«Airītēs» būs labāk, nekā bijis 0
Jau marta beigās varētu beigties iekšdarbi Oskara Kalpaka memoriālajā muzejā Saldus novada “Airītēs”, kas nozīmē, ka šī gada nogalē vai nākamā gada sākumā muzejs pēc piecu gadu pārtraukuma atkal vērs durvis apmeklētājiem. “Ugunsgrēks bija liela nelaime, taču tagad iegūsim plašākas telpas un lielāku muzeju,” saka Kara muzeja direktore Aija Fleija.
Kamēr 2007. gada ugunsgrēkā cietušā muzeja restaurēšanā nodarbinātie būvuzņēmuma AS “R.A.J.” strādnieki vēl nav apdarinājuši guļbaļķu ēkas iekšsienas, labi redzams, kur beidzas no uguns izglābtās ēkas pirmskara daļa un kur sākas mūslaiku būvnieku veikums. Vienā no stūriem nedaudz vīd pārogļojusies koksne. Drīz šo nesmukumu segs dēlīšu apšuvums; tiks likti grīdas dēļi un parkets. Oskara Kalpaka muzejs ir Kara muzeja struktūrvienība, tāpēc arī atjaunošanas darbi lielā mērā atkarīgi no Aizsardzības ministrijas atvēlētā finansējuma.
Aija Fleija uzsver, ka atjaunotā ēka būs nesalīdzināmi vairāk piemērota muzeja vajadzībām nekā 1935. – 1936. gadā celtā būve. Nerunājot nemaz par pilnībā no jauna iekārtoto siltumizolāciju, apkures sistēmu, elektroinstalāciju un santehniku, namā paplašinātas durvju ailas un veikti citi iekšējās pārbūves darbi. Ulmaņlaikos “Airīšu” ekspozīcija atradās tikai vienā telpā, jo pārējās dzīvoja ģimene, kas šo vietu uzraudzīja. Tagad ekspozīcijai būs atvēlēts viss pirmais stāvs. Tā stāstīs ne tik daudz par Oskaram Kalpakam liktenīgo sadursmi pie “Airītēm”, cik par pirmās Latvijas armijas karavīru vienības komandiera biogrāfiju – viņa dienestu Krievijas impērijas armijā, gaitām Pirmajā pasaules karā un pēc tam Latvijā. Augšstāvā varēs iepazīties ar Kalpaka bataljona tālāko cīņu ceļu pēc komandiera krišanas.
Lielāko augšstāva daļu tāpat kā agrāk aizņems saieta zāle. Tā kā nodegušais “Airīšu” otrais stāvs un jumts ir pilnībā no jauna uzbūvēti, tā ir plašāka, augstākiem griestiem nekā pirms ugunsnelaimes. Pirms kara te notika bijušo kalpakiešu pulcēšanās, bet nākotnē šī vieta derēs izglītojošiem pasākumiem, tematiskām izstādēm. Saieta telpas griestus gluži kā agrāk rotās no dēlīšiem izlikti trīs ugunskrusti – kā zināms, ugunskrusts bija arī Kalpaka bataljonā iekļautās Atsevišķās studentu rotas simbols. Iecerēts, ka krustu centrā atradīsies gaismekļi. “Airīšu” direktors saldenieks Aivars Tērauds stāsta, ka padomju gados, kad ēka kalpoja kā apdzīvojamā platība kolhozam, otrajā stāvā parasti izmitināti uz biešu ravēšanu sabraukušie viesstrādnieki no Ukrainas – gucuļi.
Pirmā stāva dominante neapšaubāmi ir 1936. gadā mūrētā, elegantā malkas plīts ar maizes krāsni. Muzejnieki ir pārliecināti, ka tā radīs mājīguma sajūtu. “Daudzi bērni jau maizes krāsni nemaz nav redzējuši,” bilst Aivars Tērauds. Citu detaļu no bijušā telpu iekārtojuma atlicis maz. Lai arī ēkas būvniecības dokumentācija saglabājusies, interjera ziņā nākas iztēloties pašiem, kā kas izskatījies un kur bijis. “Detaļu arhīvā nav, jo daudz kas netika fiksēts. Tajā laikā vienkārši sanāca meistari, ņēma un būvēja,” norāda Fleija.
Tagadējie būvnieki solās iekšdarbus pabeigt līdz marta beigām. Muzeja ļaudis nešaubās, ka “Airītes” atjaunos šogad, tāpat šogad tajās varētu iekārtot ekspozīciju, tomēr nav pārliecības, vai ēka gluži oficiāli varēs sākt uzņemt apmeklētājus. Proti, fiziski pabeigt būvi ir viena lieta, bet nokārtot nepieciešamās administratīvās formalitātes – pavisam cita. Kavēkļus var radīt arī ar finansējumu saistītas lietas. Lai jaunās “Airītes” atbilstu mūsdienu standartiem, vēl jāuzlabo ūdens ņemšanas sistēma, jārok jauns ugunsdzēsības dīķis.
Nākotnes uzdevums būtu atjaunot saimniecības ēku, kuru pagaidām saviem spēkiem kārtībā uztur Aivars Tērauds. Padomju laikos tur turēti teļi un cūkas. Arī no bijušās “Airīšu” klēts un pirts palikušas vien pamatu vietas. Tērauds stāsta, ka padomju laikā kāds uzņēmīgs cilvēks tās nojaucis un pārvedis uz savām mājām Jūrmalā, Asaros, ar domu reiz tur iekārtot muzeju. Pats pārvedējs nu jau miris, oriģinālās ēkas Asaros vēl stāvot, taču tik nolaistā stāvoklī, ka vest atpakaļ neesot jēgas.
