Ainavu arhitekte Evisa Dzerkale: Rīgas formula – tik vien kā šūpoles un ielas bez bedrēm? 0
Autore – Evisa Dzerkale, “Bonava Latvija” ainavu arhitekte
Rīga un tās sakārtošana laiku pa laikam rada karstas diskusijas publiskajā telpā, apvienojot iedzīvotājus vienam mērķim – pilsētvides labiekārtošanai.
Veloceliņi un drošība, koku saglabāšanas nepieciešamība centrā un apstādījumu uzturēšana Barona ielā. Cilvēki pamazām kļūst arvien sabiedriski aktīvāki un apliecina vēlmi iesaistīties esošo vides vērtību saglabāšanā.
Ja runājam par ilgtspējīgu ainavu arhitektūru pilsētā, tad tā tomēr vēl ir relatīvi jauna domāšana, kas pamazām iegulstas mūsu prātos.
Šoreiz dalīšos ar pasaules vides ilgtspējas tendencēm dzīvojamajās zonās, kuru īstenošana arī pie mums Rīgā ne tikai uzlabotu pilsētas ekoloģisko stāvokli, bet arī palielinātu sociālo un ekonomisko ieguvumu.
Pagalmu un transporta sistēmas korelācija
Automašīnas kā dominējošais transporta veids šobrīd Rīgā nosaka vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem ilgtspējīgu dzīvojamo rajonu projektēšanā: tās ir stāvvietas.
Jauno Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu izstrādes laikā dažādās redakcijās izskan stāvvietu skaits no 0,7 līdz pat 1 vai 1,15 stāvvietām uz dzīvokli, salīdzinot ar šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem, kas paredz 0,5 stāvvietas uz dzīvokli.
Praktiski tas nozīmē to, ka lielāko daļu dzīvojamās zonas Rīgā aizņem autostāvvietas. Interesanti vērot tendences citās pilsētās. Dānijā spēkā esošie regulējošie normatīvi stāvvietas pie mājām neparedz vispār.
Igaunijā jauno māju attīstītājiem noteikumi uzliek par pienākumu veidot stāvvietas pazemē.
Lai arī tas paver jaunas iespējas ainavas projektēšanai pagalmos, tas ir samērā dārgs risinājums. Taisnība droši vien ir kaut kur pa vidu. Būs jāatrod balanss starp zaļo, skaisto, lietderīgo un ilgtspējīgo.
Pirmie pārmaiņu vēstneši Rīgā jau ir manāmi – vēl pirms diviem gadiem velnovietņu pieprasījums pie dzīvojamām ēkām nebija liels. Tagad pieprasījums pēc tām ir trīskāršojies. Iedzīvotāji arvien biežāk sāk jautāt arī pēc elektromobiļu un elektrisko skūteru uzlādes vietām dzīvojamo māju pagalmos.
Saliedēšanās un kopienas veidošana pilsētā
Pasaulē pēdējā desmitgadē jau ir īstenotas ļoti daudzas interesantas un veiksmīgas idejas, kā sabiedrības locekļi var dzīvot viens otram līdzās.
Šobrīd Rīgas pilsētvidē pamazām tiek uzsāktas iniciatīvas, kas pārstāv tā saukto “co-living” filozofiju. Tā ir dalīšanās ar resursiem ērtākai dzīvošanai pilsētā un aktivitāšu iespējas ar draugiem vai kaimiņiem daudzdzīvokļu māju pagalmos.
Rīgā jaunajos projektos top basketbola laukumi, izvietoti pingponga galdi un pat tiek izbūvētas iekštelpas kopīgiem pasākumiem.
Kāpēc gan nesarīkot un nenosvinēt Jaunā gada sagaidīšanu vai Baltā galdauta svētkus kopā ar kaimiņiem? Savu kaimiņu pazīšana, kopienas veidošana vidē, kurā dzīvojam, ir jēgpilna, ilgtspējīga stratēģija, kas turklāt dara cilvēkus savā mājvietā laimīgākus.
Ilgtspējīgs zaļums
Apzaļumojot Rīgu, jādomā, kā to izdarīt estētiski un skaisti, tajā pašā laikā taupot resursus, piemēram, enerģiju un ūdeni, kas nepieciešami apstādījumu pļaušanai un kopšanai. Tas novērstu problēmas ar apstādījumiem, kurus laistīt un citādi kopt vasarā nereti ir apgrūtinoši un arī dārgi. Tūju vietā dobēs audzēt mazprasīgus savvaļas augus.
Protams, tās nebūtu pareizas un sterilas dobes, kādas esam pieraduši redzēt pilsētā, un daļēji tās nešķiet pieņemamas, bet, piemēram, Tartu centrā ar šādām “nezāļu” dobēm jau tiek eksperimentēts.
Pārdomāta un ilgtspējīga apstādījumu augu izvēle palielina arī dabas daudzveidību pilsētā.
Neizmantots potenciāls Rīgā ir lietus ūdens apsaimniekošana. Projektējot jaunās mājas un pagalmus, nereti jācīnās ar lietus ūdeni, jo novecojusī pilsētas notekūdeņu sistēma to tikpat kā vairs neņem pretī.
Šajā gadījumā defektu iespējams pārvērst par efektu. Īpašu ieplaku veidošana apvienojumā ar piemērotiem augiem sekmē dabas daudzveidību un strādā kā sūklis, kas uzņem lieko mitrumu un palīdz pilsētā absorbēt lietus ūdeni, kas citādi būtu jāsavāc notekūdeņu sistēmai.
Uzkrājot lietus ūdeni, to vēlāk var izmantot zālienu un apstādījumu laistīšanai dzīvojamos rajonos, jo tieši laistīšana zaļo zonu uzturēšanā ir visdārgākā.
Kopienas dārzi
Tendence, kas Latvijā daudzdzīvokļu namu arhitektūras jomā ir pavisam svaiga, ir tā sauktie kopienas dārzi. Apkaimes iedzīvotājiem tie sniedz iespēju kaut ko pašiem audzēt, iepazīt un kopīgi novākt ražu, nosvinot kopā būšanu un pagatavojot, piemēram, katlā zupu no ievāktās ražas.
Šādos dārziņos interesanti ir gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Viens no svarīgākajiem koplietošanas dārzu pozitīvajiem faktoriem ir kopienas saliedēšana un socializēšanās procesu sekmēšana.
Arī šeit mums jātiek galā ar virkni stereotipu, kurus atstājis padomju gados uzspiestais kolektīvisms. Piemēram, par kaimiņu bērniem, kas nolasīs ražu, vai par iedzīvotāju iespējamo nevēlēšanos iesaistīties šādās iniciatīvās.
ASV kopienas mazdārziņu pieredze gan liecina, ka tajās iesaistās 65% daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju. Pašiem patērējot savu izaudzēto un paredzot visu resursu apriti tikai esošās kopienas ietvaros, tiek uzlabota apkārtējā vide un arī saudzēta daba.
Turklāt tas viss var notikt pilsētā. Un kādēļ gan ne Rīgā?
