Ainavā priežu un bērzu vietā – egles 1
Asociācijas par idillisku lauku ainavu saistās ar atvērtu skatu perspektīvu, kas ietver izteiktu reljefu, atsevišķus vecus, lielus kokus, ūdens tuvumu, dzīvojamo ēku klātbūtni, meža fonu un ceļu. Latvijā par ainaviskākajām vietām vairākums uzskata Gaujas senleju, Vecpiebalgu un Piebalgu, tālāk Daugavas lokus, Siguldu, Latgales ezerus un Cēsu apkārtni.
Vairākums Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka viņu dzīvesvietas tuvumā ainava pēdējo 20 gadu laikā mainījusies uz slikto pusi. Viskritiskāk izmaiņas lauku ainavā vērtē tie, kuriem pašiem nav īpašumā lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Negatīvi tiek uztverta lauksaimniecības zemju aizaugšana, kā arī tās apmežošana, uzsverot, ka, laukiem aizaugot ar krūmiem, zūd vietas ainaviskā vērtība. Kā neatbalstāmas tendences Latvijas ainavā vērtējamas arī mežu izciršana, piepilsētu apbūves izplešanās, īpaši Siguldas apkārtnē, kā arī meža dzīvnieku savairošanās, jo tie izposta dārzus. Šobrīd lielākā dabas problēma pasaulē nav klimata pārmaiņas. “Lielākā problēma no vides viedokļa ir bioloģiskās daudzveidības kritums. Sugu skaita mazināšanās nākamajos gadu desmitos būs saistīta ar lielām pārmaiņām ne tikai dabā un ainavā, bet arī ekonomikā,” uzsver Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis.
Siena zārdu vietā skābsiena rituļi
Izpratne par tipisku Latvijas ainavu cieši saistās ar to, kur esam pavadījuši savu bērnību – pie jūras, meža vai ezera, secināts Latvijas dabas fonda diskusijā “Latvijas ainava – ko zaudējam un ko iegūstam?”.
Pirms gadiem divdesmit jauniešiem svarīgie elementi ainavā bija vai nu koks un birztala, upe, vai ezers, viensēta un siena zārdi, un arī šobrīd uzskati par ainavas vērtībām nav fundamentāli mainījušies. Vienīgi siena zārdu vietā nākuši siena rituļi. “Tas ir ļoti interesants ainavas elements, kas ienācis aizvadītajos desmit gados. Latvijā bieži var redzēt, ka cilvēki apstājas lauka malā un fotografējas uz siena rituļa fona,” novērojis Latvijas Universitātes pētnieks, ainavu eksperts Oļģerts Nikodemus. Viņš ar ainavu pētniecību nodarbojas jau 40 gadus, analizējot, kā mainījusies Latvijas ainava un kādi ir faktori, kas nosaka šīs izmaiņas, arī kā cilvēki vērtē šīs izmaiņas. Šovasar, ciemojoties rakstnieka Edvarta Virzas dzimtajās mājās “Billītēs” Sidrabenes pagastā, profesors guvis pārsteidzošu atziņu: “Es ticēju “Straumēnos” uzburtajai ainavai. Bet, izrādās, Lielupe ir 20 km attālumā. Tajā pašā laikā mēs joprojām tur varam redzēt veco kastaņkoku, lielos, milzīgos ceriņus. Šie ainavu elementi no pagājušā gadsimta sākuma ir saglabājušies, lai gan “Billītēs” zemi neviens vairs near ar zirgiem, bet brauc lieljaudas tehnika. Tīrumi ir lielāki nekā agrāk.”
Būtiski vienoties, runājot par tipisku Latvijas ainavu, kas ir atskaites punkts. Vai runājam par 15./16. gadsimtu, kad notika ļoti straujas izmaiņas Latvijas laukos un mežos, vai ulmaņlaikiem, kad dzīvojām sava veida emocionālā romantismā, jeb atskaites punkts ir pagājušā gadsimta 90. gadu zemes reforma. Liela nozīme mūsu izpratnē par tradicionālu Latvijas ainavu ir gan mākslai, gan literatūrai, gan bērnības atmiņām, uzskata O. Nikodemus. Piemēram, cilvēki, kuriem tagad ir vairāk nekā 70 gadu, par Latvijai tipisko ainavu uzskata redzēto pagājušā gadsimta 30. gados. “Ļoti būtiski ainavas jeb apkārtnes uztveri ietekmē cilvēka vide, kurā viņš dzīvojis jaunībā, jo tad zāle liekas zaļāka, pļava skaistāka… Ainavas uztveri ļoti būtiski ietekmē sabiedrības atmiņa.”
Svarīga ir sakoptība
Dabas eksperte Anda Ruskule uzsver, ka saimnieciskās vajadzības ir bijušas tās, kas pamatā noteikušas, kāda ir ainava. Līdz ar to, ja mainās vajadzības, kļūst neizdevīgi uzturēt ainavu, kas vairs neatbilst vajadzībām. “Galvenais, manuprāt, ir nevis mēģināt mākslīgi uzturēt idealizētu pagājušā gadsimta ainavu, bet apzināt šī brīža sabiedrības vajadzības. Vai tās būtu dabas daudzveidības saglabāšanas prioritātes, saimnieciskās vai estētiskās prioritātes.” Diemžēl pretruna veidojas tāpēc, ka laukos dzīvo ļoti maz cilvēku, lai spētu uzturēt tādu ainavu, kādu šobrīd vēlas redzēt sabiedrības vairākums. Tas ir lielākais izaicinājums – dzīvot pilsētā un domāt par ainavu kaut kur citur.
Sabiedrībai svarīga ir sakoptība. Dabas atjaunošanas process tiek uztverts kā nesaimnieciskums. “Dzelteni rapšu lauki vidējam aritmētiskam latvietim pat ļoti patīk. Redzot dzelteno rapšu lauku, ir sajūta par kārtību. Liekas, ka tur viss ir kārtībā. Lai gan no vides viedokļa rapšu lauks ir mirusī zona,” A. Ruskulei piekrīt J. Rozītis.
Vai siena zārda nomaiņa ar siena rituli rada pārmaiņas dabas daudzveidībā? Jā, bet ne tādas, kā varētu iedomāties. O. Nikodemus norāda, ka Latvijā visapdraudētākā ekosistēma ir pusdabiskās pļavas. “Lai saglabātu meža ekosistēmā dabas daudzveidību, galvenais ir šo mežu neaiztikt. Bet saglabāt pusdabisko pļavu ir daudz, daudz grūtāk – pļava ir jāuztur. Daudzos gadījumos tas ir iespējams tikai ar smagu un neizdevīgu darbu.”
Tāpēc gan Latvijas Dabas fonds, gan Pasaules dabas fonds Latvijā veic vairākus projektus, kas saistīti ar pļavu uzturēšanu. Tā, piemēram, Latvijas Dabas fondam izveidots tā saucamais mobilais ganāmpulks – Galoveju šķirnes liellopi un Romanovas aitas, kuru uzdevums apsaimniekot apmēram 600 ha Eiropas Savienības nozīmes zālāju, kuri ir grūti pieejami. Savukārt Pasaules Dabas fonds Papes ezera palieņu pļavu apsaimniekošanu uzticējis tauriem un savvaļas zirgiem. Sākot noganīšanu ar savvaļas dzīvniekiem, jau pēc dažiem gadiem vietās, kur vēl nesen auga usnes, suņuburkšķi un vībotnes, parādījās dzegužpuķes. Pļavas kļuvušas ziedošākas un daudzveidīgākas. “Tas ir mūsu mēģinājums noturēt atvērto ainavu, lai tā neaizaug,” piebilst J. Rozītis.
Latgale aizaug ar egļu mežiem
Zemgalē no ainavas gandrīz pilnībā izzuduši atsevišķi koki, krūmu un zālāju robežjoslas, kas bija izveidojušās zemes reformas rezultātā, vietā nākot milzīgiem tīrumiem, bet Latgalē vērojami pretēji procesi – lauksaimniecības zemju apmežošana. “Latgalei tipiski būtu priežu meži smiltājos vai padomju laikos aizaugušās lauksaimniecības zemes ar bērzu un baltalkšņu mežiem. Bet ne egļu meži! Tagad, pateicoties zviedru investoriem, Latgalē milzīgās platībās ienāk egles. Latgales ainava būtiski mainās,” norāda O. Nikodemus. Egļu monokultūru stādījumi ir tikpat mirušas zonas kā rapšu lauki.
Ainava būtiski ietekmē cilvēka dzīves vietu. Profesors pārliecināts, ka no Latgales turpināsies cilvēku aizbraukšana, jo arvien lielākas platības aizņem stādītie meži. “Esmu runājies ar latgaliešiem, viņi negrib dzīvot kā mežsargi, jo visas zemes apkārt saimniecībai ir apmežotas. Tas ir ļoti būtiski un uztraucoši. Pārmainot šādā veidā ainavu, mēs varam panākt, ka visi Latvijas iedzīvotāji dzīvo pilsētās. Tas ir abpusēji – gan ainava ietekmē cilvēku, gan arī cilvēks ļoti būtiski ietekmē ainavu,” piebilst O. Nikodemus.
Dabas vērtībām nākotnē pieaugs sabiedrības atbalsts, ir pārliecināts Pasaules Dabas fonda eksperts J. Rozītis. Taču sabiedrība ļoti polarizējas, Latvijā ir daudz jaunu cilvēku, kuri nezina, kas ir lauki un mežs. Ir cilvēki, kas divdesmit, trīsdesmit gadu vecumā vēl nekad nav bijuši, piemēram, sēņot. “Un kas būs vēlāk? Tā ir pilnīgi jauna paaudze. Kādu viņi redzēs nākotnes dabas ainavu?” vaicā J. Rozītis. “Ja Latvijā 90% teritorijas būtu mežs, tad šeit vairs nebūtu cilvēku. Šodien mums jārunā par tā saucamajām ainavām ar veco, pagātnes ainavu elementu integrāciju, proti, lauksaimniecības zemes aizaug, bet tur paliek vecais ozols vai bērzs, un tiem ir milzīga nozīme meža ainavā.”
