Aija Strazdiņa: “Daudzi no mums rada ilūziju, ka dzīvē viss ir baigi labi!” 0
Teju neskaitāmu televīzijas realitātes šovu, mūzikas video un raidījumu producente un režisore Aija Strazdiņa ir enerģijas kamols ar allaž mirdzošām acīm, vienmēr ideju, sapņu un jaunu projektu pilnu galvu. Viņa atzīst, ka enerģiju dod pats darbošanās process un vienkāršā lieta – viņai ļoti patīk tas, ko dara. Nule atgriezusies no “restarta” ceļojuma uz Maltu, kurā devās kopā ar dēliem, Aija Strazdiņa ar pilnu jaudu ķērusies pie Televīzijas kanāla “STV Pirmā!” jaunā projekta “Tēt, brauc mājās!” filmēšanas – pirmā sērija, piedaloties basketbolistam Kasparam Kambalam, pie skatītājiem nonāks jau 14. februārī. Pērn līdzīgā šovā vairākas latviešu saimes pie sevis uzņēma svešas mammas, sabiedrībā pazīstamas dāmas, bet šoreiz pienākusi kārta tētu maiņai. Šova producente un režisore teic – veidojot realitātes šovus, viņu interesē parādīt dzīvi tādu, kāda tā ir, nevis uzturēt ilūziju par dzīves uzlaboto versiju, kādu ikdienā redzam sociālajos tīklos.
Aija, tev ir neticami gara šovu veidotājas vēsture. Vai atceries, kā tas sākās? Šķiet, tas bija pārgājiena šovs “Ekspedīcija”.
Jā, tas bija pirms 17 gadiem. Es smejos, ka kādreiz par to skolu, ko tur izgāju, uzrakstīšu grāmatu. Patiesībā “Ekspedīcijas” bija divas – pirmajā gājām gar jūru no Nidas līdz Rīgai, otrajā – gar Gauju. Atskatoties domāju, ka toreiz Andreja Ēķa izteiktais uzaicinājums veidot šovu man, cilvēkam, kurš nekad neko tādu nav darījis, bija nepamatots un mana eksistence tajā bija nejauša. Patiesībā tā bija skola, par kuru man vajadzēja maksāt, nevis saņemt algu. Bet reizē ir prieks, ka sāku ar oriģināliem raidījumiem, nevis nopirktu un nacionālām īpatnībām pielāgotu produktu. Protams, toreiz procesā pieļāvām un labojām kļūdas, sapratām miljons lietu, kas strādā un kas – ne. Šie divi gadi darba mani aplipināja ar sajūtu, ka paša veidotais, domātais rada par vismaz četrām piektdaļām vairāk kaifa nekā tad, ja saturu pielāgo, kas saprotamu iemeslu dēļ šobrīd ir vieglākais ceļš, ko iet televīzijas. Mani priecē jebkurš no mūsu pēdējo gadu oriģinālraidījumiem – gan “Sapnis par Ameriku”, gan “Sapnis par Eiropu”, tāpat “Caur ērkšķiem uz…”. Un izrādās, skatītāji to novērtē, to liecina arī reitingi. Šobrīd “meditējam” par “ērkšķu” turpinājumu, ceru, tas būs!
Vērojot to, cik darbīga esi, strādājot, audzinot divus puikas, jāvaicā, kas ir tavs dzinējspēks?
Jo vairāk dari, jo vairāk izdari. Cilvēki man ir bieži teikuši – kā tu vari tik daudz! Varu reāli strādāt mēnesi, guļot divas stundas diennaktī. Tad, ja ir jādara, temps tevi tur. Turklāt pirms vairākiem gadiem apzināti pieņēmu lēmumu, ka nestrādāšu ar cilvēkiem, ar kuriem man nesaskan. Pretējā gadījumā tu beigās pats esi ar mieru piemaksāt, lai viss ātrāk beigtos. Otra lieta – esmu sapratusi, ka man jādara darbs, kas attaisno to, ka neesmu mājās pie bērniem, pie vīra, pie suņa vai kopā ar draugiem, pastaigā ar suni mežā (Režisore Aija Strazdiņa, kā arī viņas vīrs, grupas “Jumprava” mūziķis Aigars Grāvers janvāra sākumā medijiem atzina, ka abu laulība ir izjukšanas robežas, tomēr abi cerot saglabāt labas attiecības – red.). Ir skaidrs, ka tie manis nopelnītie daži simti eiro nav pietiekams arguments manai prombūtnei. Tas nozīmē, ka ir jādara kaut kas, kas dod gandarījumu. Tad tu nonāc pie lietām, kuras tu gribi darīt un kurām tu tici, nevis prasi, cik tas maksā. Ar to arī viss sākas – veidojam raidījumus, kas mums pašiem patīk.
Ģimenei nav pretenzijas pret tavu dzīves ritmu?
Protams, es šad un tad dzirdu par vēlajiem vakariem vai dienām, kad neesmu mājās. Bet visu cenšos risināt ar runāšanu, stāstot, ka šī ir mana aizraušanās, kas man ļoti patīk, tāpat kā vecākais dēls nevar iztikt bez skeitparka un sava skūtera. Tiesa, filmējot “Sapni par Ameriku” biju prom veselu mēnesi, bērniem tas bija pārdzīvojums. Tomēr mēs sazināmies, izrunājam, salīgstam. Pēc “Sapņa par Eiropu” esmu dēliem apsolījusi kompensāciju – martā draugu un bērnu bariņā kopā dosimies uz Ņujorku.
Nav noslēpums, esi ceļotāja – šim gadam uzlādējies Maltā kopā ar abiem dēliem.
Jā! Šoreiz no Latvijas ziemas trāpījām uz gadsimta aukstāko ziemu tur – ar vēju un tikai dažiem grādiem virs nulles. Tas bija iemesls sildīties, garšīgi paēst un baudīt dabas skaistumu. Bērniem skriešana pāri kalniem ar sprunguli rokās ir simtreiz lielāks kaifs nekā rāma soļošana pa pilsētu un baznīcu apskate. Esmu cilvēks, kurš ceļojumā nemeklē kaut ko plānotu, atzīmēšanos noteiktos punktos – nebūšu tā, kura kopā ar ekskursantu grupu astoņos no rīta gaidīs pie modernās mākslas galerijas, tad pēc grafika dosies uz muzeju. Tas nav man! Tu nevari iepriekš visu saplānot. Šobrīd mani arvien mazāk vilina lielpilsētas. Noteikti gribu atgriezties Indijā, Varanasi, parādīt šo vietu bērniem.
Veidojot raidījumus, kurš ir īstais atslēgas vārds – realitāte vai šovs?
Man nepatīk saukt manis veidotos raidījumus par šoviem. Šovs ir, piemēram, “Dejo ar zvaigzni”, kur tu saģērbies, sakrāsojies un ej dejot starmešu gaismās. Mūsu gadījumā, piemēram, “Mamm’, brauc mājās!” trīs dienas kāds atpazīstams cilvēks vienkārši dzīvo ģimenē. Kad pagājušajā gadā man dalībnieces jautāja, no cikiem līdz cikiem būs filmēšana, man nebija atbildes. No rīta līdz vakaram tu esi procesā, kas patiesībā nevienā brīdī nav nosaucams par šova filmēšanu. To man teikušas arī pašas mammas un ģimenes – jūs taču nefilmējat nekādu šovu! Astoņdesmit procentus laika strādājam ar psiholoģiskiem jautājumiem un filmēšana ir sekundāra. Saruna, ko televīzijā redz trīs minūtes, dzīvē var būt pusotru stundu.
Kā nonāci pie domas par “No ērkšķiem uz…” un nepareizajām meitenēm?
Sākās viss ar šovu “Pacanki” skatīšanos, kurā brutālas meitenes pārvērš jaukās, kleitās ģērbtās, lokainās būtnēs ar labām manierēm. Toreiz pati sev pajautāju – vai es tādām pārvērtībām ticu? Nē! Vai visām meitenēm vajag smukas kleitas, lokainus matus un gaitu, kā ejot ar grāmatu uz galvas? Arī ne. Varbūt meitene drīkst adekvātā brīdī arī kāpt uz bāra letes? Jā! Cik garlaicīga pasaule būtu, ja neviens tā nedarītu! Mūsu pārvērtības ir citā kvalitātē, uzsverot iekšējās pārmaiņas. Šis ir raidījums, kur dalībnieces nepiesakās pašas, meklējot popularitāti – mēs viņus uzmeklējam. Šādā veidā strādājot, tu iztērē mēnesi dzīves, bet saproti, ka bija tā vērts.
Pēdējos gados tu arvien biežāk veido raidījumus par dažādām lomām sabiedrībā – ģimeni, sabiedrības pabērniem. Tas ir apzināti?
Man gribas parādīt dzīvi, kāda tā ir. “Mamm’, brauc mājās!” vai jaunais – “Tēt’, brauc mājās!” ir par parastām ģimenēm, ikdienišķām situācijām. Daudzi no mums ir iemanījušies radīt ilūziju, ka dzīvē viss ir baigi labi, viss ir kārtībā, mēs smaidām, kaut ar akmens seju. Arī sociālie tīkli rada tādu pārmērīgu ilūziju.
Esmu par to, ka ikviens ir dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, nevis kaut kāda sevis uzlabotā versija, kas nesakrīt ar realitāti.
Bet nevajag domāt, ka mēs, dodoties pie ģimenēm, kaut ko labojam vai glābjam. Drīzāk – mēs aicinām būt atvērtiem jaunām idejām. Atnāk cilvēks no malas, un dīvainā kārtā viņa jaunās idejas bieži palīdz. Ar nosacījumu, ka raidījuma dalībnieki ir tām atvērti. Problēmas jau visiem lielā mērā ir līdzīgas – romantikas trūkums, pāra attiecības, bērni, attiecības ar radiem. Svarīgi ir tas, ka par to var parunāt un tas notiek dabīgā vidē.
Šoreiz stāsts būs tēviem – viņus nereti uzskata par vājāko posmu Latvijas ģimenēs. Piekrīti? Un kāda, tavuprāt, īsti ir tā dēvētā tēva loma?
Vājākajam posmam nav dzimuma – vājākais vienkārši ir vājākais, tāpēc apgalvojums neiztur kritiku. Un katrs savu lomu izvēlas pats. Ir tik neveikli, kad mēģina ielikt cilvēkus kastēs un lomās. Es zinu lieliskas mammas, kas ir tēti, un tētus, kas ir mammas. Nevienā ģimenē nedomā tādās kategorijās, tāpēc arī dalīt negribas.
Realitātes šovu skatītāji nostājas divās frontēs, vieni, kas saka, jā, mēs palīdzam, otri kritizē, norādot, ka ziņkārīgi noraugāmies uz citu likstām.
Es necīnos ar šiem viedokļiem, man ir pašai sava, trešā, fronte. Man ir prieks, ka ir diskusija, prieks arī par to, ka to savulaik uzjundīja “Martas” rakstītā vēstule. Tomēr gribu piebilst, ka, strīdoties par to, kā ir labāk, neviens nepajautāja pašām meitenēm, vai viņām patīk piedalīties. Viņām taču neviens nemaksā par to, lai viņas stāstītu, ka ir laimīgas. Un neviens nesaka, ka viņas tur tādas uzreiz kļūst. Būtu utopija domāt, ka divu gadu laikā tu ar vienu raidījumu maini dzīvi 20 cilvēkiem. Ja izdodas palīdzēt kaut diviem, tas jau ir lieliski. Ar lielāko daļu šo meiteņu mēs ikdienā sazināmies, es zinu, kā viņām klājas. Man līdz ar to ir savs viedoklis. Cilvēki šovus skatās divu iemeslu dēļ. Pirmais – paldies dievam, tas nav par mani. Otrais – ak, šausmas, tas ir par mani! No vienas puses, tu šausminies, mani nav slēguši pagrabā, situši, un labi, ka tā. No otras – jā, ir brīži, kad es domāju tāpat. Tā ir divvirzienu kustība. Man bieži sveši cilvēki raksta labas lietas. Vēl vairāk, viņi piedāvā palīdzību meitenēm. Šogad uz Monikas grāmatas prezentāciju aizgāju ar milzīgu, skaistu kādas sievietes viņai sūtītu ziedu pušķi. Tas man ir galvenais kritērijs.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk.
Priecāties nedrīkst skumt. Tieši tā, teikums bez pieturzīmēm, jo mēs paši izlemjam, kur likt komatus, kur pieturzīmes! Laba pašsajūta un galu galā arī laime ir mūsu rokās.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez smaržām. To man nav daudz, bet katra no tām ir īpaša.
Lielākais sasniegums darbā?
Neļaušanās citu kritikai, viedokļiem un ārējiem apstākļiem traucēt tev ticēt tam, ko tu dari.
Labākā izklaide?
Neplānota. Tu ej uz grāmatas prezentāciju, kopā ar draugiem nokļūsti pelmeņos, iedzer vīna glāzi un esi mājās astoņos no rīta.
