Aijas Vītoliņas skarbā romantika 0
Šajā pavasarī dziedātāja Aija Vītoliņa maigi sievišķīgo tēlu nomainījusi pret ādas jaku un motociklistes ķiveri, bet viņas dziedātajā mūzikā ieskanas arī pa skarbākai notij. 6. maijā mūzikas namā “Daile” Aija Vītoliņa pirmoreiz piedāvās gluži jaunu koncertprogrammu, kuras titulā skan skarbi romantiskais Nensijas Sinatras sauciens “My baby shot me down”.
“Beidzot pavasaris!” vienā no pirmajām pavasarīgi siltajām dienām priecājas dziedātāja. “Man vajag sauli, lai pamostos pēc ziemas guļas. Mana pavasara sajūta atnāk lēni. Pamazām jāizvāc no mājas visi ziemas putekļi.” Tiesa, par “gulēšanu” arī ziemā bija jāaizmirst – gads Aijai, kā allaž, sācies ar Viktora Runtuļa veidotajiem “Cabaret” uzvedumiem, paralēli top maģistra darbs kultūras menedžmentā. “Šobrīd svarīgākais ir gaidāmais koncerts – ceļos un eju gulēt ar domu par to. Līdz ar koncertu ir radušās vēl idejas, ko gribētos īstenot, un tā ir jauka sajūta. Protams, ir uztraukums, bet ļoti priecājos par šo laiku,” aizrautīgi stāsta dziedātāja.
Līdz šim Aija savos soloprojektos pievērsusies tango mūzikai, dziedājusi spāņu, franču, portugāļu un angļu valodā, bet šoreiz viņu ieraudzīsim pavisam citā gaismā. Aija smejas – tango nekur neesot pazudis, tomēr pārāk spēcīga bijusi sajūta, ka viņai vajadzīga cita veida mūzika un skaņa – šoreiz tās ir 60. un 70. gadu dziesmas mūsdienīgā skanējumā. “Jutu, ka vēlos sadarboties ar jauniem mūziķiem – jaunas sadarbības, satikšanās paplašina manas iespējas un ļauj doties pāri savām robežām, eksperimentējot ar skanējumu. Jā, šī ir notikumu un noteikumu maiņa, kas varbūt mainīs priekšstatu par mani.”
Jaunajā koncertprogrammā iekļautas dažādu stilu un laiku mākslinieku (Nensijas Sinatras, “The Beatles”, “Jefferson Airplane”, “Procol Harum”, Deivida Bovija) dziesmu versijas. Kombinēti ļoti populāri skaņdarbi, popmūzikas “lielie vārdi” un mazāk zināma noskaņu mūzika. Pilnīgi nedzirdētus dziesmu aranžējumus radījuši Latvijas mūzikā jau labi zināmi mūzikas profesionāļi – čellists Kārlis Auzāns, ģitārists Mārcis Auziņš, kā arī Aijas “Cabaret” kolēģi – sitaminstrumentālists Rūdolfs Dankfelds un taustiņinstrumentālists Kristaps Vanadziņš. Visi piedalīsies arī koncertā.
“Man ir ļoti liels prieks, ka būs arī oriģināldziesmas. Katrs no mūziķiem ir nācis ar savu kompozīciju un to uzticējis man. Es un Mārcis Auziņš esam draugi un kolēģi jau 15 gadu. Mārcis saprot, ko vēlos teikt, nāk ar savām idejām un ir ļoti atbalstošs. Visi ir brīnišķīgi mūziķi – esmu laimīga, ka viņi ir piekrituši. Šie ir cilvēki, kuri jūtas absolūti brīvi jebkurā mūzikā, katrs no viņiem ir stabils, labs un talantīgs mūziķis. Zinu, ka viņi izdarīs vairāk nekā visu – ieliks sirdi un dvēseli.”
Šoreiz Aijas Vītoliņas izpildītajā mūzikā nebūšot ierasti maigās romantikas, viņa sola arī pa skarbākai notij. “Kopā ar Kārli (Auzānu) mēģinājām nodefinēt, kas ir tas, kā viss skan. Noskaņa nāk no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, bet – mūsdienīgā izpildījumā. Ir arī šis tas no mūslaiku dziesmām. Reizē tas ir kaut kas “linčisks”, tumši piesātināts, skaists un intensīvs. Jā, dažbrīd arī dumpiniecisks un agresīvs.”
Aija dziesmas koncertam izvēlējusies pēc savas šā brīža noskaņas, pieredzes un emocijām. “Ir sasniegts vecums “pēc trīsdesmit”, laikam jau skats uz dzīvi ir mazliet skaidrāks. Nu jau protu pateikt arī “nē”, saprotu, kas man varētu arī kaitēt vai sāpināt mani un mēģinu no tā atteikties. Šis ir laiks, kad mēģinu saprast, kas patīk tieši man, ko vēlos darīt tieši es. Arī tad, ja tas var radīt diskomfortu kādam citam. Mācos būt egoiste, nebaidos no šā vārda, jo būt pašam un mazāk darīt sev pāri nav slikti. Tas nenozīmē, ka esmu pateikusi mīlestībai “nē”. Joprojām esmu absolūts “širminieks”. Ja ir romantika, tad lai ir – par visiem simts procentiem! Neesmu nekāds unikālais gadījums – arī mana dzīve iet pa kalniem un lejām – gan profesionāli, gan arī privāti. Protams, radīt šo jauno projektu mani visvairāk iedvesmojusi mīlestība. Mana pieredze ir likusi saprast, ka mīlestība nav tikai iemīlēšanas, skaistā romantika un rozā brilles – ir arī grūti, skarbi un bēdīgi. Tomēr tā cilvēkā kaut ko maina. Mēs kļūstam pieredzējušāki. Vai gudrāki? Nezinu! Protams, varu runāt tikai par sevi. Mēs satiekamies un reizēm atkal ejam katrs savu ceļu. Esmu pārliecināta, ka mīlestība ir iemels, kādēļ esam šeit. Mēs neesam vientuļas salas, tomēr ne vienmēr iznāk tā, kā katrs no mums ir ieplānojis, izrēķinājis.”
“Sajūtas par diviem,” tā Aija skaidro koncerta nosaukumu – mazliet griezīgo “My baby shot me down”. “Nē, tas nav pesimistisks motīvs,” smaida dziedātāja. “Dziesmas populārākā versija ir savulaik Nensijas Sinatras izpildītā melodija, taču pirmā dziesmas izpildītāja bijusi neviena cita kā Šēra, kura iedvesmojusi arī mani. Liekot šos vārdus koncerta nosaukumā, es galvenokārt domāju par pārmaiņām dzīvē. Par to, ka kaut kas reiz beidzas, bet kaut kas cits atkal turpinās un mainās. Es joprojām esmu optimiste! Šī programma būs pārbaudījums gan man, gan – varbūt arī klausītājiem. Esmu cilvēks, kurš domā, ka nevajag baidīties no kaut kā jauna. Ceru, mani klausītāji uzklausīs mani ar atvērtu sirdi.”
Pirmoreiz koncertā izskanēs arī dziesmas ar Aijas pašas radītiem tekstiem. “Patiesībā dzejoļus rakstīju jau vidusskolā, bija arī dienasgrāmata,” stāsta dziedātāja. “Toreiz gan tie bija visai depresīvi, tajā vecumā tā tam jābūt. Emociju viļņi un pamatīga sāpe. Tagad saprotu, ka sāpe jau nemainās, bet nu tas tiek ietērpts mazliet poētiskāk. Atzīstu, man arī tagad ir mazliet kauns par sevis sacerēto. Mācos no komponista Kārļa Lāča (Aija piedalījusies K. Lāča dziesmu koncertuzvedumā – “Ziedonis. Lācis. Sievietes” 2013. gadā), kurš pret tekstu rakstīšanu izturas lietišķi – tas ir darbs, kuram ne vienmēr sagaidīsi iedvesmu. Izrādās, process ir interesants. Es gan nepretendēju uz topošās dziesmu autores statusu – citiem tas sanāk labāk. Man mūzika paliek pirmajā vietā – vārdi seko tai.”
Klausītājus Aijas Vītoliņas koncertā kā vienmēr gaida ne tikai īpaša mūzika, bet arī programmas vizuālais ietērps no pašas Aijas tērpiem līdz kopējai noskaņai. “Kleitu šoreiz nebūs! Gribu iet prom no romantiskā tēla. Būs kaut kas no dumpinieces un rokenrola, protams, nezaudējot sievišķību. Vēlos kaut ko skarbāku, tiešāku, tīrāku. Pēc “Cabaret” nav nekā tāda, ko es nevarētu vai negribētu uzvilkt. Ja to pieprasa uzvedums vai režisors, tad tāda ir viņa griba un viņš tajā brīdī ir Dievs! Vizuālais ir svarīgs. Visas lietas saslēdzas vienā veselā notikumā, kas rada sajūtu. Man pašai patīk apmeklēt tādus koncertus, kur klausītāji tiek ievesti citā pasaulē. Protams, ir mākslinieki, kas spēj panākt vēlamo bez palīglīdzekļiem – tikai ar savām dziesmām, bet šobrīd vēl laikam neesmu tiktāl tikusi, lai spētu atnākt T-kreklā, nodziedāt un visi būtu laimīgi no tā vien. Esmu pārliecināta, ka skatuve ir īpaša vieta un koncerts ir sava veida teātris. Tā ir cita dzīve. Tā vairs īsti neesmu es, bet kaut kāda manas personības šķautne. Man patīk, ja atmosfēra ir atbilstoša mūzikai, ko spēlējam. Mums nāk palīgā gaismu mākslinieks Oskars Timbars, par vizuālo atbild rokenrola meitene Vita Radziņa.”
Arī neesot uz skatuves, Aija šobrīd nereti tērpjas ādas kostīmā, liek galvā motociklistes ķiveri un dodas izbraucienā pati sava motorizētā zirga mugurā. “Neesmu no tām, kas sēdēs motocikla aizmugurē. Gribu būt pie stūres pati. Man ļoti patīk braukt, lai gan, braucot ar motociklu, netrakoju. Reizēm vajag tikai telti un guļammaisu, īsto apģērbu, un ceļš var sākties. Sezona, protams, jau atklāta!”
