Ainažos, kur Latvijas kuģotāju pirmās mājas 0
Šajā nelielajā pilsētiņā pie igauņu robežas valdošā aura ļauj pagriezt laiku atpakaļ līdz 19. gadsimta vidum un nodoties bijušā kuģniecības centra baudījumam.
Divu dzimtu rūpals
Miera meklētājiem Ainaži būs īstā vieta, jo tur valda klusa un rāma atmosfēra. Pa retam kāds vietējais paripo garām ar velosipēdu vai auto vai aizsoļo līdz veikalam. Arī pilsētas nosaukums tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē Vientuļais. Tas cēlies pirms daudziem gadsimtiem, droši vien tāpēc, ka tolaik nelielais ciems, kas atradies pie mazas upītes, bijis purvainu mežu aplenkts.
Cauri visai pilsētai vairāku kilometru garumā stiepjas Krišjāņa Valdemāra iela. Tās malā atradīsiet gan ugunsdzēsības, gan jūrniecības muzeju, kā arī Ainažiem raksturīgās sarkano ķieģeļu mājas. Šeit kādreiz bija ceplis, kurā tie ražoti. No tādiem tapusi arī 1894. gadā celtā pareizticīgo baznīca. “Tolaik vairums te dzīvojošo bija luterāņi, tāpēc šķita neloģiski celt šādu ēku. Taču, tā kā Krievijas cars katram, kurš iestāsies pareizticībā, apsolīja zemesgabalu, ar laiku izveidojās ļoti liela draudze,” zina teikt Salacgrīvas novada Ainažu tūrisma informācijas centra vadītāja Inta Briģe.
Pašlaik pilsētā lielākoties mitinās pensionāri un bez darba palikušie, iedzīvotāju skaits sarucis zem tūkstoša, bet senāk šī vieta bijusi kā skudru pūznis. “19. gadsimtā šeit saimniekoja divas dzimtas – Miķelsoni un Veides. Pateicoties viņiem, tika uzcelta osta un alus darītava, attīstījās kuģubūve, kā arī nodibināta pirmā jūrskola Latvijā. Abas ģimenes uzbūvēja lielas un skaistas mājas, kuras Ainažos stāv vēl joprojām,” atklāj Inta.
Viena no tām ir Veides pils. Šī ēka atstāj dominējošu iespaidu, bet atjaunota izskatītos vēl grandiozāk. Diemžēl, gadu desmitiem skrienot, dzimtas saknes ir zudušas, un tālie radi nu dzīvo ārzemēs. Agrāk tik graciozie mitekļi atstāti laika varā.
Daļa no Miķelsonu un Veides ģimenēm jau mājo Ainažu kapos. Interesenti var doties apskatīt viņu atdusas vietas – nepamanīt nav iespējams, jo turpat, godinot aizgājējus, atrodas arī veļu laiva. Jābilst, ka daudzus abām dzimtām piederīgos paņēmusi viņu kaislība – jūra.
Labāk par Ermitāžu Sanktpēterburgā
Pierasts, ka muzejos neko aiztikt nedrīkst. Ainažu ugunsdzēsības muzejā šis pieņēmums nav spēkā – te apmeklētājiem ļauts griezt rokas sirēnas, piemērīt liesmu dzēsēja ķiveri un iekāpt glābēju automašīnā, jo blakus atrodas depo ar vairākiem dažāda izmēra transportlīdzekļiem. Tāpat droši var līdzi ņemt arī fotoaparātu, jo muzeja telpās ļauts bildēties pie un ap eksponātiem.
Dokumentu cienītāji pie viena varēs apskatīt un izlasīt interesantus protokolus, iesniegumus un paskaidrojumus. Vienā no tādiem ugunsdzēsējs lūdz, lai viņu atbrīvo no darba, jo kolēģis nolamājis ar trīsstāvīgiem vārdiem un šāda vide vairs nav izturama. Ieskatoties nākamajā papīrā, redzam protokolu, kur šis gadījums apspriests un atrasts vainīgais.
“Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība dibināta 1926. gadā, un muzejs atspoguļo tās ziedu laikus, kas ilga līdz Otrajam pasaules karam,” stāsta muzeja vadītāja Anastasija Celma. Lai gan ekspozīcija nav plaša, tai piemīt sava aura. “Pie mums braukuši ciemiņi no Sanktpēterburgas. Viņiem ir Ermitāža un citi milzīgi muzeji, tomēr vienmēr saka, ka te ir vislabāk.”
Otrajā stāvā iekārtota izstāde par godu skursteņslauķiem. Ekspozīcija liecina – tas nebūt nav viegls arods. Stendos apskatāmi visādi smagi rīki, kā arī skursteņslauķa lepnums apročpogas. Izstāde ilgs līdz nākamā gada rudenim, vēl varat paspēt to apskatīt!
Jūrskola – par kartupeļu naudu
Vairumam Ainaži noteikti asociējas ar jūrskolu, kas bija pirmā tāda ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī cariskajā Krievijā. Par jūrskolas izveidi uzstāja Krišjānis Valdemārs, un, pateicoties vietējo kuģinieku un entuziastu atvēlētajiem līdzekļiem, to uzcēla 1864. gadā. No tā laika ikviens bez maksas varēja apgūt kuģošanas zinības un vēlāk doties jūrā. Pēcāk Krievijas impērija iedvesmojās tieši no ainažniekiem, atverot līdzīgas jūrskolas vairāk nekā 40 vietās.
Līdz ar skolas izveidi uzplauka arī kuģubūve, jo beidzot bija pašiem savi stūrmaņi un kapteiņi. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pa Atlantijas okeānu kuģoja jau 50 latviešu burinieki, bet kopumā tika uzbūvēti 550. Diemžēl tagad par kuģubūvi Ainažos nekas vairs neliecina, jo karu rezultātā ēkas nopostītas vai tās aiznesusi jūra – peldlīdzekļus būvēja kāpu zonā. Arī no ostas, kas savulaik bija trešā lielākā cariskajā Krievijā, nekas nav saglabājies, tikai Ziemeļu mols, kas būvēts no savestiem laukakmeņiem.
Ja kādam nav zināmi jūrskolas dibinātāji, tad tas kļūst skaidrs uzreiz, nonākot jūrskolas muzeja teritorijā. Tā pagalmā varēsiet sasveicināties ar Jāni Miķelsonu, Juri un Andreju Veidēm, kuru tēli izgrebti no koka. Nedaudz neveikli viņiem blakus sasēduši divi kartupeļu maisi. Kā stāsta muzeja direktore Iveta Erdmane, kartupeļi no Ainažiem vesti pārdot uz Pēterburgu, un sapelnītā naudiņa ieguldīta jūrskolas izveidē.
Tie, kas nav redzējuši īsta kuģa dzenskrūves un enkurus, to beidzot var izdarīt. Un arī nofotografēties pie īstas mīnas! Satraukumam nav pamata – tā ir tukša.
Īpatnējas sajūtas pārņem, ieejot jūrskolas muzeja ēkā. “Šeit valda īpaša enerģija, kas rosina radošās spējas. Pirms mēneša šeit bija ieradies Jānis Streičs – neparko nevēlējās doties prom! Tik piepildīts viņš šeit jutās,” atceras Iveta Erdmane.
Te apskatāmi iztēli veicinoši eksponāti. Īstā jūrnieka lādē rūpīgi salikts viss nepieciešamais dzīvošanai uz kuģa – siltas čības, rakstāmpiederumi, ruma muciņas, drēbes un citi piederumi. Ja divu kuģu jūrnieki satikās jūrā, bet lāde bija aizslēgta, tā bijusi neuzticības paušana otram, atklāj muzeja direktore. Iebraucot ostā, to gan vajadzējis aizslēgt, jo nereti apkārt klaiņojuši garnadži.
Vai esam nonākuši vaska muzejā? Nē, neesam gan, bet tā varētu nodomāt, jo mūsu priekšā stalti stāv vaskā atveidots Kristiāns Dāls – jūrskolas pirmais priekšnieks un skolotājs. Viņš 25 gadu vecumā Ainažos ieradies no Zviedrijas, nezinādams ne vārda latviski. Tomēr ar audzēkņu un vietējo iedzīvotāju palīdzību latviski rakstīt un lasīt iemācījies triju mēnešu laikā, pēcāk pieķerdamies pat grāmatu tulkošanai no zviedru valodas.
Ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem būs prieks skatīt daudzos un dažādos kuģu maketus – viens lielāks, otrs mazāks, bet trešais likts kopā pat 20 gadus. Kādam izbūvēts tikai karkass, ļaujot paraudzīties, kā izskatās kuģa skelets. Arī jau šur tur redzētās stikla pudeles ar peldlīdzekļu atveidojumiem ir atrodamas. Tā jūrnieki bezvēja laikā esot kliedējuši garlaicību, ar pincetes palīdzību nereti izveidojot īstus meistardarbus.
Lai gan visi audzēkņi jau ir devušies kuģot debesu jūrā, kopš Ainažu jūrskolas muzeja dibināšanas 1969. gadā rīkotie absolventu salidojumi joprojām notiek. “Tiek gaidīti visi, kam tuva jūra – Latvijas Jūras akadēmijas studenti, jūrniecībā strādājošie, pieredzējuši kuģotāji un citi interesenti. Nākamā sanākšana notiks pēc diviem gadiem, kad jūrskolai svinēs 150. jubileju. Tas būs īpašs pasākums, kurā noteikti vērts piedalīties,” aicina muzeja direktore.
Ar vienu kāju mājās, ar otru – svešumā
Novembrī satumst arvien agrāk. Taču tumsa nāk par labu, ja vēlaties redzēt Latvijā vienīgo darbojošos bāku, kas joprojām rāda virzienu kuģotājiem. Tā atrodas Krišjāņa Valdemāra ielas malā dažus desmitus metru aiz jūrskolas.
Tiem, kas vēlas gūt vairāk priekšstata par Ainažu pilsētas vēsturi, jādodas uz tā saukto Asara dārzu, kas atrodas nedaudz nostāk no galvenās ielas. Tur atradīsiet akmeni, kurā iekalta sirds rozes veidolā jeb Sirds kā roze. Šādi izrādīts gods Ainažu pirmajam mēram Jānim Asaram, kurš, starp citu, panācis, lai ciemam tiktu piešķirts pilsētas statuss. Akmens viena puse ir neapstrādāta un simbolizē pirmatnību, bet otrā mājo roze, kas simbolizē dzīves laikā iegūtās zināšanas. Jānis Asars uz Ainažiem pārcēlies no Bīriņiem kā trūcīgs zēns. Izmācījies jūrskolā, devies jūrā, kļuvis turīgs un pēcāk nodevies pilsētas tēla spodrināšanai.
Baltā saule, piemiņas zīme Krišjānim Valdemāram un no dzimtenes aizceļojušajiem latviešu jūrniekiem, atrodas jūras kāpās, braucot uz priekšu garām Asara dārzam. Turpat atradīsiet arī jauku atpūtas vietu, kur zem lapenītes jumta ērti ieturēt piknika maltīti. Ja nu tai sagādāta zivs, var uz ugunskura pagatavot zivju zupu vai nokūpināt to turpat pieejamajā kūpinātavā.
Ainaži atrodas pie pašas robežas. Sperot vienu soli uz priekšu, bet otru atpakaļ, ar vienu kāju atrodaties ārzemēs – Igaunijā, bet ar otru mājās. Pilsētā var sastapt igauņus, kas runā latviski, bet ārzemnieka sajūtu gūt, dodoties iepirkties uz pārtikas veikalu dažus metrus pāri robežai. Tur jānorēķinās ar eiro, bet pieņems arī latus!
Derīgi zināt! * No Rīgas, braucot pa šoseju A1 caur Carnikavu, Saulkrastiem un Salacgrīvu, līdz Ainažiem jāmēro apmēram 116 km. * Ugunsdzēsības muzejs atvērts no otrdienas līdz sestdienai no plkst. 10 līdz 16 (sestdienās – līdz plkst. 14), bet Ainažu jūrskolas muzejs apskatāms no otrdienas līdz sestdienai no plkst. 11 līdz 17. * No Ainažiem līdz Ziemeļu molam ir jāmēro prāvs ceļa gabals, tādēļ labāk braukt ar auto. Tā kā vairums Ziemeļu mola akmeņu ir kustīgi un nestabili, staigājot pa tiem, esiet ļoti uzmanīgi. * Ainažos ir grūtības ar nakšņošanu un ēšanas vietām, tādēļ labāk tur ierasties dienas pirmajā pusē, lai pagūtu apskatīt visu, kā arī nodrošināties ar pārtikas krājumiem. * Ainažu tūrisma informācijas centra tālrunis 26414207.
Ko vēl apskatīt * Netālu no Salacgrīvas Svētupes krastos atrodas lībiešu upuralas – nozīmīga kulta vieta. * Pa ceļam no Rīgas var iebraukt Lēdurgas dendroloģiskajā parkā, kur ieaudzēti ap 1000 dažādu sugu koki un krūmi. Dodoties tālāk uz Tūjas pusi, nonāksiet akmeņainajā jūrmalā – izdosies patiešām skaistas fotogrāfijas! * Aptuveni 100 kilometrus no Ainažiem atrodas Rūjiena – vistālākā ziemeļu pilsēta Latvijā. Tur top ne tikai garšīgs saldējums, bet apskatāms arī Tālavas taurētājs un Svētā Bērtuļa baznīca, kur varat mēģināt sameklēt apakšzemes eju. |
