Ainu Blinkenu gadi nenomāc 0
Dr. habil. Philol. Emer. Aina Blinkena (1929) ir viena no ilggadējākajām latviešu valodas kopējām Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (2000).
Autore trijām atkārtoti izdotām valodas mācību grāmatām un četrām monogrāfijām, pāri par 700 zinātniskām un populārzinātniskām publikācijām par gramatiku, latviešu literārās valodas vēsturi, terminoloģiju un sociolingvistiku.
– Saka, ka gadu nasta cilvēku nospiežot. Kā ir jums, kam septembrī apritēs 83?
– Jāatzīst, mūža gadi mani nenomāc. Un nemaz neuztrauc. Drīzāk tas ir mans kapitāls, jo visu, ko esmu sasniegusi, vienā vai dažos gados nekad nespētu. Arī par tā saukto galapunktu nedomāju ar šausmām. Šajā ziņā esmu neglābjama optimiste. Galvenais būtu saglabāt tādu veselību, lai nekļūtu citiem par nastu.
Mani nemāc ne vientulība, ne garlaicība. Man ir meitas ģimene, mazbērni un jau pat mazmazdēliņš. Vienīgais, kā reizēm pietrūkst, ir ceļa brīvība. Pirms dažiem gadiem vēl pati sēdēju pie auto stūres un varēju izbraukāt malu malas. Ja kaut kur jātiek tagad, jālūdz mazdēlam.
– Ar ko aizpildāt ikdienu pašlaik?
– Kaut arī Zinātņu akadēmijā vairs nestrādāju, joprojām esmu saistīta gan ar savu profesiju, gan ar sabiedrību. Pašlaik gatavoju rakstu par literāro valodu kādam rakstu krājumam. Darbojos Rīgas Latviešu biedrībā, korporācijā “Spīdola”, esmu biedrības nacionālās kultūras attīstības fonda un jaunrades fonda valdes locekle. Labprāt ceļoju, ja ir izdevība. Turklāt ir teātri, izstādes, draugi.
Valsts prezidenta paspārnē darbojos Heraldikas komisijā. Kopā ar novadu pārstāvjiem spriežam, kādi būs no jauna izveidoto novadu ģerboņi. Mana piedalīšanās šajā darbā galvenokārt saistīta ar ģerboņu aprakstiem, par to izskatu gādā mākslinieki un vēsturnieki.
Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā spriežam par iespējamiem latviskajiem apzīmējumiem dažādiem lietu un darbību nosaukumiem, kuri mums tagad kuplā skaitā ieplūst no angļu valodas.
– Mūsu lasītāji saka, ka vairs nezinot, pie kāda novada kurš pagasts pieder. Kāpēc nevarēja atgriezties pie “apriņķiem”, kādi bija izveidoti pirms kara?
– Ar teritoriju reformu Latvija patiešām ir saārdīta. Arī pati tagad nevaru uzreiz pateikt, kuri manas dzimtās Limbažu puses pagasti kurā novadā atrodas. Heraldikas komisijas uzdevums gan ir cits – piešķirt zīmolus jau apstiprinātajiem un izveidotajiem novadiem, šajā dalījumā mēs neko nevaram mainīt.
“Apriņķis”, manuprāt, bija labs apzīmējums. Bet to neatjaunoja, jo dažiem nepatika, ka “riņķis” nav latviskas izcelsmes vārds.
– Ja ir vairāk nekā simt novadu, kā tagad saukt Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali?
– Tie ir apgabali. Vārdam “novads” ir vairākas nozīmes. To pierāda tas, ka Vid-zemē mums ir, piemēram, Limbažu, Cēsu, Piebalgas novadu tautastērpi. Arī tautasdziesmās dzied “Mazs bij tēva novadiņš”.
– Vai valodu pētnieki un zinātnieki, kuri komisijās spriež par latviešu valodu, kā saka, nolaižas arī uz zemes un dzird, kā tauta runā ikdienā?
– Jūs varat neticēt, bet nolaižas gan. Padomju laikā, kad bijām ļoti nobažījušies par krievu valodas invāziju, pastāvīgi publicējām izdevumus “Latviešu valodas kultūras jautājumi”, terminoloģijas sarakstus, dažādus biļetenus. Vai katrā laikrakstā bija valodas “stūrīši”, kuros nemitīgi skaidrojām sabiedrībai dažādu vārdu nozīmi, vēlamo un nevēlamo lietojumu. Protams, par vārdu lietojumu vienmēr var strīdēties, tāpēc valodnieki balstījās uz pētījumiem.
– Vai šiem pūliņiem bija kāda praktiska atdeve?
– Bez šaubām, bija! Ja piecdesmit padomju varas gados valodnieki neko nebūtu darījuši valodas kopšanā, kropļojumu būtu daudz vairāk, nekā varbūt to ir pašlaik. Viss, ko esmu darījusi valodniecībā, bijis saistīts arī ar praksi.
Kāpēc tagad mums ieviesies vārds “daivers”, kura vietā varētu lietot “nirējs”? Kāpēc ir “plankings”, “oulings”, “borsmenings”? Par modes vārdiem mums kļuvuši, piemēram, “investēt”, “investīcijas”, kaut arī tiem ir sen zināmi latviski apzīmējumi – “ieguldīt”, “ieguldījumi”. Tādu piemēru ir daudz.
– Vai, lasot ministriju ierēdņu gatavotos Ministru kabineta noteikumu projektus vai dzirdot, kā runā daži Saeimas deputāti, jums nerodas iespaids, ka viņi latviešu valodu nemaz nav mācījušies?
– Jā, tāds iespaids reizēm rodas. Piemēram, bieži saka, ka “grāmata labi lasās” vai “nekustamais īpašums pārdodas”. Pret šiem izkropļojumiem cīnījās jau Jānis Endzelīns, tie ir sen ievazāti. Ja kāda amatpersona nedomā par savas runas izteiksmi vai rakstību, gan nebūtu jāvaino valodnieki. Valodas kultūra veidojas ģimenē, tā jākopj skolā.
Žurnālā “Patiesā Dzīve” nesen izlasīju: “Kādas vibrācijas no tevis pavelkas cilvēkos?” “Ko tik daudz cepies?” Kāda ārsta izziņā izlasīju, ka pacientam evakuēta ērce… Vai tā agrāk esam runājuši?! Te piebildīšu, ka valoda un runa ir divi dažādi jēdzieni. Valoda var būt bagāta, bet šo bagātību daļa cilvēku diemžēl neapgūst.
– Varbūt skolās sliktāk māca latviešu valodu?
– Tā vis nevarētu teikt. Mums ir arī labi skolotāji. Mums ir Brigadere, Virza, Kārlis Skalbe, citi mūsdienu rakstnieki ar bagātu, krāsainu valodu. Taču skolās vairāk uzmanības jāveltī valodas izkopšanai, bērnu vārdu krājuma veidošanai. Pēdējos gados nākusi klāt cita nelaime: jaunā paaudze arvien mazāk lasa grāmatas, biežāk sēž pie datora, kas viņa runas prasmi un valodas bagātību nevairo.
– Vai starp simtiem zinātnisko sacerējumu atceraties to vienu, kas savulaik ievadīja cīņu par valsts valodas statusu?
– Saprotu, kuru domājat. Negribētos sevi izcelt, jo šajā politiskajā cīņā piedalījās tūkstošiem cilvēku. Bet bija tā, ka 1988. gadā pēc manas publikācijas laikrakstā “Padomju Jaunatne” par atbalstu valsts valodas statusa piešķiršanai latviešu valodai redakcija saņēma vairāk nekā 254 000 iedzīvotāju parakstu. Par to vēl šobaltdien jūtos ļoti gandarīta un pateicīga toreizējam redaktoram Andrejam Cīrulim, kurš nebaidījās to publicēt.
Pašlaik ir tāds brīdis, kad izcīnītais statuss jāaizstāv ar visiem spēkiem. Uz krievu kā otras valsts valodas statusa dzirnavām tagad ūdeni lej tie, kuri runā par latgaliešu kā reģionālās valodas atzīšanu, pat savas vēstniecības izveidošanu. Kā daļa Latgales latviešu nesaprot, ka mūsu skaitliski nelielajai tautai vienas valodas sašķelšana ir ļoti bīstama?!
To pašu jau tagad redzam Ukrainā, kur ar vairāku tā saukto reģionu valodu ieviešanu mēģina vājināt ukraiņu valodas pozīcijas. Reģionu valodu ieviešana ir instruments, ar kuru Krievija grib nostiprināt savu ietekmi kaimiņvalstīs, tostarp Latvijā. Tas ir pirmais solis ceļā uz valodas iznīcināšanu. To nedrīkst pieļaut!
Arī dialekts ir valodas bagātība. Bet katrai nacionālai valstij nepieciešama viena izkopta valoda, kas vieno tautu un reizē ir izglītības, zinātnes un valsts varas un pārvaldes forma.
Latviešu valodai ir pasaules mēroga zinātniska nozīme. Tā ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Latviešu un lietuviešu valodu materiālu izmanto pasaules zinātnieki vēstures un valodas attīstības pētījumos.
– Ko varam darīt?
– Latvietim jāceļ sava pašapziņa. Pārāk bieži nepelnīti paļājam savu valsti, nonicinām savas tautas spējas un sasniegumus. Sak, te nekā nav, ir grūti, jābrauc laimi meklēt Īrijā, Vācijā vai kur citur. Paturēsim prātā Matīsa Kaudzītes rakstīto:
“Kad tautas vainags zeļ un zied,
Un daudz, kas tautai līdzi iet,
Tur ej gan līdz, bet atstatu,
Un slēp, kas viņai esi tu.
Kad kauns un bēdas tautu spiež
Un maz, kas viņai līdzi cieš,
Tur nāc, vai glābējs mazs vai vēls,
Un teic, ka esi viņas dēls.”
