“Aili, nemaz nedomā iet ārā!” Ļaužu noskaņojums Covid-19 skartajā Igaunijā 0
Šajā dīvainajā laikā daudzi droši vien atceras 1991. gadu un barikāžu laiku, kad cilvēki atsaucās Tautas frontes aicinājumam aizstāvēt savu valsti uz ielām, laukumos un ap dažādām nozīmīgām iestādēm. Tie, kuri palika mājās, klausījās radio un TV ziņas un sazvanījās, jo mūsdienu saziņas līdzekļi pat sapnī nerādījās. Pateicoties TV, radio un laikrakstiem, Latvijā labi zināja, kā klājas tuvākajās kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā.
Mūsdienu mediji, tajā skaitā “Latvijas Avīze”, informē arī par šī brīža situāciju ārpus Latvijas, tomēr lielākoties tie ir ikdienas politiskie jaunumi, skaitļi un fakti, jauni aizliegumi un ierobežojumi.
Par to, kā tagad jūtas vienkārši cilvēki, ko viņi domā un dara, uzzinām samērā reti.
Vairāk nekā divus gadu desmitus pirms barikāžu laika un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas studēju Tartu universitātē igauņu filoloģiju un somugru valodas. Kopš tiem senajiem laikiem sazinos ar saviem kursa biedriem, kādreiz slinkāk, citreiz aktīvāk.
Kas notika Sāmsalā
Nu pienācis 2020. gada smagais pavasaris, un katra diena nes ko jaunu arī Igaunijā, kur situācija šobrīd ir dramatiskāka nekā Latvijā. Līdz 30. martam visā Igaunijā 715 cilvēki bija inficējušies ar Covid-19, no tiem liels skaits – 258 cilvēki – Sāmsalā.
Ir zināms, ka visa Sāmsala ir izolēta. Kas tur īsti noticis?
Viss iesākās marta pirmajās dienās. 4. un 5. martā Sāmsalas galvaspilsētas Kuresāres sporta namā notika ilgi gaidītais volejbola mačs starp vietējo Sāmsalas komandu “Saaremaa VK”, kas pašlaik ir ļoti labā formā, un Ziemeļitālijas Milānas kluba “Powervolley” spēlētājiem.
Igaunijas veselības dienesti ieteica spēli pārcelt uz citu laiku, bet, ja tas nav iespējams, likt lietā visus aizsardzības līdzekļus.
Sāmsalieši domāja, ka, tā kā runa ir par vienu no pasaules līmeņa labākajiem klubiem, viņiem ir izcila veselības aprūpe un nekas traks nevarētu atgadīties.
Spēles notika, bet itāļu faniem Igaunijā nebija atļauts ierasties. Sāmsalā volejbols vienmēr bijis ļoti populārs sporta veids, un abus vakarus gandrīz tūkstošvietīgā zāle bija pilna skatītāju.
Tūlīt pēc tam, 7. un 8. martā, tajā pašā sporta namā notika liels Sieviešu dienai veltīts pasākums. Priecīgais skaistumkopšanas gadatirgus, tā dēvētais burbuļu festivāls, atkal pievilināja daudzus.
Pirmais gadījums, kad Igaunijā kādam cilvēkam (irānim, kurš brauca caur Latviju) reģistrēts Covid-19 vīruss, bija 27. februārī. Vēlāk, 11. martā, reģistrēja trīs inficētos, divus no tiem Sāmsalā. Viens no inficētajiem bija Sāmsalas volejbola kluba izpilddirektors, bet otrs – laikraksta “Saarte Hääl” (“Salu Balss”) fotogrāfs, kurš iemūžināja arī minētās spēles.
Tālāk viss turpinājās galvu reibinošā ātrumā. Izrādījās, ka inficēti bija sportisti, skatītāji, skaistuma festivāla apmeklētāji, pārdevēji.
Igaunijas Veselības departaments informējis, ka līdz 31. martam Igaunijā bija veikts 12 041 tests, no tiem pozitīvi – 745, slimnīcā atrodas 91, no tiem 13 cilvēkiem tiek veikta plaušu ventilācija, miruši četri (visi vairāk nekā 80 gadu veci), ziņo LETA/BNS.
Vissarežģītākā situācija tātad ir tieši Sāmsalā. Saslimuši cilvēki no Kuresāres slimnīcas personāla, vīruss atklāts arī vecu ļaužu aprūpes namos, kur inficēti gan darbinieki, gan pacienti. Saslimušos pārvieto uz īpašu nodaļu. Tagad tiek pārbaudīti visi Sāmsalas pansionāti. Jau trīs nedēļas Sāmsala ir slēgta iebraucējiem, pat tādiem, kuriem uz salām ir vasarnīcas vai citi īpašumi. Arī izbraukt no Sāmsalas aizliegts.
Sākot ar pirmdienu, visā Sāmsalā drīkst iziet no mājas vienīgi ārkārtas gadījumos (pie ārsta, apkopt vecos cilvēkus, uz pārtikas veikalu utt.)
Atvērti vienīgi pārtikas veikali un aptiekas. Celtniecības un dārzkopības veikaliem atļauts tirgoties vienīgi ārā. Klāt jābūt personas apliecībai. Tāpat kā Latvijā, ieviests 2+2 princips, tas nozīmē, vienuviet var atrasties tikai divi cilvēki un divu metru attālumā viens no otra.
Aizliegta jebkura pulcēšanās. Kārtību kontrolē policija, un prezidente apsolījusi nosūtīt uz salu 40 zemessargus. Svētdienas vakarā Igaunijas sociālo lietu ministrs paziņoja, ka aizsardzības spēki nogādās Sāmsalā lauka slimnīcu.
Šajās dienās atkal esmu sarakstījusies ar saviem kursabiedriem, un viņu vēstules lielā mērā atspoguļo cilvēku domas visā Igaunijā. Tās lasot, nevar nepievērst uzmanību tam, cik līdzīga sajūtu skala ir Latvijā – mīlestība pret tuviniekiem un draugiem, rūpes par apkārtējiem, liela solidaritātes apziņa, palīdzība kaimiņiem.
Tiesa, arī Igaunijā ir savi profesionālie interneta komentētāji, indes lējēji, neuzticības vairotāji, bet šķiet, ka, tieši tāpat kā pie mums, cilvēki uzticas savas valsts institūcijām un tic, ka to darbinieki strādā pēc labākās sirdsapziņas, balstoties arī uz citu valstu pieredzi un visu laiku sazinoties ar ārvalstīm. Gluži tāpat, kā mūsējie.
Turpinājumā fragmenti no igauņu e-pasta vēstulēm. To autori ir filologi, bijušie žurnālisti, skolotāji, zinātnieki. Lielākoties jau pensionēti, bet trīs vēl strādā arī algotu darbu. Visi ir tā dēvētajā riska grupā.
“Visu acīs vīd aizdomīgums”
Rīna (Tallinas centrā): “Kā visiem iet? Īpaši to vaicāju Aili, jo Sāmsalā ir ļoti sarežģīta situācija. Aizskrēju šorīt agri no rīta uz veikalu. Cilvēki turas tālu cits no cita. Rodas savāda sajūta, it kā es būtu ienaidnieks, visu acīs vīd aizdomīgums. Labāk tomēr tā, nekā deguns pie deguna. Man ir tāda nervu sistēma, ka no domām vien paaugstinās asinsspiediens. Vakaros, kad piezvana dēls, viņš prot atvieglināt manas domas.”
Helle (Pērnavā): “Brīžiem ir tik sirreāla sajūta, it kā redzētu kādu murgainu sapni vai piedalītos kādā eksperimentā. Es arī turu īkšķi par Sāmsalu.
Aili, Tu nemaz nedomā iet ārā, kaut vai viena pati uz lielceļa! Es esmu izgājusi divas reizes pagalmā izmest atkritumus un mazliet pastaigājusies.
Reiz biju līdz upei, tur parasti ir daudz cilvēku, tagad viens makšķernieks un dažas māmiņas ar bērniem. Tā tiešām ir savāda sajūta, ka katrā pretimnācējā redzi potenciālu vīrusa pārnēsātāju. Cik ilgi tas būs un kādas pēdas (psihē) tas visos atstās – to sapratīsim tikai vēlāk. Dzīvoju daudzstāvu ēkā, pēdējā laikā pa logu ārā nemanu nevienu cilvēku. Ēdienu piegādā meita. Mums ir garais un īsais saraksts. Garo pasūtu internetā – rinda jau līdz aprīlim. Īsajā ir ikdienas pārtika. Sen neesmu tik pārdomāti un labi ēdusi!”
Aili (Kuresāre, Sāmsala): “Dzīvojos pa māju un kā bērnu skaitāmpantiņā “tā atslēga ir nolauzta”. Paldies, ka rūpējaties par mani! Bet viena lieta šajā trakajā laikā ir laba…
Tas, ka vairāk domājam par saviem tuviniekiem un draugiem. Vakar man bija 26 telefona sarunas!
Visi jautāja, kā Sāmsalā iet. Esam izbeiguši pastaigas ar draugiem. Veikalā pēdējo reizi biju pirms nedēļas sestdienā agri no rīta, tikko veikalu atvēra. Sejas maskā, brilles uz acīm, cimdi rokās…Veikalā bija tikai daži cilvēki, visi turējās atstatus. Mudīgi iepirkos un ātri atpakaļ uz māju! Vakar vairs neiedrošinājos iet uz veikalu. Izmantoju e-pakalpojumus. Samaksāju internetā, tad man paziņo, ka varu saņemt, pārtiku iznes uz veikala trepēm, ieceļu pirkumus mašīnā un mājup.
Pie mums Sāmsalā runā, ka daudzi cilvēki ir inficēti un ikviens, kas nāk pretim, var būt pārnēsātājs. Tas ir KARŠ. Un cik vēl tas ilgs? Un kāds būs sekas? Labāk par to visu nedomāt. Mēs, pensionāri, esam privileģētā situācijā, jo nav jābaidās, ka atlaidīs no darba, un regulāri saņemam pensiju.”
Rēta (Tallinas privātmāju rajons Nemme): “Sveiciens visiem. Ir ļoti savāda sajūta. Saule spīd, un viss it kā būtu kārtībā, bet kaut kur galvā skan: “Ak, kāda nelaime!” Esmu nobažījusies par Sāmsalu un visām citām vietām un cilvēkiem.
Starp citu, kad vārāt rīsus, tad, pirms tie gatavi, var pieliet šļuciņu baltvīna, tad rezultāts ir vēl labāks – un, protams, visas garšvielas.
Ēst nevajag daudz, jo nav vairs parastā dzīve, no kalorijām vairs nevar atbrīvoties ierastā veidā.”
Lembi (Tallinas daudzstāvu mikrorajons): “Kā visi paklausīgi pilsoņi sēžu savā Lasnameki mikrorajona dzīvoklī un turu īkšķi, lai pasaule pārāk ātri nesabrūk. Būtu jauki, ja mēs vēl varētu kādreiz satikties Tartu, bet katrā ziņā pagājušā gada maija tikšanās universitātes absolventu salidojuma laikā ir skaistā atmiņā.”
Ille (Tallina): “Cauri putnu dziesmām skan satraukums. Esmu ierindā, simptomu nav. Valodas un literatūras institūtu aizvēra marta vidū, darbiniekus nosūtīja attālinātā darbā. Mums taču nav nekādas vainas, zinām, kā sevi pasargāt, un, ja nepasargāsim, zinām, kas tuvojas. Priekšnieki sanāksmes vada skaipā, un sazināmies galvenokārt ar interneta starpniecību, kā nekā informācijas laikmets. Bet ar savu karti tomēr tiek institūta ēkā. To arī izmantoju un pusi darbadienas pavadu tur. Institūtā ir mierīgi, vismaz savā stāvā esmu pilnīgi viena. Ceļš no mājām uz darbu pie reizes ir arī pastaiga svaigā gaisā.”
“Ak, kā gribētos uz laukiem…”
Asta (Tartu): “Aiz loga zila debess un saule. Liekas, it kā viss būtu noticis tikai sapnī, ka tūlīt atvēršu acis un varēšu atvieglināti nopūsties: “Paldies Dievam, tas bija tikai sapnis.” Tomēr nekā, tā tas nav. Mūsu universitātes bibliotēka apmeklētājiem slēgta, bet darbinieki ir darbā. Kas var strādāt no mājas, tie ir savās mājās.
Es pati vienu nedēļu strādāju mājās, bet otru – bibliotēkā, kur daru tos darbus, kas nav paveicami mājās. Uz darbu un atpakaļ eju kājām, 2×4 kilometri, kārtīga pastaiga.
Autobusi brauc gandrīz tukši, katrā ir tikai divi trīs pasažieri.
Mans ceļš ved cauri parkam gar kanāla malu, saule spīd, rīts vēss un atspirdzinošs. Ko vēl var vēlēties! Un ir jau savs labums, mērķtiecīga kustēšanās, kam parasti nepietika gribēšanas vai laika.”
Varje (Tartu): “Cauru dienu esmu piekalta datoram – savas dzimtas vēsturi lasu kā fantastisku stāstu krājumu. Panikas nav, baiļu nav, galva vēl strādā. Viss taču atkarīgs tikai no manis pašas: vai rūpēšos par sevi un tuviniekiem, visiem pārējiem, vai uzmanīšos, lai citi mani neaplipina. Līdz šim esmu atteikusi divu mazmeitu – studenšu – piedāvāto palīdzību, eju pati uz tuvējo veikalu un kādu stundiņu pastaigāt. Ak, kā gribētos uz laukiem, varbūt izdosies.
Šodien tieši mierināju vienu radinieku, kam uznāk baiļu lēkmes. Kas mums nekaiš – mēs zinām, kā par sevi parūpēties, un, ja to nedarīsim, zinām, kas sekos. Bet ja padomā par mūsu senčiem – ko viņiem nācās pārdzīvot, nezinot, kas sagaida – kāda valsts un kur ir tuvinieki (I pasaules karš, brīvības karš, II pasaules karš, deportācijas, cietumi…). Lasu tēvoča vēstuli no Sibīrijas un domāju par to visu.
Tai pašā laikā jādomā arī par to, cik tālu mēs esam tikuši, kā viss attīstījies, kā bērni tagad var mācīties no mājām, kā mēs varam sazināties digitālajā pasaulē un ko visu vēl izdomās. Kāda attīstība!
Nu ir jābeidz, telefonā pienāca valdības paziņojums…”
“Gan viss būs labi”
Virgi (Saverna, pusceļā starp Tallinu un Tartu): “Esmu mājās savos laukos un nekur neeju. Brīžiem jūtos ļoti nomākta. Strādāju dārza darbus, grābju pagalmu, arī savu parku. Mums ir trīs suņi un vistas, piemājas dārzs. Vietējais veikals pavisam netālu, bet tas atrodas Tallinas–Tartu ceļa malā un tur piestāj daudzi garāmbraucēji. Meita iet uz veikalu un atnes visu, ko vajag.
Kādreiz esmu iedomājusies, ka, ja vien būtu iespējams, es jūs visus aicinātu pie sevis. Te ir labi un mierīgi, pat lidmašīnas vairs nelido debesīs.
Putni dzied, te nav jāuztraucas, ka strazds vairs nevar atrast koku ligzdai, jo visi nozāģēti, kā noticis Tallinas mikrorajonā.”
Maeve (Lintes ciemā pie Repinas, Igaunijas dienvidaustrumos): “Mums dzīve rit kā parasti, nevaru žēloties, bet, protams, visi cilvēki ir uzmanīgi. Tuvākā apvidū neviens vēl nav inficējies. Uz veikalu neeju, iepērkos autoveikalā. Nākamajā reizē veikalā vairs nedrīkstēs iekāpt, visu noliks pie durvīm. Kā arvien strādāju pie datora savu darbu, sastādu setu–igauņu vārdnīcu. Man ir arī savs dārzs. Ciema bibliotēka ir vaļā un strādā arī vietējā rūpnīciņa, kur ražo mēbeles. Zobārste gan nepieņem, nupat saņēmu ziņu, ka vizīte atlikta. Gan viss būs labi, ja uzmanīsimies paši, mūs sargās arī Dievs.”
