Aijas Druvaskalnes-Urdzes pirmā piemiņas izstāde 0
Liepājas muzejā līdz 6. oktobrim skatāma mākslinieces Aijas Druvaskalnes-Urdzes pirmā piemiņas izstāde “Sapņi pazūd debesīs, jūra izskalo dzintarus…”, kurā apkopoti mākslinieces radošā pilnbrieda darbi.
Izstādē apkopoti mākslinieces darbi no 90. gadu beigām. Māksliniece un izstādes kuratore Dzidra Vīriņa par izstādi saka: “Katram māksliniekam ir sevis meklēšanas laiks. Izstādē ir Aijas nobriedušais radošais periods, kad viņa bija atradusi savu stilu, kad strādāja ar lielu baudu. Tas bija laiks, kad Aija aizstāvēja savu doktora grādu par darbu “Krāsas un skaņas sintēze vizuālās mākslas pedagoģijā”. Viņas darbos krāsa ir bez tādas realitātes. Netieši tiek nodota informācija ar krāsām. Aiju interesēja krāsa, tehniskie triepieni. Krāsas kā matērija.”
Izstādes nosaukums izvēlēts no mākslinieces darba. “Nevēlējāmies neko konkrētu, bet tādu, lai rada asociatīvas noskaņas, tādu, kādi bija mākslinieces darbi. Viss viņai bija asociatīvs. Diezgan subjektīvas sajūtas. Kādam tas paplašina izteiksmes robežas, bet varbūt kādu tas ierobežo, ja nav konkrēta satura. Aijas darbi ļauj brīvi iztēloties,” atklāj Dz. Vīriņa.
Šī ir mākslinieces pirmā piemiņas izstāde. Māksliniece gleznas radīja ciklos, bet izstādes veidotāji neturējās pie tiem. “Mēs zinām, ka šos mākslinieces ciklus nebija paredzēts likt vienā izstādē, bet mēs tos sapludinājām un tie organiski saplūda,” teic Dz. Vīriņa. Izstādē ir apskatāmi no katra cikla pa kādam darbam. Arī mākslinieces radītais Rozā suns.
Par savu radīto tēlu māksliniece teica: “Rozā suns ir vizuāls tēls, līdzība, metafora citādajam cilvēkā, tam, kas katru padara par to, kas viņš ir bez izlikšanās un paslēpēm. Tā klātbūtne ir neizbēgama jebkurā dzīves situācijā, atšķirība ir tajā, kā paši cilvēki uz to reaģē un kādas sekas rada. Rozā suns kā tēls ir mana atslēga, kas palīdz veidot sarunu ar skatītāju.”
Visā savā dzīves laikā māksliniece pret glezniecību izturējās ar profesionālu attieksmi, visu darot godīgi un patiesi. Māksliniece Santa Mazika atklāj: “Savos darbos viņa tiecās pilnveidot krāsu prieka un triepiena savstarpējo skanējumu. Viņas glezniecībai raksturīga koša, dzīvespriecīga tonalitāte, pastozs, sulīgs triepiens, kas iegūst patiesu dzīves mīlestību apliecinošu skanējumu. Savā daiļradē sekojot tradicionālajai glezniecības skolai, Aija bija atvērta visam jaunajam un pati vienmēr bija pilna jaunām idejām. Gleznošana viņai vienmēr bija ne vien uztveres, bet arī domāšanas process, bet radošas domāšanas process – dzīvesveids.”
