Aigars Lūsis: Liberālisma ritenis ir labi ieeļļots 0
Nacionālā apvienība nesen veikusi pārmaiņas uz “komandtiltiņa” – par jauno partijas ģenerālsekretāru kļuvis jurists Aigars Lūsis, kurš iepriekš bija Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs (šo amatu turpmāk pildīs Saeimas deputāts Gaidis Bērziņš). Ar Aigaru Lūsi sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Vai jūs sevi vairāk varētu definēt kā jūtu nacionālistu vai jums ir racionāls pamatojums šai pārliecībai?
– “Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri,” rakstīja Blaumanis. Tomēr pēc rakstura es vairāk esmu racionāls. Ja nebūtu advokāts, droši vien nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Faktiski mana juridiskā specializācija – komerctiesības un maksātnespēja – arī ir saistīta ar uzņēmējdarbību, un tur vajadzīga diezgan racionāla domāšana.
– Droši vien tas ir arī pamatojums, kāpēc esat kļuvis par Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru, kas vairāk ir organizatorisks darbs. Bet vai pēdējā laikā partijā nav notikušas kādas pārmaiņas? To jautāju tāpēc, ka nesen Roberts Zīle intervijā žurnālam “Ir” sacījis – vairāk neesot tā, ka “Visu Latvijai” gals nosaka toni Nacionālajā apvienībā, lai arī “publiskajā telpā tāds iespaids varētu rasties”. Kā tad ir?
– Godīgi sakot, mēs partijā jau kādu laiku vairs nešķirojam, kurš ir no “Visu Latvijai”, kurš no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Ja jau esam nolēmuši izveidot vienotu partiju, kāda tam vairs nozīme… Arī gatavojot vēlēšanu sarakstus, mēs atteicāmies no rāvējslēdzēja principa, kur vislatviešu un tēvzemiešu kandidāti tiek kārtoti pamīšus. Svarīgāki ir citi principi – ieguldītais darbs, atpazīstamība un tā tālāk. Es gan ļoti kritiski vērtētu to, ko raksta žurnāls “Ir” un kā viņi pasniedz Roberta Zīles izteikumus. Runa varētu būt ne par ideoloģiskajām pozīcijām, kur mums ir skaidra un nemaināma nostāja, bet par saimnieciskajiem jautājumiem. Zīle tāpat kā Einārs Cilinskis, Romāns Naudiņš un vēl citi šajā jomā ieguldījuši daudz darba, taču tas līdz šim palicis ēnā.
Varbūt var rasties iespaids, ka tas ir tāpēc, ka citas aktivitātes ir redzamākas un piesaista lielāku preses uzmanību. Un te nu ir mans kā ģenerālsekretāra uzdevums – popularizēt mūsu ekonomiskās idejas. Domāju, arī Zīle runā tieši par šādu akcenta maiņu, nevis kādām grupējumu cīņām Nacionālajā apvienībā.
– Pirms gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām mēs esam runājuši ar visiem politiskajiem spēkiem, kas pretendē uz varu galvaspilsētā, un interesanti, ka “Saskaņas centra” līderis Nils Ušakovs tieši Nacionālo apvienību šobrīd uzskata par reālāko konkurentu, kas var iegūt diezgan lielu balsu skaitu.
– Par galvenajiem konkurentiem mūs uzskata ne tikai “SC”, bet arī “Vienotība”. Vieni mūs uzskata par konkurentiem Rīgā, otri – valstī. Esam informēti, ka nesen esot bijusi “Vienotības” stratēģu sanāksme, kurā izplānots veikt aktīvu nomelnošanas kampaņu pret Nacionālo apvienību un personīgi Raivi Dzintaru. Plānots iesaistīt esot arī kādu no Nacionālās apvienības ievēlētu deputātu, kuram atbilstoši “Vienotības” plānam jāpamet frakcija. Jebkurā gadījumā mums jārēķinās, ka pret mums cīnīsies netīri. Kas attiecas uz Rīgas domi, uzskatu, ka vēlēšanu rezultāti un spēku samērs lielā mērā būs atkarīgi no cilvēku aktivitātes. Jo vairāk balsotāju atnāks uz vēlēšanām, jo grūtāk “SC” būs saglabāt vairākumu.
– Un kas tad veicinās šo aktivitāti? Pagaidām ir vien remdeni lozungi.
– Var piekrist, ka kampaņa vēl īsti nenotiek. Var rasties iespaids, ka “Saskaņas centrs” un “Vienotība” pašpietiekami uzskata, ka tām izdosies piesaistīt pietiekami daudz balsu, izmantojot administratīvo resursu, tāpēc arī atbalsta stingrus reklāmas ierobežojumus, lai citi nevarētu konkurēt.
Ušakovs izmanto Rīgas domes resursu, “Vienotība” – valdības resursu. Mēs faktiski esam vienīgie, kas šiem jautājumiem pieiet nopietnāk, iespējams, tāpēc arī jūsu minētais Ušakova vērtējums par mums kā vienīgajiem nopietnajiem pretiniekiem vēlēšanās.
– Vai jūs jau domājat arī par parlamenta vēlēšanām?
– Noteikti. Ir ļoti nopietni jāvērtē, kas būs mūsu kandidāti valdībai, kas tiks veidota pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Jāņem vērā gan kandidāta kompetence, gan uzticamība, gan atpazīstamība sabiedrībā.
M. Antonevičs: – Ideja izveidot tādu kā “ēnu kabinetu”?
– Jā, bet tas acīmredzot būs nākamais darbs pēc pašvaldību vēlēšanām. Un tieši ministru kandidāti būtu tie, kas varētu atbildēt par partijas pozīcijām vienā vai otrā jautājumā, jo reizēm žurnālistiem varbūt rodas aplams iespaids, ka partijām nav neviena, kas par to varētu runāt. Lai gan jau šobrīd mums ir darba grupas par daudziem jautājumiem – tautsaimniecību, enerģētiku un tā tālāk –, bet pietrūkst skaidras pozīcijas, kas izskanētu uz āru. Piemēram, nav pausts viedoklis par elektrības obligāto iepirkuma komponenti.
V. Krustiņš: – Tāpat var pajautāt – kāds ir jūsu viedoklis par “Liepājas metalurgu”.
– Mans personīgais viedoklis, ka “Metalurgs” ir jāglābj. Vēsturē ir daudzi piemēri, kā šobrīd slaveni uzņēmumi ir gadiem ilgi, ciešot zaudējumus, strādājuši tādā kā “siltumnīcas režīmā” – ar valsts atbalstu –, kamēr tiem izdevās kļūt konkurētspējīgiem starptautiskā līmenī. Tā pati Somijas “Nokia” vai Japānas autobūves uzņēmumi.
Turklāt šiem uzņēmumiem ir ne tikai tirgus funkcija, bet arī sociāla funkcija.
– Kādā formā “Metalurgu” vajadzētu glābt?
– Tik konkrēti es pagaidām nevaru atbildēt. Taču, ja valsts tiešā veidā iegulda uzņēmumā naudu, tad tai jākļūst par līdzīpašnieku.
– Ekonomiskie jautājumi gan nav vienīgais gadījums, par kuru pietrūkst skaidras nostājas no Nacionālās apvienības puses. Saeimas Saliedētības komisiju vada jūsu frakcijas cilvēks Ilmārs Latkovskis, Kultūras ministrija arī ir jūsu pārraudzībā. Tagad tiek ziņots, ka ar komisijas atbalstu ministrijā tapšot politiskās plānošanas uzdevums sociālās atmiņas pretrunu mazināšanai. Es īsti nesaprotu, kāds ir partijas motīvs to darīt?
– Jāskatās ne tikai formulējums, bet saturs. Ja ar pretrunu mazināšanu tiek saprasts, ka visi Latvijas iedzīvotāji atzīst okupācijas faktu, tad tas ir pareizi. Protams, Latvijā par ekspertiem šajos jautājumos lielākoties sevi pasniedz ar Sorosa fondu saistīti cilvēki, un viņiem parasti ir citas pozīcijas. Godīgi sakot, es neticu, ka šī saliedētības vai integrācijas politika tuvākajā laikā varētu nest kādas būtiskas izmaiņas.
– Bet Kultūras ministrijā ir integrācijas departaments. Ko tas dara?
– Es nezinu, nevaru atbildēt. Bet viena no atziņām, ko es guvu, strādājot Tieslietu ministrijā, bija tā, ka pat ar izcili spēcīgiem ministriem ir par maz, lai kaut ko mainītu tajā sistēmā, kas darbojusies gadiem. Tas ritenis ir tik spēcīgs un tik labi ieeļļots…
Viens no labajiem darbiem, ko man un toreizējam prezidenta juridiskajam padomniekam E. Pastara kungam izdevās panākt, – pēc tikšanās ar tieslietu ministru Valsts prezidents parakstīja rīkojumu numur septiņi “Par likumu kvalitāti”. Vienkāršoti sakot, tas ir aicinājums rakstīt likumus mazāk, bet labāk.
Diemžēl šis rīkojums neko nav mainījis – likumu “plūdi” joprojām ir milzīgi. Administratīvo pārkāpumu kodekss Saeimā ir atvērts apmēram 15 grozījumiem. Nav veikts viens labojums, kad jau seko nākamais – tāda nemitīga likuma “lāpīšana”.
– Tad jau pareizi Valsts prezidents teica par “ārprāta murgiem” valdībā…
– To gan viņš teica par attiecībām starp koalīcijas partijām. Taču, es domāju, ka tas, kas notiek likumdošanas jomā, tiešām būtu pelnījis skarbu apzīmējumu.
M. Antonevičs: – Ja viss līdz pēdējam sīkumam nav ierakstīts likumos, tad amatpersonas nezina, kā rīkoties. Nupat bija 16. marta skandāls, izrādās, ālēšanos nevarēja novērst, jo neesot paguvuši pieņemt attiecīgu likumu. Tagad steigs to darīt.
– Likumu veidošanas kultūra ir mainījusies. 90. gadu sākumā to darīja Juris Bojārs, Ilmārs Bišers un citi profesori, bet tagad raksta ierēdņi, kuri samērā nesen pabeiguši augstskolu un lielākoties dzīvē nav saskārušies ar šo likumu darbību.
Pie mums likumi faktiski kļūst par instrukcijām, kas tiecas visu reglamentēt. Bet tas neglābjami noved pie apmulsuma, kad parādās kāda situācija, kas likumā tomēr nav aprakstīta. Tāpēc jau bija prezidenta rīkojums, lai to visu piebremzētu. Pagaidām tas nav izdevies.
– Vai tā ir tikai ierēdniecības problēma vai arī pašreiz valdošais ideoloģiskais noskaņojums ir pie vainas?
– Pašreizējā Saeima ir absolūti neoliberāli tendēta, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav sabiedrības vairākuma viedoklis. Domāju, jau pēc nākamajām vēlēšanām ir gaidāmas izmaiņas, lai gan vēlētājus mēģinās piemānīt. Skaidrs, ka tā biedrība, ko veido Einars Repše, ir tas pats “Vienotības” klons. Viņa reklāmas patiesībā ir mānīgas. Tiek piesaukts Somijas piemērs, bet zināms, ka šī valsts ļoti sargāja savus uzņēmējus, radot tiem īpaši labvēlīgu attieksmi. To nevar panākt ar liberālām metodēm, kuras līdz šim pārstāvēja Repše.
V. Krustiņš: – No jūsu izteikumiem es saprotu, ka jūs liberāļiem nekāds draugs neesat. Bet kas tad būs jūsu sabiedrotie?
– Idejiski tuvākā šobrīd ir Zaļo un zemnieku savienība…
Patiesībā ir jāatrod galvenie punkti, par kuriem vajadzētu vienoties neatliekami. Un pirmkārt par demogrāfiju. Es uzskatu, ka bija ļoti liela kļūda likvidēt Bērnu un ģimenes lietu ministriju, tā šobrīd ir vajadzīga kā ēst. Patiesībā ir vajadzīgs apvērsums, kamēr vēl nav par vēlu. Es domāju – valdības pārstartēšanu jaunā veidolā.
Gan atjaunojot pieminēto ģimenes lietu ministriju, gan apvienojot Vides un reģionālās attīstības ministriju ar Ekonomikas ministriju un vēl citas izmaiņas. Nākamajam budžetam jābūt demogrāfijas budžetam!
– Bet prasa ceļiem!
– Vispirms vajag cilvēkus, kuri pa šiem ceļiem brauks. Daudz kam vajag, bet pirmkārt demogrāfijai. Savukārt nacionālā buržuāzija nespēs rasties bez valsts atbalsta, tai jāuzņemas aizsardzība. Ne jau dodot naudu, bet administratīvi atbalstot. Nav ko slēpt, šobrīd valstī un valdībā toni nosaka bankas. Paskatieties, no kurienes nāk ministri, kādi lēmumi tiek pieņemti. Tas pat netiek slēpts.
