Neizturami! 0
Dažkārt zīdaiņi kliedz bez redzama iemesla un nav nomierināmi. Iespējams, tajā mirklī viņiem kaut kas sāp vai izraisa nepatīkamas sajūtas. Var gadīties, ka šādi izpaužas smagu dzemdību sekas vai arī kliegšana saistīta ar kādu noteiktu posmu mazuļa attīstībā, varbūt ļoti spēcīgu kairinājumu. Daudzi vecāki atceras bezcerīgos centienus iemidzināt kliedzošo bērnu.
Ko iesākt šādā situācijā? Pirmkārt, jāpārliecinās, ka bērnam nekas nekaiš. Ja šķiet, ka pie vainas zarnu kolikas, uz vēderiņa var uzlikt siltu autiņu. Mazo var censties nomierināt, atģērbjot un pieliekot pie mammas vai tēta miesas. Var šūpināt, dziedāt, šušināt. Nakts vidū likt mazo autosēdeklītī un kaut kur braukt, jo nomierinoši iedarbojas auto motora troksnis, ir galējs līdzeklis, taču arī tas noder, ja ir vienīgais veids, kā panākt mieru un klusumu.
Ja kliegšanas krīzes atkārtojas, ārsts var ieteikt dot bērnam kādu vieglu nomierinošu līdzekli. Uz savu roku pie zālēm gan nevajadzētu ķerties! Ko iesākt pašiem vecākiem, lai bērna brēkšana nedotu pa nerviem? “Es vienmēr saku: ja jau esat tapuši par vecākiem, tad jārēķinās, ka problēmas būs, un šīs nav ne pirmās, ne pēdējās. Jāmēģina saņemt sevi rokās un palīdzēt mazulim. Jo paši vairāk iesiet pa gaisu, jo mazulis kļūs nemierīgāks. Vispirms jācenšas nomierināties pašiem!”
Zini:
*Reizēm mātēm ir grūtāk nomierināt bērnu, jo viņas vairāk satraucas un sirdspuksti kļūst straujāki. Tad bērniņu var iedot paauklēt tētim: mazulis saklausa tēva mierīgo sirdsritmu un nomierinās.
*Mazuli var satraukt mātes ķermeņa smarža: viņš sajūt piena aromātu, jūtas izsalcis un raud.
Diena un nakts
Nupat pasaulē nākušajam cilvēciņam nav nekāda priekšstata par mums pierasto diennakts ritmu, tam viņš pielāgojas ļoti lēnām. Tāpēc, kad barojat bēbīti naktī, gādājiet, lai telpā nebūtu spožas gaismas, bet degtu vien naktslampiņa, lai nebūtu asu trokšņu, rosības. Tā mazais pamazām izjutīs, ka starp dienu un nakti ir atšķirība.
Māneklītis. Par vai pret?
Ja mazais iztiek bez māneklīša, ar to uzbāzties nevajadzētu, iesaka pediatre. Ir bērni, kuri knupīti neatzīst, jo dod priekšroku… savam īkšķim. Taču ir bērni, kuriem knupītis ir uzticams pavadonis vēl tad, kad mazais jau staigā un runā. Ja vajag, ir jādod! Katrā ziņā vecākiem nevajadzētu nepiekāpīgi ievērot kādu noteiktu principu (“Manam bērnam knupīša nebūs!”) – ja bērna un pašu vecāku mieram knupītis nāk par labu, no tā nevajag atteikties. “Jebkurā ar bērna kopšanu saistītā jautājumā jācenšas izvairīties no galējībām, no kategoriskas nostājas un principiāliem uzskatiem.”
