Ainars Mielavs – rokenrols būs! 0
Viena no 90. gadu slavenākajām latviešu grupām “Jauns Mēness” īslaicīgi apvienojušies, lai 1. decembrī sniegtu koncertu “Palladium” zālē, atzīmējot 25 gadus kopš ansambļa dibināšanas. Lai arī šis bija iecerēts kā grupas atvadu koncerts, pēc publikas pieprasījuma notiks papildkoncerts 1. februārī.
Kopš brīža, kad Ingus Baušķenieka dzīvoklī tapa pirmais kopīgais diskžokeja Ainara Mielava un Ginta Solas ieraksts, kas pēc Solas ierosinājuma kļuva par “Jauna mēness” aizsākumu, pagājuši 25 gadi. Grupa izdevusi sešus ierakstus, piedzīvojusi publikas mīlestību dzimtenē un ārpus tās, uzvarot tā laika prestižākajā Austrumeiropas mūzikas festivālā Sopotā, kā arī festivālā Bregencā Austrijā.
– Kā nāca impulss apvienoties?
– Kādā privātā pasākumā kopā ar Gintu Solu sākām runāties, smieties par “Jauna mēness” laikiem – svarīgi, ka grupas dalībnieki vienmēr bijuši apveltīti ar humora izjūtu. Vārds pa vārdam – un apjautām, ka šogad aprit 25, kopš sākām. Toreiz klusi izplēnējām, tad nu nolēmām pielikt sulīgu punktu tagad. Piedāvāju šo ideju “Positivus” vadītājam Ģirtam Majoram, viņš ļoti iedegās. Šīs dedzības dēļ arī noticējām, ka tas ir vajadzīgs.
– Koncerts jau pavisam tuvu – ir sajūta, ka pēc ilgajiem klusuma gadiem esat tam gatavi?
– Iekšējā sajūta – kaut ātrāk pienāktu 1. decembris. Nopietni sākām mēģināt pirms diviem mēnešiem, ja būtu vēl kāda nedēļa klāt, baidos, viss kļūtu “pārgudrs”. Atzīšos, tik intensīvi mēģinājuši neesam nekad – ne ar “Jaunu mēnesi”, ne “Pārcēlājiem”, galu galā spēlēsim gandrīz 30 dziesmas. Pamatā izvēlējāmies dažādos periodos iecienītākās, ievērojot principu, lai netiktu izlaists neviens albums vai darbības periods.
Domāju, repertuāra ziņā būsim trāpījuši. Tagad vēl esam uz viļņa! Vislielākā ziņkāre māc, kādi cilvēki nāks. Skaidrs, viena daļa būs tā paaudze, kas bija mūsu cienītāji, kad “Jauns mēness” vēl eksistēja, bet reizē esmu dzirdējis, ka koncertu apmeklēs daudz jaunu cilvēku, kam tas būs pirmais un reizē – pēdējais.
– Vai maz iespējams reanimēt tā laika sajūtas?
– Par to bažījos pirms pirmā mēģinājuma – vai mūs negaida absolūts fiasko. Par laimi, tā nav noticis. Šī mūzika nav novecojusi, tāpat kā nenoveco mūsu skaistākās un diemžēl arī skumjākās atmiņas. Uzskatu, lielākā piekrišana bija pēc plates “Garastāvoklis” (1997), kad koncertējām vienā laidā, viss bija ļoti “pozitīvi”. Tagad sākumā likās, ka dziesmas jāpāraranžē mūsdienīgāk, bet drīz nonācām pie secinājuma, ka tā, iespējams, liksi vilties tiem cilvēkiem, kas tās vēlas dzirdēt tādas, kādas tās bija tolaik. Būtībā visas dziesmas skanēs ļoti līdzīgi to sākotnējai versijai. Uzskatu, ja dziesmā tev ir bijis, ko teikt, tad tās “iepakojums” ir mazāk svarīgs.
– Klausītājiem saistošs allaž bijis spēcīgs latviskuma kods “Jauna mēness” mūzikā. Pēcāk, muzicējot ar “Pārcēlājiem”, šī nianse it kā nozudusi no priekšplāna.
– Neapšaubāmi var runāt par zināmu folkloras un tautiskuma klātbūtni – vismaz “Jauna mēness” beigu posmā. Tas nebija apzināti izdomāts. Vienīgais apzinātais solis varbūt bija Māra Muktupāvela brāļa Valda uzaicināšana dziesmas “Pārcēlājs” ierakstā. Vēlāk Māra folkloras pārzināšana un tautas mūzikas instrumentu spēlēt prasme noveda mūs pie folkloras jeb, kā teica Artjoms Troickis, baltroka.
– Tomēr “Jauna mēness” laikos izdots albums “Interval serdcebijeņija” krieviski, vēlāk angliski kopā ar Maiku Skotu iedziedājāt “On My Way To The Big Light”. Atteikšanās no ideāliem vai vēlme iekarot pasauli?
– Maiks Skots pirms mūsu tikšanās bija viens no maniem iecienītākajiem muzikantiem, viņa grupas “Waterboys” skanējums sasaucās ar “Jauna mēness” tautas mūzikas ievirzi. Lielākā daļa muzikantu sacer dziesmas citās valodās, lai iegūtu papildu auditoriju.
Tik mazā valstī kā mūsējā nav noslēpums, ka mākslinieku ir vairāk nekā to, kas vēlas baudīt viņu mākslu. Man līdzās šai vēlmei bija personiska interese, vai esmu spējīgs tikt galā ar vēstījumu, kas tapis latviešu valodā, arī angliski un krieviski.
– Kas mūs gaida koncertā “Palladium”? Aicināsit arī sākotnējos cīņu biedrus, iesildītājus? Tagad pieņemts rīkot šovu…
– Būs otrā sastāva nozīmīgākie dalībnieki, tostarp Māris Muktupāvels. No pirmā sastāva būs bundzinieks Guntars Račs un basģitārists Aivis Kalvāns, grupai pievienojies arī basģitārists Norberts Skraucis. Daļēji repertuārs bija jāapgūst Aigaram Voitišķim un Uģim Prauliņam, kurš vairāk bijis saistīts ar manu solodaiļradi un “Pārcēlājiem”. “Jaunu mēnesi” uzskatu par īpašu ansambli, kam nevar būt iesildītāju. Prieks, ka šo notikumu filmēs mūsu domubiedru apvienotā brigāde, kuri bija ar mieru to darīt pilnīgi bez atalgojuma, uzskatot ka šis notikums ir jāiemūžina. Ja nenotiks kādas fatālas kļūmes, iespējams, līdz Ziemassvētkiem iznāks koncerta albums.
