V. Krustiņš: – “Latvijas Avīzes” interneta lapā veicām aptauju, ko par DP vadības maiņu domā lasītāji. Lūk, rezultāti: 51% uzskata, ka “DP jāizformē un jāveido moderns, efektīvs valsts drošības birojs”, 39% – “Varas maiņai DP bija jānotiek jau sen, jo iestāde strādāja neapmierinoši”, 10% “bažījas par šīs struktūras nākotni, jo DP zaudējusi labu vadītāju”. Tie ir secinājumi, kurus cilvēki izdara no viņiem pieejamās informācijas. Kāpēc šāds iespaids? Varbūt tā nemaz nav DP vaina, kura, kā jūs atzināt, centusies darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, tieši tā, kā no tās tiek gaidīts. Tas ir politiskais ietvars, kas šai iestādei uzlikts un pie kura tā godprātīgi centusies pieturēties. Jautājums ir ne tik daudz par izmaiņām Drošības policijā, bet par to, vai tiks izdarīti arī kādi politiski secinājumi? Vai spēj tos izdarīt? 6
– Man šķiet, ka es diezgan skaidri teicu, ka no Drošības policijas sagaidu aktīvāku rīcību un domāšanu “ārpus kastītes”. Vai tad tas nav politisks aicinājums? Es minēšu vienu piemēru. Man komisijas darbā saskare ar DP biežāk sanāk, ja tiek runāts par kontrabandas apkarošanu. Ilgu laiku kā panākumi šajā cīņā tika uzskaitīts aizturēto cigarešu kravu daudzums. Bet mani neinteresē šī statistika. Daudz būtiskāk – cik organizēto grupu ir paņemts ciet. Tāpēc nav tik svarīgi uz robežas aizturēt kontrabandas kravu, bet izsekot, kur tā nonāk, kas to sagaida un organizē pārdošanu. Līdzīga attieksmes maiņa ir vajadzīga arī citos līmeņos. Es tagad negribu sīki stāstīt, kā būtu jārīkojas ar dažāda līmeņa kaitniekiem, bet ir jāizmanto dažādas iespējas. Tāpat ir jādomā par komunikāciju ar sabiedrību, tai jāsaprot, ka te nav nekādas spēlītes un tiek darīts viss, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. Starp citu, interesanti salīdzināt Satversmes aizsardzības biroja publiskos ziņojumus – agrāk tie bija sausi un neinteresanti, taču, kad Kažociņš gatavojās pamest amatu, pēkšņi mēs saņēmām diezgan izvērstu ziņojumu. Kopš Maizīša iecelšanas par biroja vadītāju arī SAB iknedēļas ziņojumi, ar kuriem man darbā jāiepazīstas, ir kļuvuši koncentrētāki un saturiskāki.
– Kam šie Maizīša ziņojumi adresēti?
– Nacionālās drošības padomes locekļiem. Lai varētu lemt, ir pastāvīgi jāseko līdzi, kas šajā jomā notiek.
– Pateikšu vienu piemēru, kāpēc runāju par politisko noskaņojumu, pēc kura, iespējams, vadās drošības iestādes. Kad notika Krimas sagrābšana, tur netraucēti aizbrauca Ždanoka ar partijas biedriem un parakstīja sadarbības līgumu. Tas bija demonstratīvi, taču nekāda reakcija no Latvijas varas puses nesekoja. Kad “LA” žurnālists pajautāja ārlietu ministra nostāju, tika atteikts, ka nevajagot reaģēt, jo tas tikai vairošot Ždanokas partijas popularitāti. Vai pēc šādas atbildes var pārmest Drošības policijai, ka tā nav pietiekami aktīva? Un, kad es vairākkārt dzirdu no iekšlietu ministra frāzi, ka galvenais, lai DP priekšnieks būtu “politiski neitrāls”, šķiet, ka tādā garā viss arī turpināsies – neitrāli.
– Ir arī citi gadījumi, kas apliecina to, ka aktīva un radoša rīcība tiek atbalstīta, un vienu es varu atgādināt, jo tas jau parādījies presē, tātad ir publisks. Pirms 16. marta vietējie Latvijas putinisti bija uzaicinājuši uz Rīgu vācu komunistus. Viņi ieradās ar nokavēšanos un bija samulsuši, ka viss jau beidzies. Bet kāpēc bija tā aizkavēšanās? Autobuss tika apturēts un pārbaudīts gan uz robežas, gan vēlāk uz ceļa. Viss likuma ietvaros, tikai ar radošu pieeju. Katrā ziņā no manis DP par to tikai saņems uzslavas.
