, jo rudenī piecas aitas nokodis vilks. Pirms tam aitas labprāt ganījās laukā patstāvīgi, bet pēc vilka apmeklējuma saimnieki kūti pa nakti ver ciet. No rītiem saimnieks ar sienu un graudiem piepilda barotavu un tad atkal visu dienu aitas ganās laukā. Graudus – rudzus, miežus un auzas – saimniece iepērk no kaimiņu bioloģiskās saimniecības. Vislabākās esot auzas – izmaksu ziņā vislētākās, bet uzturvielām visbagātākās. Sāls tiek iepirkts Jelgavā. Faktiski ziemā aitas ēdot sniegu un īpašas vajadzības pēc dzeramā nav. Vasarā tās valgmi sameklējot pašas.
Aitas gaļu saimnieki galvenokārt nodrošina pašu ģimenes un draugu vajadzībām. Uz tirgu neatmaksājoties vest, jo kautuve esot tālu un par tās pakalpojumiem jāmaksā. “Saulkalnu” saimnieki nekaļ lielus plānus par ievērojamu ganāmpulka paplašināšanu, jo nevēlas vest ganāmpulku uz piecus kilometrus attālajām zemes platībām. “Laiki ir nedroši, tāpēc nevēlamies aitas tik tālu atstāt vienas pašas,” skaidro saimniece. Vienubrīd ganāmpulks bija pieaudzis līdz 100, taču aitām nepietika nedz ganību, nedz platības un to skaits samazināts.
Aitas nav kaprīzas, tās ir ļoti miermīlīgas, taču pie iespējas labprāt ganās ārpus aploka, pieredzē dalās saimniece. Aitu ganīšanā saimniekiem palīdz suns, kurš ļoti labi pārzinot aitu niķus un stiķus.
Ražo bioloģiski
Saimniecība pērn ieguvusi bioloģisko sertifikātu, kas tai ļauj ražot bioloģisko produkciju. Bioloģisko saimniekošanu Dukštas uzskata par ļoti perspektīvu, jo pasaulē pieprasījums pēc tās arvien palielinās.
Pasienē “Saulkalni” ir viena no divām lielākajām aitu saimniecībām, citi zemnieki nodarbojas galvenokārt ar gaļas un piena lopkopību. Līdz šim saimnieki attīstībā ieguldījuši arī Eiropas finansējumu, iegādājoties gan traktoru ar piekabi, gan vēlāk arī citu tehniku. Pavisam realizēti četri projekti un saimnieki apsver iespēju turpināt ieguldījumus. Līdz šim lielākie izdevumi saistīti ar tehnikas remontu, jo detaļas ir salīdzinoši dārgas un desmit gadus vecajam traktoram tās bieži esot jāmaina.
Ina Dukšta atklāj, ka daudz nācies skoloties, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas. Viņa apmeklējusi neskaitāmus kursus, guvusi pieredzi arī citās aitu saimniecībās, taču ne visur visas sīkākās saimniekošanas nianses tiek atklātas, tāpēc nākas mācīties arī no pašu kļūdām.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) aprēķinātais bruto segums rāda, ka vislielāko izmaksu pozīciju šķirnes aitu saimniecībā aizņem algotais darbs un spēkbarības iegāde. Vasaras periodā audzējamām aitām kā pamatbarība tiek plānota ganību zāle vai zaļbarība ar nelielām spēkbarības devām. Savukārt ziemošanas periodā tiek izbarota tradicionālā barības deva – siens, saknes un spēkbarība.
Pēdējos gados “Saulkalnu” saimnieki pievērsušies ziemas ķiploku audzēšanai un uzskata to par perspektīvu kultūru. Pagaidām to platība ir 0,3 ha, bet, iespējams, nākotnē apjomi varētu augt, jo pieprasījums ir labs.
Algots darbaspēks saimniecībā nav nepieciešams. Tiesa, šogad ziemas ķiploki iedēstīti lielākos apjomos un, iespējams, vajadzēs pavasarī aicināt talkā kādu ravētāju, pieļauj saimniece. Tirgū pieprasījums pēc ķiplokiem ir liels, taču tieši Latgalē ir grūtības ar realizāciju, jo saimniekiem nav laika vest uz Daugavpili vai Rēzekni un pašiem tirgot. Savukārt, lai vestu uz Rīgu, tas būtu pārāk tālu un transporta izdevumi būtu lieli. Saimniece jau ir pamēģinājusi gatavot marinētus ķiplokus, atsauksmes ir ļoti labas un viņa neizslēdz iespēju pievērsties šim rūpalam plašākos apjomos. Tam gan būtu vajadzīgs jauns cehs un pavisam citi resursi, lai šo ideju īstenotu.
Lauksaimniecības jomā cerības Ina Dukšta saista ar bērniem, pieļaujot iespēju, ka varbūt dēls atgriezīsies un saimniekos “Saulkalnu” saimniecībā. Pašlaik dēls dzīvo Rīgā, vecākā meita – Daugavpilī, bet jaunākā, kurai šogad jābeidz 9. klase, gan palīdzot saimniecībā.
