Aiks Karapetjans: Esmu tikai kaimiņš teātra virtuvē 0
Pēc spilgta uznāciena Latvijas Nacionālajā operā ar Mocarta “Seviljas bārddziņa” iestudējumu, bet Latvijas kino – ar pretrunīgi vērtēto filmu “Cilvēki tur” jaunais režisors Aiks Karapetjans nebeidz pārsteigt.
Pavisam drīz gaidāma arī viņa debija dramatiskajā teātrī – ceturtdien, 31. janvārī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos viņa režijā tapusī Viljama Šekspīra traģikomēdija “Venēcijas tirgotājs”.
– Rodas iespaids, ka tevi izaicina nezināmais – dažos gados bijušas vairākas drosmīgas debijas dažādos žanros, turklāt uz nopietnām skatuvēm. Vai tas nozīmē – ja mācīties peldēt, tad uzreiz jūrā?
A. Karapetjans: – Latvijā režisoram vienkārši nav izvēles! Es labprāt taisītu tikai kino, nevis operas, teātra izrādes un reklāmas, kas mani baro. Taču man ir profesija, ar ko jāpelna nauda un kur jāpierāda sevi. Opera un teātris, arī reklāma dod abas šīs iespējas. Protams, filmās daru, ko gribu. Es jau zinu iespējamos piedāvājumus, un šo iespēju Latvijā nav daudz. Tas, ko vēlos šobrīd, ir pabeigt filmu un sākt rakstīt jaunu.
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis bija ievērojis reiz manis teikto – ja iestudēt teātrī, tad tikai Čehovu vai Šekspīru. Kādreiz man bija tāds muļķīgi romantisks priekšstats, ka līdz 30 gadu vecumam noteikti jāiestudē Šekspīrs. Izšķiroties starp “Sapni vasaras naktī” un “Venēcijas tirgotāju”, izvēle krita uz otro. Pirmā bija pārāk romantiska.
– Kuru no Šekspīra iezīmētajām personības līnijām turpināsi “Venēcijas tirgotājā” – naudas, varas, taisnīguma vai tomēr mīlestības stāstu?
– Mani vairāk interesē Šeiloks, viņa protesta gājiens pret Venēcijas sabiedrības vērtībām.
Viņš tomēr ir ierobežots tiesībās, viņu atstumj no pārējās sabiedrības, jo viņš nav kristietis. Tā viņš arī saka Antonio – sākumā tu spļāvi uz mani, bet tagad nāc pēc naudas! Otra ir zaudējuma tēma, jo cilvēks vienā brīdī var pazaudēt visu.
Taču parasti Šekspīra lugās ir strikti nodalīti labie un sliktie, bet šeit tā nav. Protams, bagāto ebreju Šeiloku var definēt kā slikto, bet viņš ir pretrunīgs tāpat kā pārējie. Es viņu saprotu – viņš grib atriebties, jo viņu pazemo, un likums ir viņa pusē. Parādās gan arī cita tēma – vai likums un taisnība vienmēr ir saistīti ar morālām vērtībām.
– Latvijā dominē teātra, nevis kino vai, piemēram, vizuālās mākslas kultūra – tieši teātri var dēvēt par tautas mākslu. Kāds ir tavs skats uz Latvijas teātra procesiem?
– Par teātra kultūru piekrītu, tomēr, atzīstos, mani teātris neinteresē, esmu redzējis ļoti maz izrāžu. Tikai tagad, iestudējot teātrī, sāku vismaz kādas apmeklēt. Esmu ļoti pārsteigts – līmenis ir ļoti labs, sevišķi jaunās paaudzes režisori, kas tagad strādā Nacionālajā teātrī, rada brīnišķīgas lietas. Elmāra Seņkova “Purva bridējs”, Vladimira Nastavševa “Vecene”, manuprāt, bija ļoti interesanti darbi. Redzams, ka šie režisori dzīvo ar šo teātri, mīl to. Man tā nav – esmu pasažieris, jūtos kā svešinieks teātra pasaulē. Esmu ievērojis, ka tagad daudzi teātrī mēģina veidot kādu modernismu, bet, lai pie tā nonāktu, jānoiet zināms ceļš. Latvijas teātros jūtama savstarpēja konkurence, kāda kino, kur uzņem divas filmas gadā, nav.
Teātra virtuvē ir laba sajūta, lai arī esmu tikai kaimiņš, kas uzaicināts pasēdēt pie galda, parunāties, bet vakarā atgriezīsies mājās.
– Vai šādā ārpusnieka perspektīvā nav sarežģīti uztaustīt nervu, ko īsti šobrīd saprot un vēlas redzēt mūsu teātra skatītājs?
– Viņš grib redzēt to, ko sagaida. Ja tā nav, tad uzreiz kritizē un nepieņem, bet Latvijā katram teātrim ir savs skatītājs, un autori zina, kam viņi taisa izrādes. Es to veicu tam skatītājam, kurš pēc darba grib atnākt uz teātri, lai uz divām stundām aizmirstu savas problēmas un vienkārši atpūstos, dotos ceļojumā citā īstenībā. Izrādei nav nekādu vecuma ierobežojumu – pateicoties “Seviljas bārddzinim”, uz LNO pirmoreiz atnāca ļoti daudz jauniešu, un ar šo faktu es ļoti lepojos. Domāju, ka to pašu varētu panākt “Venēcijas tirgotājs”.
– Kā šobrīd saredzi teātra sūtību?
– Savā pamatā teātris ir viduslaiku cirks – uz skatuves parādās pieauguši cilvēki, spēlē, tēlo, izklaidē cilvēkus, kuri par to maksā naudu. Cits jautājums, kā to pieņem. Nesen kinoteātrī stāvēju rindā pēc biļetēm, raudzījos uz ļaudīm, kas stāvēja apkārt, un sapratu, ka veltu savu laiku, lai viņus izklaidētu. Skan ciniski, bet īstenībā ir dramatiski, ka daudzi, kas strādā teātrī vai kino, velta visu savu laiku, enerģiju, pat likteni cilvēku izklaidēšanai. Tam visam apakšā ir ego – lai visi pasaka, cik esi labs, talantīgs un gudrs.
– Sevi sauc par kino cilvēku. Vai nav vēlēšanās kaut ko no filmu mākslas paņēmieniem ienest teātrī?
– Nē. Mēģinu operā un teātrī atstāt kino malā, negribas taisīt multimediju mākslu, kur fonā parādās dejotāji, kāds padzied – cirks! Kino ir kino, un teātris ir teātris. Kad eju uz randiņu ar meiteni, man ir jāsaprot, kas viņa ir – dejotāja, dziedātāja, rakstniece vai palaistuve. No kino ieviešanas teātrī nekas labs nevar iznākt.
– Tavos darbos daudzi saskatījuši zināmu “melnumu”, skarbumu. Vai šis rokraksts skars arī gaidāmo izrādi?
– Šo uztveru kā komplimentu, jo līdz šim vienmēr pārdzīvoju, ka man tāda rokraksta nav.
Varbūt tā ir mana kļūda, ka neieturu kaut kādu virzienu – vienkārši lasu materiālu un mēģinu saprast, ko vajag izdarīt, lai stāsts skatītājiem būtu interesants un labs. Jā, “Seviljas bārddzinī” bija vairāk sarkanās krāsas, šoreiz būs vairāk tumšas – sevišķi kostīmos (smejas). Bet, nē, asiņu šeit nebūs, būs romantiska komēdija un traģēdija reizē. Viss būs!
– Vai saglabāsi arī vēsturisko kontekstu?
– Jā, paliekam Venēcijā 16. gadsimta beigās…
– Kā izturies pret birku, ko tev allaž piekar, – jaunais armēņu izcelsmes režisors. Esi teicis, ka 90 procenti mākslinieku Latvijā esot latvieši – jūti šīs latviskās vides ietekmi?
– Tā ir taisnība – esmu armēnis un neapvainojos, ka to izceļ. Man tas patīk. Latviskās vides ietekmi operā varbūt sajūt mazāk, bet, piemēram, kino – jā, it visur ir latvieši. Taču tautībai jau nav nekādas saistības ar kvalitāti.
– Arī tavs tēvs bija viens no tiem, kas piedalījās barikāžu notikumos. Vai ir attaisnojies tas, kādēļ viņš tur bija?
– Par to neesam runājuši. Varbūt ir bail pateikt sev, ka ir vilšanās. Kādreiz cilvēkus sūtīja uz Sibīriju ar spēku, bet tagad viņi paši brauc prom, kas, manuprāt, ir briesmīgi. Var jau teikt, ka vainīgi mūsu politiķi, bet tādi esam arī mēs paši. Tie, kas balso par šiem cilvēkiem.
Pēc 50 gadiem mūsu mazmazbērni atcerēsies šo kā briesmīgu laiku – mēs bijām ES, cilvēki aizbrauca. Un sacīt, ka latvieši visā pasaulē ir patrioti, ir smieklīgi. Protams, tie, kas strādā Īrijā un Anglijā, mīl Latviju kā dzimteni, bet valsti – ļoti šaubos. Patriotisms ir kā aizsardzības mehānisms.
– Bet varbūt kino var šo patriotismu veicināt?
– Es saprotu, par ko tu runā – ja tagad taisīsim patriotiskas filmas, tad arī patriotisms augs. Es neesmu pret kino nacionālo pasūtījumu, bet gan pret to, lai visus spēkus un lielu naudu ieguldītu tikai patriotisku filmu taisīšanā. Viens no pasūtījuma mērķiem ir dot darbu mūsu profesionāļiem, lai viņi nezaudē iemaņas, taču problēma jau ir tā, ka par kino nozarei atvēlēto budžetu var uztaisīt labi ja divas filmas gadā par ļoti mazu naudu, un kvalitāte krītas. Diez vai man kā armēnim dotu naudu, lai taisītu patriotisku filmu. Bet, protams, es būtu gatavs to darīt.
– Par Armēniju neesi vēlējies veidot filmu?
– Ir ideja. Tā gan nav patriotiska filma, bet stāsts par pagātni, vēstures notikumiem, kas gan nav saistīti ar kaut ko monumentālu – vienkārši ļoti labs stāsts par diviem cilvēkiem.
– Drīzumā uz ekrāniem gaidāma tava bezbudžeta šausmu filma – atkal jau žanra debitante Latvijā. Ko nozīmē nosaukums “MOJ”?
– “Man in Orange Jacket” – vīrs oranžā vestē. Filma vēsta par kādu vīrieti, kurš nogalina ģimeni un apmetas uz dzīvi viņu mājā. Gluži bez budžeta jau to nofilmēt nevar, taču tas ir vismaz piecas reizes mazāks nekā “Cilvēkiem tur”. Filma būs gatava martā, bet uz ekrāniem nonāks rudenī.
Radošā vizītkarte AIKS KARAPETJANS, režisors (1983) Filmas: “Lost”, 2006, “30 x 7”, 2006, “Riebums”, 2007, ”Dubultdzīve”, 2007, “Cilvēki tur”, 2012 Operas režija: Dž. Rosīni, “Seviljas bārddzinis”, 2011, Latvijas Nacionālā opera Apbalvojumi: Lielā mūzikas balva 2011: “Gada uzvedums” – Dž. Rosīni opera “Seviljas bārddzinis”; Nacionālais kino festivāls “Lielais Kristaps”, 2007 – “Labākā studentu filma” – “Riebums”; Svetlogorskas filmu festivāls, 2012, “Baltijas debijas” – labākais režisors, filma “Cilvēki tur” |
