Aika Karapetjana “…ilgi un laimīgi”. Līga Granta vērtē Aika Karapetjana jauno absurda melno komēdiju “Sema ceļojumi” 0
Līga Granta, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 8. septembrī, ar Aika Karapetjana filmas “Sema ceļojumi” Latvijas pirmizrādi sākās Latvijas Nacionālā kino centra izsludinātais 2022. gada Latvijas filmu Rudens maratons. Aiku Karapetjanu zinām pēc viņa iepriekšējām filmām “M.O.Ž”, “Cilvēki tur”, “Pirmdzimtais”. Jaunais darbs ir Latvijas un Beļģijas kopprodukcija, ko veidojusi Latvijas filmu studija “Mistrus Media” kopprodukcijā ar Beļģijas kompāniju “Polar Bear”.
Režisors Aiks Karapetjans kopā ar scenārija līdzautoru, scenāristu Aleksandru Rodinovu un operatoru Jurģi Kminu radījuši filmu, ko nosaukuši par melnās komēdijas pasaku. Filmas scenārija idejas pamatā ir mīts par Odiseju un Kirki, kurā grieķu dieviete Kirke, satiekoties ar Odiseju un viņa ceļojumu biedriem, kas dodas mājup pēc Trojas kara, pārvērš vīrieti par cūku, lai tas paliktu ar viņu. No šī sižeta gan pāri palikuši tikai varoņu vārdi un, protams, cūkas, kuras filmas veidotājiem tik ļoti iepatikušās, ka viena no tām pat kļuvusi par sižeta virzītāju.
Notur uzmanību un intrigu
Jau titri un mūzika ievada mūs pasakas atmosfērā, kas mudina uz visu tālāk notiekošo tā arī lūkoties, un, kā jau katrā pasakā, beigās sagaidīt “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Šī gan nav Disneja filma, saknes meklējamas daudz senākās, drūmās un nežēlīgās viduslaiku pasakās. Vēl vairāk šajā pasakas žanrā ievilina teicējs, kas parasti filmās rada sajūtu, ka autori kaut ko nav spējuši parādīt uz ekrāna un skatītājam vajag paskaidrojumu. Līdzīgi ir arī šajā filmā, jo bez paskaidrojošā teksta daudz kas paliktu neskaidrs. Tomēr šoreiz šī ir pasaka un teicējs ir kā tāds vectētiņš, kas lasa bērnam vakara pasaku, un jo briesmīgāku, jo labāk. Un tad vēl domājošs un it kā runājošs sivēns…
Filma stāsta par ārzemnieku Semu, kurš dodas uz kādu nomaļu Eiropas vietu meklēt savu tēvu. Viņš neko nezina ne par šo valsti, ne arī vārda vietējā valodā un maldās pa ceļiem tikai ar vecu fotogrāfiju rokās un tēva uzvārdu, ko pats pat nemāk izrunāt. Šis ievads nepieciešams tikai, lai aizvestu varoni noteiktā vietā un apstākļos, jo drīz Sems par tēva meklēšanu aizmirst. Notiek satiksmes negadījums, ar ko tad arī sākas pasaka – Sems nonāk kādās vientuļās zemnieku mājās, kuriem viņa parādīšanās ir “dieva dāvana”, viņi nevairās ne no kādiem līdzekļiem, lai vīrieti paturētu. Protams, sētā dzīvo arī skaistā un ļoti vientuļā “princese”, kas to vien gaida, lai kāds viņu atrastu, un “ļaunais karalis”, kas savu meitu un karaļvalsti bez pārbaudījumiem neatdos. Un pārbaudījumi būs skarbi. Ir arī nelietīgais kaimiņu princis, kas nedomā atdot iekāroto princesi un karaļvalsti.
Filma ir skatāma un uztverama kā pasaka, tādējādi var attaisnot notikumu neloģiskumu, pēkšņās un nepamatotās izmaiņas varoņu domāšanā un darbībās, jo pasakā nav svarīgi, kā princis tam pūķim galvas varēja nocirst, bet priecājamies par iznākumu, kas šinī gadījumā patiešām ir pasakas cienīgs. Un baudām aizraujošo stāstījumu. Un to nu filmas veidotājiem nevar pārmest, filma notur uzmanību un intrigu līdz pat beigām.
Filma ir skaista, baisa un krāšņa. Par to jāpateicas operatora Jurģa Kmina brīnišķīgajiem kadriem, gaismu spēlēm un negaidītajiem rakursiem, kas vairāk nekā paši filmas varoņi raksturo viņu psiholoģisko sajūtu. Un tad jau pati “pils”. Mākslinieks Jurģis Krāsons radījis krāšņu, izteiksmīgu un reizē arī pasakainu vidi, pārvēršot cūku kūti mazliet mistiskā templī.
Spilgtumu piešķir otrā plāna aktieri
Aktiera Kevina Jansena (filmējies vairākās Eiropā un pasaulē pazīstamās filmās, kas iepriekš demonstrētas arī Latvijas kinoteātros, – Korālijas Feržē “Atriebība”/”Revenge” (2017), Kristiana Volkmana “Slepenā istaba”/”The Room” (2019)) uzdevums Sema lomā nav viegls, darbība brīžiem notiek arī diezgan fiziski ekstremālos apstākļos. Tā kā filmas galvenā darbības vieta – cūku kūts – tika filmēta īstā kūtī lauku vidē starp īstām cūkām, nevis iekārtota filmēšanas paviljonā, aktierim bija jāiziet no savas komforta zonas un jātiek galā ar virkni izaicinājumu, kas brīžam nojauc barjeru aktiera un viņa tēla starpā, padarot šīs ciešanas fiziski sajūtamas arī skatītājam. Tiktāl labi. Bet pārējā laikā aktieris vienkārši ir skaistais princis, bez kādas dziļākas psiholoģiskas slodzes. Viņš ir tik inerts, ka uz darbību viņu jāpamudina sivēnam…
Blakus pieredzējušajam un populārajam kolēģim jāizceļ aktrise Laura Siliņa Kirkes lomā. Režisors aktrisi lomai izvēlējās grieķiskās ārienes dēļ un nav kļūdījies. Skaista, jutīga, niansēta. Žēl tikai, ka Kirkes tēlam filmas laikā nav nekādas attīstības un aktrisei netika dota iespēja izpausties daudzpusīgāk.
Filmai spilgtumu piešķir otrā plāna aktieri, kuru tēli ir izstrādāti ar daudz lielāku rūpību un asprātību nekā plakanie galvenie varoņi. Šī nu laikam ir tā daļa, kur parādās proklamētā melnā komēdija. Otrā plāna varoņi veido filmas atraktīvo daļu.
Īpaši jāatzīmē Normunds Griestiņš Jančuka lomā – spīdošs, pārliecinošs, izteik-smīgs un, atšķirībā no galvenā varoņa, ārkārtīgi interesants. Autori šim tēlam devuši vielu un telpu, kur izpausties.
Filma Latvijas kino dzīvē ir svaigs piedzīvojums. Spraiga, krāšņa, neparasti ironiska. Kā parasti, Aiks Karapetjans ir uzdrīkstējies būt citāds, un viņam tas pārliecinoši izdevies.
