Anda Līce: Ikviens valsts pilsonis var izteikt savas vēlmes, kādam jābūt prezidentam 9
Kurš gan šodien bez aizķeršanās var nosaukt pēc kārtas visu Latvijas līdzšinējo valdību premjerministru uzvārdus, par ministriem nemaz nerunājot? Valsts prezidentiem ir paveicies, viņus pagaidām zinām. Ap viņiem ir vērpies daudz vairāk politisko kaislību, jo prezidents vai nu ir, vai nav ainavā labi pamanāms koks.
Pašreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa paziņojums par nekandidēšanu uz šo amatu atkārtoti ir prologs izrādei “Valsts prezidenta vēlēšanas” un ļauj ikvienam valsts pilsonim izteikt savas vēlmes. Manuprāt, prezidentam vispirms ir jābūt inteliģentam cilvēkam. Kurš par tādu saucams, viedokļi gan var atšķirties. Man prātā ir iekritis kādā intervijā dzirdētais, ka inteliģents cilvēks ir intelektuālis ar sirdsapziņu. Tieši sirdsapziņa šodien ir vislielākais deficīts gan Latvijā, gan visur pasaulē. Milzīgajā Krievijas propagandas fabrikā strādā ne jau muļķi, cilvēkus ar sirdsapziņu tur nelaiž tuvumā. Arī Latvijas politiskajā virtuvē un to apkalpojošajā personālā ir ļaudis ar gudru galvu, cits jautājums, ko tajā laikā dara viņu sirdsapziņa.
Visvairāk es bažījos, ka par prezidenta kandidātu varētu uzpeldēt kāds no tā saucamajiem gumijas cilvēkiem, kas padodas uz to pusi, kur viņu pavelk tie, kuri zina viņa pagātni. Parasti šādi ļaudis viegli pieslīpējas visiem laikiem, cits citu saož pa gabalu un nodevību uzskata tikai par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Gumijas cilvēki ir īsts atradums hibrīdkaru speciālistiem. Daudzi saka, ka prezidentam ir jābūt cilvēkam ar mugurkaulu. Piekrītu, tomēr jāatceras – cilvēki ar lunkanu mugurkaulu visos laikos valstij būs bīstami.
Es gribu sagaidīt prezidentu, kurš prot ne tikai savas valsts valodu, kuram ir ko teikt gan tautai, gan pasaulei, jo viņš vismaz lielos vilcienos pārzina valsts vēsturi un kultūru, un, pat vēl nebūdams augstā amatā, jau ir kā dižkoks apkārtējā ainavā. Lielos kokus redz no tāluma, lielie koki paši redz tālu un negaisa laikā arī novada zibeni. Manas gaidas nav nereālas – Latvijas ainavā ir daudz šādu koku. Nelaime vienīgi tā, ka Saeima prezidentu ne bez nolūka vēl slēgtā balsojumā un mēs allaž ievēlam tādu Saeimu, kurā ir pārāk daudz algotu mežcirtēju. Viņi ir gatavi nolaist no kājām jebkuru koku, kas, viņuprāt, aizsedz skatu uz ainavu. Šādu deputātu princips ir – mums der tas, kas noder mūsu partijai, nevis mūsu valstij. Līdzīga attieksme ir arī pret citiem atbildīgiem amatiem, tāpēc jau valsts pinas kā vista pa pakulām. Baidīt ļaudis ar to, ka mūsu demokrātiju apdraud kādi ārējie spēki, ir vienkārši smieklīgi. Tas, kas notiek ar mums un mūsu demokrātiju, ir mūsu pašu roku darbs. Viss sākas ar to, kādu biļetenu vēlēšanu urnā roka iemet.
