Aigars un viņa komanda – makšķernieki, kuri 11 gadus piedalās “ķer un atlaid” spiningošanas sacensībās 5
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Makšķerēšanas sporta komanda ar trāpīgo nosaukumu “Komanda” no Brocēniem, kuras sastāvā startē Aigars Līdumnieks un Kaspars Grablovskis, ir piedalījusies visos “Mammasdabas” sacensību kopvērtējumos.
Pa šiem 11 gadiem, kuros pastāv šīs sacensības, piedzīvots ļoti daudz, gan uzvaras saldā garša, gan rūgtums par neveiksmēm, izcīnītas daudzas otrās un trešās vietas kopvērtējumā, bet vēl ne reizi nav izdevies kāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Par makšķerēšanu un nākotnes plāniem uz nelielu sarunu aicināju komandas līderi Aigaru Līdumnieku.
Cik sen tu sevi atceries kā makšķernieku?
A. Līdumnieks: No ļoti sena laika, tagad pat nevaru pateikt, cik vecs biju, kad kopā ar tēvu mērcēju pludiņu ūdenī. Tēvs bija ļoti azartisks makšķernieks un katru no darba un sadzīves darbiem brīvo brīdi pavadīja pie ūdeņiem, viņam bija motocikls “Emka”, krāmējām copes lietas blakusvāģī un braucām copes ekspedīcijās.
Viena no iecienītākajām vietām bija Nabes ezeri, uz turieni devāmies divu dienu izbraukumā, parasti šādi makšķerēšanas izbraucieni notika kompānijā ar domubiedriem. Ierīkojām nometni un ļāvāmies copes valdzinājumam.
Atceros arī kādu interesantu gadījumu, kad vakarā makšķeres atstājām iemestas, bet no rīta pāris no tām peldēja ezera vidū, sadabūjām laivu un devāmies lūkot, kas tad tur ir pieķēries. Mums par pārsteigumu galā bija divi pamatīgi zuši, viens no tiem pat virs diviem kilogramiem. Nākamajā vakarā ar ēsmu aprīkojām visas līdzi paņemtās makšķeres, nostiprinājām pie krasta un tikām vēl pie pāris šīm karaliskajām zivīm. Iesaukšana dienestā pārtrauca manas ikdienas un copes gaitas, bet, tā kā dienēju jūras karaflotē uz pretzemūdeņu kutera, tad arī tur pamanījos nedaudz pamakšķerēt gan Barenca, gan Melnajā jūrā.
Kā izvērtās tava dzīve pēc dienesta?
Pēc dienesta mani uzaicināja darbā uz kolhozu “Jaunais komunārs”, tas tajos laikos skaitījās ļoti prestižs, un es, ilgi nedomādams, piekritu. Biju draugos ar sportu, un viņiem šādi jauni ļaudis, kas aizstāvētu kolhoza godu, bija ļoti vajadzīgi. Spēlēju basketbolu, volejbolu, futbolu un, protams hokeju, ar labiem panākumiem startējām “Zelta ripas” izcīņā, piedalījos arī visās makšķerēšanas spartakiādēs.
Toreiz jau makšķerlietu veikalu plaukti nelūza no mānekļu pārpilnības, tos taisījām paši, ja kāds kaut ko atveda no ārzemēm, tas bija liels dārgums. Vienreiz šādu brīnumu iekabināju siekstā un nekādi nevarēju atbrīvot, vilku nost drēbes un niru tam pakaļ, labi, ka ūdens bija silts.
Kā tu iepazinies ar savu uzticamo pārinieku Kasparu?
Pēc Latvijas brīvības atgūšanas, laikā, kad kolhozi un sovhozi sāka jukt un brukt, saņēmu darba piedāvājumu no “Augstsprieguma tīkliem”, to es arī pieņēmu, pārcēlos atpakaļ uz savu veco dzīvokli Brocēnos, un izrādījās, ka man kaimiņos aiz sienas dzīvo Kaspars, kurš arī ir kaislīgs makšķernieks.
Viņš gan tajā laikā līdakas pārsvarā vilināja ar ēsmas zivtiņu, ierādīju viņam spiningošanas smalkumus, mānekļu vadīšanas tehnikas, un tā lieta aizgāja, sākām uz copi braukt kopā, piedalīties darbavietas rīkotajās spartakiādēs.
Kaspars ir biedrs Saldus makšķernieku biedrībā, kuras apsaimniekošanā ir Pakuļu ūdenskrātuve, tā nu ņēmām dalību visās šīs biedrības rīkotajās sacensībās un šo ūdenskrātuvi bieži vien apmeklējām brīvdienās, lai pacīnītos ar skaistām līdakām, nikniem zandartiem un asariem boksa cimda lielumā.
Foršākais mūsu kopdarbā ir tas, ka nekad nestrīdamies, Kaspars man ir uzticējis komandas līdera lomu, es atkal cenšos, lai mani lēmumi par vietas, mānekļu un rīku izvēli būtu pareizi un nestu rezultātus.
Kā izdomājāt startēt “Mammasdabas” atvērtajās spiningošanas sacensībās?
Tiklīdz pirms vienpadsmit gadiem uzzinājām, ka “Latvijas valsts meži” rīko šādas sacensības, tā arī uzreiz pieņēmām lēmumu izmēģināt tajās spēkus. Tagad varu teikt, ka esam ļoti apmierināti ar savu lēmumu, lieliska organizācija, kolosāli konkurenti, ļoti patīk sacensību formāts – ķer un atlaid, neiet bojā zivis, netiek nodarīts kaitējums dabai.
Visi šie ezeri, kuros notiek sacensības, ir seklie, un katram no tiem ir nepieciešama sava pieeja – zivju uzturēšanās vietas, to ēšanas paradumi un, protams, pareizo, zivīgo mānekļu atrašana.
Ne jau velti mēdz teikt, ka zivis atrodas tikai 20% no ezera teritorijas, bet šīs teritorijas ir jāatrod un jāsaprot, kas zivīm vislabāk iet pie sirds.
Nestrādājam ar pakaļdarinājumiem, bet piedāvājam zivīm oriģinālos vizuļus, lai arī tie ir trīs līdz četras reizes dārgāki, bet to efektivitāte ir nesalīdzināmi augstāka. Ir jau arī dienas, kad zivis nereaģē ne uz ko, bet tas jau ir tikai loģiski, ja tās ķertos vienmēr, visur un uz visu ko, tad to sen jau vairs nebūtu.
Lai arī visu it kā darām pareizi, līdz šim kaut kā nedaudz pietrūcis, lai aizcīnītos līdz “Mammasdabas” sacensību virsotnei, bet mēs esam pacietīgi un gaidām savu lielo izdevību, un šajās sacensībās piedalīsimies visu to pastāvēšanas laiku.
Man Rīgā dzīvo un strādā dēls. Viņš nav makšķernieks, bet kādreiz, kad pārklājas maču laiki, paklausot maniem ieteikumiem, ar ļoti labiem rezultātiem aizvieto mani. Mani lielākie lomi ir divas astoņus kilogramus smagas līdakas un deviņus kilogramus smaga karpa. Uz karpām vasarā sanāk aizbraukt diezgan bieži.
Kāpēc zivis mani mīl, un kāpēc es praktiski nekad nepalieku bez loma? Droši vien tāpēc, ka es pats pēc horoskopa esmu Zivis un vienmēr saudzīgi izturos pret dabu, lomā paturu tikai tik, lai pietiktu pašpatēriņam un kaut ko iedāvinātu draugiem.
