Rostovskis: Latvija ir pilntiesīga “bagātnieku kluba” dalībniece, tomēr esam te viena no nabadzīgākajām valstīm 138
Aigars Rostovskis, LTRK prezidents, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc vairāk nekā 30 neatkarības gadiem redzam, ka Latvijas iedzīvotāju labklājība, pēc dažādu pētījumu un rādītāju datiem, ir pieaugusi un mūsu valsts ir pilntiesīga “bagātnieku kluba” jeb Rietumu ekonomikas dalībniece, tomēr šajā Rietumu “bagātnieku klubā” esam viena no nabadzīgākajām valstīm un diemžēl mūsu kaimiņvalstis daudz ātrāk virzās uz labklājīgāko valstu saraksta augšpusi, kamēr Latvija turpina atpalikt aizvien vairāk.
Šobrīd nav nekādu indikāciju, ka mums ir cerības nonākt starp Eiropas turīgākajām valstīm, kas nozīmē, ka līdzšinējā ekonomikas attīstības politika nedarbojas
un to steidzami nepieciešams mainīt, fokusā liekot straujāku eksporta attīstību un investīciju piesaisti, nevis dažādu finanšu līdzekļu pārdali.
Postpadomju valsts kapitālisms
Ja atskatāmies uz šiem pēdējiem 30 gadiem, redzam pirmajos 10–15 gados ne līdz galam veiksmīgo privatizāciju, kapitāla koncentrēšanos dažu cilvēku rokās un neveiksmīgas izvēles attiecībā uz ekonomikas stratēģiju – nesamērīgu fokusu uz Austrumu–Rietumu biznesa attiecību veidošanu. Pietrūka arī izpratnes par ekonomikas diversifikācijas nozīmi, un, protams, jāņem vērā tā laika uzņēmēju saiknes, valodu prasmes un citi ar Austrumu virzienu saistīti faktori.
Tomēr šobrīd nepieciešams atskatīties uz laika periodu no Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kad šī atpalicība no pārējo Baltijas valstu ekonomikas izaugsmes ir izveidojusies.
Šajā laikā Latvijas ekonomikas attīstības politika nav bijusi koncentrēta uz eksporta attīstību, privāto investīciju piesaisti un biznesa vidi, bet gan uz ES fondu izmantošanu un Briseles lēmumiem – politikas veidotāji mūsu valsts attīstību balstīja uz paklausību Briselei un Eiropas naudas pārdali ierēdnieciskā manierē.
Tāpat politikas veidotājiem likās, ka Latvijas labklājību veidos ļoti regulēta birokrātija, valsts uzņēmumi un lielais bizness, kas visus nodrošinās ar darba vietām rūpnīcās, dažādās valsts institūcijās un iestādēs.
Rezultātā izveidojās tāds postpadomju valsts kapitālisms ar tirgus ekonomikas elementiem.
Tas arī ir radījis plašu uzņēmīgo, biznesā esošo cilvēku kategoriju, kuri tā vietā, lai investētu savu enerģiju cīņā par eksporta tirgiem un biznesa attīstību, cītīgi rosās budžeta naudas un Eiropas fondu apgūšanā. Savukārt politiskā elite tā vietā, lai ekonomikai intensīvi piesaistītu jaunus dalībniekus gan vietējā, gan ārvalstu kapitāla veidā un dažādos veidos stimulētu eksportu, valsts budžetu mēģina papildināt, esošo biznesu apliekot ar aizvien jauniem nodokļiem un nodevām.
Šobrīd redzam, ka šādas politikas īstenošana ir novedusi pie tā, ka pēc 30 gadiem galvenajos ekonomikas parametros – piemēram, pirktspējas paritāte un iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju – mēs no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem atpaliekam par aptuveni 15%. Un šāda ekonomikas modeļa turpināšana mūs atstās Eiropas nabadzīgāko valstu saimē.
Politiķiem, kas šādu ekonomikas attīstības modeli ir īstenojuši, jāuzņemas atbildība par tā fiasko un jāatzīst, ka tā ir bijusi kļūda.
Šobrīd nepieciešams ekonomikas attīstības politiku mainīt un likt likmes uz citām lietām. Es uzskatu, ka likmes jāliek uz eksportu un investīciju piesaisti, nevis koncentrēties uz Briseles norādījumiem un Eiropas fondu naudu, bet uz biznesa vidi, kurā daudz vairāk investē vietējais privātais sektors, un jārada tādi apstākļi, lai Latvijā straujāk ieplūstu ārvalstu investīcijas un iesaiste uzņēmējdarbībā kļūtu pievilcīgāka aizvien lielākam skaitam cilvēku.
Veiksmīgās valstīs vadītāji ir reformatori
Ja runājam par mērķiem, tad vērts pievērst uzmanību tam, ka Latvijas budžets ir mazāks nekā Igaunijas, kur ir par trešdaļu mazāk iedzīvotāju. Kāpēc gan tas nevarētu mūs motivēt izvirzīt mērķi, ka, piemēram, pēc 15 gadiem Latvijas budžets būs piecas vai desmit reizes lielāks nekā ir tagad? Ja paskatāmies uz Somiju, kur iedzīvotāju skaits ir divas ar pusi reizes lielāks nekā mūsu valstī, tur budžets ir astoņas reizes lielāks, kas nozīmē – tādu mērķi ir iespējams sasniegt.
Turklāt ne Igaunijas, ne Somijas ekonomikas nav balstītas pamatā uz Eiropas fondu līdzekļu pārdali un visa politika nekoncentrējas uz to.
Šobrīd Latvijā aptuveni 5000 uzņēmumu samaksā aptuveni 90% no iekasēto nodokļu masas. Turpmāko 10–15 gadu laikā nepieciešams piesaistīt papildu 15 000 šādu jaudīgu tirgus dalībnieku un tos 5000 uzņēmumu, kas tagad virza Latvijas ekonomiku, stimulēt un palīdzēt tiem augt. Tad arī ambiciozie ekonomikas mērķi kļūs reāli sasniedzami.
Latvijā nav vērojamas arī literatūrā un praksē iezīmējušās veiksmīgo valstu pazīmes. Veiksmīgās valstīs vadītāji ir reformatori, iedzīvotāju skaits tajās pieaug, tiek kontrolēta inflācija un veiktas gudras investīcijas, kā arī turīgie uzņēmēji savu labklājību ir sasnieguši ar sava biznesa attīstību un eksportu, nevis apgūstot valsts pasūtījumus. Veiksmīgās valstīs publiskā sektora ietekme uz ekonomiku ir samērīga, kamēr Latvijā bizness ir pārāk atkarīgs no publiskiem lēmumiem. Valdībai būtu jāuzrauga ekonomikas procesi, nevis jānodarbojas ar resursu pārdali.
Piecas jomas, kurās atpaliekam visvairāk
Visā pasaulē vērojama konkurence par investīcijām un aktīviem cilvēkiem, vienīgais veids, kā Latvijas ekonomikai to piesaistīt, – panākt, lai mūsu uzņēmējdarbības vide ir labāka, pievilcīga nekā kaimiņos – Igaunijā, Polijā vai Skandināvijas valstīs. Tas institūcijām, kas piesaista ārvalstu un vietējos partnerus, dotu daudz plašākas iespējas pārliecināt investorus un kāpināt investīciju tempu.
Līdz ar to ekonomikas pieaugums piecas vai desmit reizes nākamajos desmit vai piecpadsmit gados nav utopija vai kaut kas nesasniedzams, tam jābūt reālam mērķim.
Ir iezīmējušās piecas jomas, kurās Latvija visvairāk atpaliek no saviem tuvākajiem kaimiņiem, ar kuriem arī ir lielākā konkurence par investīcijām. Pirmā ir birokrātija. Gan dokumentu un saskaņojumu sakārtošanas dārdzība, gan ilgums. Piemēram, būvatļaujas saņemšana Latvijā aizņem ievērojami ilgāku laiku un ir krietni dārgāka nekā Lietuvā vai Igaunijā.
Birokrātijas slogs tiešā veidā bremzē Latvijas ekonomikas attīstību. Otra joma ir darbaspēks. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju valstī, ekonomikas virzībai nepieciešama elastīga politika ārvalstu darbaspēka piesaistei. Ir jābūt izstrādātai kārtībai, kā uzņēmējs nepieciešamo darbaspēku ātri varētu saņemt un, beidzoties darba attiecībām, šo darbaspēku veiksmīgi arī varētu virzīt ārā no valsts. Šobrīd ir apgriezta situācija – uzņēmējam ir grūti ārvalstu darbaspēku dabūt, bet, kad tas jau ir Latvijā, nav izstrādāta kārtība, kā tam doties atpakaļ vai tālāk uz citām valstīm.
Trešā lieta ir energoresursu cenas. Latvijā tās ir vienas no augstākajām reģionā, un tas traucē energoietilpīgu uzņēmumu attīstībai. Latvijai nepieciešama enerģētikas stratēģija,
kuras galvenie mērķi būtu enerģijas pieejamība un konkurētspējīga cena reģionā. Ceturtā lieta ir finanšu pieejamība. Mūsu uzņēmēji nedrīkst būt situācijā, ka tiem ir sliktākā finanšu instrumentu pieejamība reģionā, arī šajā jomā Latvijai jābūt konkurētspējīgai. Un tas ir tīri politikas jautājums. Jārada apstākļi, kas bankas motivētu finansēt biznesu un arī projektus ar relatīvi augstāku risku.
Riska tolerancei jābūt augstākai, nekā tā ir šobrīd. Un piektā lieta ir nodokļi. Tie pirmkārt ir darbaspēka nodokļi, kas ir nesamērīgi augsti. Tāpat nepieciešama nodokļu vienkāršība un speciāls regulējums mazajam biznesam. Ideja, ka visiem jābūt vienādam nodokļu slogam, reālajā dzīvē nestrādā veiksmīgi, un redzam, ka arī citās valstīs mazajiem uzņēmējiem ir atšķirīgs nodokļu regulējums.
Mājražotāji un mazie ģimenes uzņēmumi nespēj pacelt šī brīža nodokļu slogu. Ar saprātīgu regulējumu būtu iespēja uzņēmējdarbībā iesaistīt vairāk cilvēku, un ir virkne piemēru, kā mazie uzņēmēji kļūst lielāki un spējīgi nomaksāt jau pilno nodokļu apjomu.
Lielākie cietēji un ieguvēji
Pēdējā desmitgadē īstenotā ekonomika, kuras galvenais mērķis ir Eiropas fondu finansējuma un valsts budžeta pārdale, nestrādā. Lielākie cietēji no šī brīža ekonomikas modeļa ir publiskā sektora cilvēki, kuri ir maksimāli tālu no naudas pārdales centra, t. i., policisti, skolotāji, ārstniecības personāls un pārējie, savukārt vislielākie ieguvēji ir pie varas esošie un visi pietuvinātie, jo tā ir tā sabiedrības grupa, kas sēž uz mūsu kopīgās naudas pārdales, un pats bēdīgākais, ka, komfortabli sēžot uz naudas pārdales, reālā ekonomika tiek atstāta novārtā – sak, kulieties, kā protat!
Veselīgas ekonomikas modelī daudz lielākai daļai cilvēku ir iespēja nopelnīt pašiem un būt daudz lielākiem savas dzīves noteicējiem, kad nav jālūdzas pēc savas mazās pārdales daļiņas
vai jāstrādā nelegāli, lai uzturētu savu ģimeni. Manis izstāstītajā modelī sabiedrība ir arī daudz brīvāka, jo ir daudz mazāk atkarīga no politiķiem un ierēdņiem.
Tāpēc ir pēdējais laiks likmes pārlikt uz eksporta attīstīšanu, privāto investīciju aktīvu piesaisti, radošo ekonomiku un cilvēkiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Arī lēmumu pieņemšanas kultūrai jāmainās, tai nav jāpaliek tikai ierēdņu kompetencē, nepieciešama biznesa cilvēku līdzdalība. Ideālā gadījumā tā varētu būt publiskā un privātā sektora kopīgi izveidota domnīca, kurā strādātu profesionāli analītiķi, pētnieki, kas politikas veidotājiem varētu palīdzēt pieņemt analīzē un datos pamatotus lēmumus.
Jo šobrīd virkne ekonomikai nozīmīgu lēmumu, piemēram, enerģētikas jomā, tiek pieņemti politiskās diskusijās, personisku ambīciju vadīti un tiem pamatā nav nekādu pētījumu vai labās prakses piemēru. Attīstītās valstis, piemēram, Somija un Zviedrija, šādu domnīcu rīku izmanto, un domnīcas izveide Latvijā būtu fundamentāls un ekonomikai nozīmīgs lēmums. Normālas, valsts un iedzīvotāju labklājību veicinošas ekonomikas struktūras pamatā ir reālā uzņēmējdarbība, bet Eiropas fondi un dažādi atbalsta instrumenti ir tikai papildinājums.
