Aijas Bley fotogrāfijas ar stāstu 0
Līvānos, Mūsdienu mākslas galerijā, līdz 10. decembrim skatāma filmu režisores un fotogrāfes Aijas Bley fotoizstāde “Sapņotāji”. Izstāde sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir video projekcijas veidā, un tajā aplūkojama izstāde “Sapņotāji”, kas tapusi oktobrī sadarbībā ar Līvānu iedzīvotājiem. Savukārt izstādes otro daļu veido portreti, kas tapuši 2014. gadā.
Portretu darbnīcā piedalījās desmit līvānieši, kuri tika aicināti atsaukt atmiņā atbrīvotības un snauda stāvokli. Apstādināt uz brīdi laiku. Aizmirst par ikdienas rutīnu. Piefiksēt un apstādināt kādu sev raksturīgu darbību, kustību, žestu. Nonākt šā stāvokļa meditācijā. Fotogrāfa uzdevums bija nofiksēt šo modeļa un telpas sirreālo mijiedarbību. Izstādes atklāšanā par saspringto radošo darbu Aija Bley teica: “Manā rīcībā bija tikai divas dienas. It kā neko nopietnu un daudz nevar izdarīt divās dienās, bet man jau agrāk bija doma, ka gribu pamēģināt notvert to sajūtu, ka cilvēks ir “aizpeldējis”, nav koncentrējies uz fotokameru. Kad cilvēks iesnaužas, viņa ķermenis atbrīvojas. Tas izskatās tā, it kā to būtu uz brīdi pametis gars. Taču tas nav miris ķermenis. Gars nekur nav pazudis. Atbrīvojis ķermeni, tas uzlādē un nospriego telpu ap to. Veidojot “snaudošos” portretus, vēlējos panākt šā miera un vienlaikus uzlādētās telpas sajūtu. Es ar šo tēmu spēlējos divas dienas, un cilvēki tam ļāvās.” No izstādes “Sapņotāji” tikai viena fotogrāfija bija pielikta pie sienas, un tajā redzami brāļi Einārs un Jānis Jonāni.
Māksliniece uzsver, ka šai izstādei ir dziļāka jēga, nekā varbūt sākumā šķiet. Viņa velk paralēles ar faktu, ka Latgale kļūst arvien tukšāka, jo daudzi pārceļas uz dzīvi citur. “Cilvēki, kurus es šeit satiku, ir romantiķi, sapņotāji. Varbūt man palaimējās tieši tādus cilvēkus satikt, varbūt tieši tādi cilvēki piekrita piedalīties projektā, bet viņi visi ir kaut kādā ziņā ideālisti. Un tad man likās, ka tie, kas paliek, ir ideālisti. Un uz šīm idejām arī veidojas un dzīvo pilsēta,” skaidro A. Bley.
Izstādes otrajā daļā apskatāmas fotogrāfijas no mākslinieces 2014. gadā veidotās “Portretu darbnīcas”, kas apvieno atsauces uz laikmetīgo portretu fotogrāfiju, kā arī 20. gadsimta salonfotogrāfijas tradīcijām. Māksliniece, veidojot šos darbus, centās izprast, kādēļ mūsdienās, kad ikviens var nofotografēties un iemūžināt bildē kādu citu, cilvēkiem joprojām ir svarīgs tas process, kad speciāli jādodas pie fotogrāfa. “Tika ievietots sludinājums ar aicinājumu nākt un piebildi, ka vienu bildi varēs dabūt bez maksas, bet bija arī sarežģīti nosacījumi. Pirmkārt, fotografēšanās notika diezgan grūti atrodamā vietā. Otrkārt, bija iepriekš jāsagatavojas – jāuzraksta, kādēļ tu esi šeit ieradies. Treškārt, bija obligāti jāpaņem līdzi vai nu kāds svarīgs cilvēks, vai priekšmets, vai stāsts par tēmu – mīlestība,” atklāj A. Bley.
Fotogrāfe uzsver, ka stāsts ir svarīgāks par pašu bildi. Ikdienas steigā cilvēki parasti neaizdomājas par to, ko būtu vērts iemūžināt skaistā fotogrāfijā, tādēļ “Portretu darbnīca” daudziem bija kā pamudinājums padomāt un saprast, ka, atliekot nofotografēšanos kopā ar kādu tuvu cilvēku, šo brīdi var arī nokavēt.
A. Bley ir filmu režisore un fotogrāfe, kas veidojusi vairāk nekā 25 video. Mākslinieces personālizstāde “Vēlāk” Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika nominēta Purvīša balvas pusfinālam 2013. gadā.
