Aigars Laizāns: LLU iegūtās zināšanas vienmēr būs ilgtspējīgas un ar ievērojamo ekonomisko atdevi 7
Latvijas Lauksaimniecības universitāte ar nepacietību gaida jaunā mācību gada sākumu un cer, ka studijas varēs notikt klātienē. Par to, cik liela šogad bijusi studētgribētāju interese biozinātņu apgūšanā, kāda ir situācija ar studējošo vakcināciju, kā arī par citām aktualitātēm saruna ar LLU studiju prorektoru profesoru Aigaru Laizānu.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka studējošo skaits Latvijas augstskolās krītas. Piemēram, pērn tas bijis par 1,1% mazāks, nekā gadu iepriekš. Latvijas Lauksaimniecības universitāte gan ir starp tām augstskolām, par kurām studētgribētāju interese ir nemainīgi liela. Un tomēr, ko Jūs varat teikt par reflektantu interesi pēc pamatuzņemšanas noslēgšanās jūlija vidū?
Esam sasnieguši tādu pat līmeni, kā pagājušajā akadēmiskajā gadā. Lai arī, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieteikumu skaits kopumā ir nedaudz mazāks, tomēr apstiprināto pieteikumu skaits ir palielinājies.
Vērojama tendence, ka interese par LLU unikālajām studiju programmām ir palielinājusies, jo īpaši tas attiecas uz veterinārmedicīnu un ainavu arhitektūru, uz kurām ir pietiekami lieli konkursi.
Līdztekus jau minētajiem virzieniem LLU piedāvā unikālas studiju programmas arī lauksaimniecībā, mežzinātnē, pārtikas tehnoloģijās, lauksaimniecības inženierzinātnēs un tādās universālās jomās kā informācijas tehnoloģijas, ekonomika, sociālās zinātnes.
Šajā programmās pieteikumu ir nedaudz mazāk, bet kopumā, kā jau minēju, studētgribētāju interese par LLU piedāvājumu ir saglabājusies nemainīgi augsta.
LLU tiek pieteikta kā biozinātņu un tehnoloģiju universitāte. Varbūt šis jautājums skanēs nedaudz naivi, tomēr sakiet – kas īsti slēpjas aiz šī ļoti ietilpīgā jēdziena “biozinātnes”?
Būtībā biozinātne ir viss, ko mēs ikdienā redzam sev apkārt – sākot ar augiem un dzīvniekiem, visu, ko varam izaudzēt, mežsaimniecību, jo arī mežs ir viena no biovides sastāvdaļām, un beidzot ar inženierzinātnēm – kokapstrādi, pārtikas apstrādi, u.c.
Šīs produkcijas ražošanas ciklā biovide tiek attīstīta tālākā līmenī, bet mehāniķi, tehnoloģiju speciālisti un citi, nodrošinot visu tehniski nepieciešamo, atbalsta šo sistēmu kopumā. Arī veterinārārsts sen jau nav vairs tikai dzīvnieku dakteris, viņš netieši ir arī visas sabiedrības ārsts, un viņa atbildība un kvalifikācija ietekmē ikvienu no mums.
Savukārt ekonomika un sociālās zinātnes raugās ar skatu nākotnē – kā biozinātņu darbības sfēras padarīt pēc iespējas ekonomiski efektīvākas, cilvēkiem draudzīgākas, lai mūsu vide paliek arī bērniem un bērnu bērniem.
Starptautiskajā vidē mūsu universitāte pazīstama ar nosaukumu Latvia University of Life Sciences and Technologies, un tas rāda, ka mēs jau sen esam pārauguši to tīri lauksaimniecisko virzienu, kāds bija universitātes pastāvēšanas sākumposmā. Un tomēr daudziem, kuri ar šo jomu nav saistīti, joprojām šķiet, ka lauksaimniecība nozīmē stāvēt “govij pie astes” un ar lielām mēslu dakšām kraut mēslus…
Bet tanī pašā laikā sociālajos tīklos var redzēt attēlus, kur līdzās stāv traktors un jauna Lamborghini markas automašīna, un traktors starp šiem abiem spēkratiem ir dārgākais.
Mūsdienu kombaina kabīne ir komfortablāka, nekā viena otra automobiļa salons, bet lauksaimniecības zemes apstrādāšanai tiek izmantotas GPS sistēmas, kas ļauj ne vien precīzi noteikt lauka platību un noturēt taisnu līniju aršanas vai ražas novākšanas laikā, bet arī precīzi dozēt sēklu vai ķimikālijas.
Turklāt vide, kurā visa šī bioražošana notiek, parasti atrodas ārpus lielpilsētām, tur parādās gan īpaša sociālā vide, gan veidojas cita ekonomika.
Pamatuzņemšana augstskolās, arī LLU jau ir noslēgusies, taču līdz 31.augustam vēl var pagūt pieteikties brīvajās pamatstudiju un augstākā līmeņa studiju vietās. Tādēļ joprojām aktuāls ir jautājums – kādēļ jauniešiem, jūsuprāt, jāpiesakās studijām LLU? Ko jūsu universitāte var dot tādu, kas topošajam studentam liktu izšķirties par labu Jelgavai?
Pirmkārt, jaunietim jāsaprot, ka lauksaimniecībā jau sen vairs nerunā par mēslu dakšām un netīriem zābakiem. Tehnoloģiskās attīstības līmenis šajā jomā ir ļoti augsts. Turklāt LLU iegūtās zināšanas vienmēr būs ilgtspējīgas un ar ievērojamo ekonomisko atdevi.
Ja paraugāmies uz statistikas datiem, tad vislielākie ieņēmumi pēc augstskolas beigšanas ir tieši lauksaimniecības nozarē strādājošajiem. Var jau teikt, ka lielā mērā tā notiek pateicoties Eiropas Savienības fondu atbalstam, taču visu ES atbalstīto lauku attīstības programmu mērķis ir zināšanu pārneses un inovāciju veicināšana, lauksaimniecības rentabilitātes un konkurētspējas uzlabošana, ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistīto ekosistēmu atjaunošana un uzlabošana, u.c. Vārdu sakot, tā ir ilgtspējīga attīstība ar skatu nākotnē.
Otrkārt, ir vairākas ar biozinātnēm saistītās nozares, kuras liecina, ka cilvēki dzīvo labāk. Viens no rādītājiem, kas liecina par valsts labklājību, ir pieaugums veterinārijas nozarē.
Kāpēc? Ar nožēlu jāatzīst, ka bērni ģimenēs dzimst mazāk, mēs novecojam kā nācija, toties suņi, kaķi, pat dažādi eksotiskie dzīvnieki, mājās ir. Par viņiem mēs dažkārt ņemamies daudz vairāk, kā par pašu bērniem, un tas nav lēts prieks. Te arī veidojas tas paradokss, ka veterinārijas pieaugums rāda tautas labklājību.
Vēl viena mūsdienās ļoti pieprasīta profesija ir ainavu arhitekts. Taču šī specialitāte kļūst pieprasīta tad, kad sabiedrība ir pietiekami turīga, un vēlas savas mājas apkārtnē redzēt skaistu, sakārtotu, dizainētu un pamatoti izveidotu apkārtējo vidi. Arī tas ir labklājības rādītājs.
Mēs vienmēr raugāmies ne vien uz to, ko jaunietis zina, bet arī kur viņš šīs zināšanas lietos. Jo Latvija ir un būs zaļā zona, kurā vienmēr būs biovide, būs iespējams izaudzēt pārtiku un mēs spēsim dzīvot paši no sevis saražotā.
Tāpēc LLU iegūstamo zināšanu spektrs ir ļoti plašs, studiju programmas universitātē tiek nepārtraukti pilnveidotas, ik gadus tiek atjaunoti studiju kursi un to saturs. Vēl viena būtiska LLU priekšrocība ir praktisko apmācību īpatsvars un ciešā sasaiste ar tautsaimniecības nozarēm, kas ļauj vēl vairāk attīstīt un stiprināt iegūtās zināšanas.
Tomēr tādi biozinātņu virzieni, kā, piemēram, lauksaimniecība vai mežsaimniecība, lielā mērā paredz dzīvi ārpus lielajām pilsētām…
Joprojām ceru, ka valsts sapratīs – reģioni ir tikpat svarīgi, kā lielās pilsētas un Rīga. Tā sociālā un ekonomiskā vide, kurā vairums cilvēku nākotnē strādās, nebūs lielpilsētas, tā nebūs fiziski un sociāli piesārņotā pilsētas vide, kurā koncentrējas daudz cilvēku.
Latvija ir pietiekami maza valsts, lai cilvēki varētu dzīvot ārpus lielajām pilsētām, tīrā, sakoptā vidē, un arī attālumi šeit nav tik lieli. Brauciens no Juglas uz Rīgas centru var aizņemt ilgāku laiku, nekā prasītu nokļūšana rajona pilsētā.
Turklāt jau tagad iezīmējusies tendence, ka arvien vairāk cilvēku strādā no mājām, un patīkama lauku vai ārpilsētas vide daudziem noteikti būs pieņemamāka par pilsētu.
Piemēram, informāciju tehnoloģiju jomā attālinātais darbs no mājām jau ir ikdiena. Jauniešiem, kuri ienāk ar biozinātnēm saistītās profesijās, mums jāiedod vīzija par dzīvi tīrā, skaistā Latvijā, ar ūdeņiem, mežiem, pļavām un laukiem.
Vai joprojām neskaidrā situācija ar Covid-19 izplatību var ietekmēt studiju atsākšanos klātienē?
Pēdējos divos gados ļoti centāmies nodrošināt apmācības attālināti un izdarījām to ļoti labi. Tomēr ar automobili braukt attālināti iemācīties nevar, tāpat kā nevar tādā veidā iemācīties veikt ķirurģiskas operācijas.
Tādēļ darām visu iespējamo, aicinot gan studējošos, gan mācībspēkus vakcinēties.
Piemēram, Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kaspars Kovaļenko gan mūsu portālā llu.lv, gan socvietnē “Facebook” regulāri publicē rakstus par SARS-CoV-2 izpratnes nepieciešamību un to, ko īsti nozīmē šī vīrusa esamība. Viena no bīstamākajām lietām ir tā, ka vīruss, atrodoties cilvēka ķermenī, vairojas un mutē.
Man nudien negribētos, lai Latvijas vārds izskanētu saistībā ar to, ka mēs savos ķermeņos būtu radījuši kādu īpaši indīgu, riebīgu šī vīrusa paveidu, kas noindētu puspasaules. To, cik šādi vīrusi var būt nežēlīgi, pasaule piedzīvoja jau Pirmā pasaules kara laikā Spāņu gripas epidēmijā. Sabiedrībā nepieciešama sapratne, ka vakcinējoties mēs mazinām arī vīrusa mutāciju risku.
Ļoti ceru, ka bioloģiju, matemātiku, fiziku, ķīmiju zinoši cilvēki saprot, ko nozīmē vakcinēšanās un aizsardzība pret vīrusu kā tādu. Bērnībā mēs visi tikām vakcinēti pret dažādām slimībām. Ja tā nebūtu, tad, piemēram, melnās bakas atkal būtu klāt. Diemžēl šobrīd esam nedaudz tumsonības virzienā ejoši…
Augstskola aicina visus vakcinēties. Vadības līmenis ir vakcinējies, un augusta beigās plānojam savākt informāciju gan par mācībspēkiem, gan studējošajiem, kuri ir vakcinēti. Darām visu, lai varētu organizēt mācības klātienē, un ļoti ceram, ka tas mums izdosies. Ļoti vēlētos savā universitātē redzēt modeli, kad visiem studējošajiem un mācībspēkiem jābūt vai nu vakcinējušamies vai izslimojušiem, savukārt tiem, kuri nav vakcinējušies, tam ir ļoti pamatots medicīniska rakstura arguments.
Mani baida, kas notiks tad, kad vienā auditorijā satiksies studenti no kuriem puse ir vakcinējusies, bet puse – ne. Vai arī, kas notiks, ja pret Covid-19 vakcinējies lektors atteiksies doties auditorijā, kurā liela daļa studentu ir nevakcinējušies.
Pēc Darba likuma darba devējam jānodrošina darba ņēmējam droša darba vide, bet kā var runāt par drošu darba vidi, ja auditorijā sēž daudzi nevakcinējušies studenti? Zinot, ka starp mācībspēkiem ir dāmas un kungi gados, ļoti aicinām studējošos vakcinēties.
Riska zona ir tā, ka ar attālinātām mācībām pilnībā atbilstošu kvalitāti nodrošināt nevar. Jo lasot lekcijas, mēs sekojam līdzi ne vien tam, kas rakstīts uz tāfeles, bet arī studentu reakcijai. Kurā brīdī pārtraukt lekciju, kad izstāstīt kādu joku…
To nevar izdarīt attālināti, redzot sev priekšā melnu ekrānu. Otrkārt, un tas ir daudz būtiskāk, attālināti nenotiek studentu socializācija.
Augstskola nav tikai zināšanu krātuve, augstskolai ir arī sociālais konteksts, kurā mēs tiekamies, apmaināmies ar pieredzēm, zināšanām, emocionālo inteliģenci, kurā, beigu beigās, atrodam otro pusīti.
Veidojas vesela virkne citu lietu, citas sadarbības, kuras attālināts process nevar nodrošināt un nekad nenodrošinās. Visiem jāsaprot, jo sevišķi jauniešiem, ka tas ir viņu interesēs – būt klātienē, būt lekcijās.
Zināms, ka starptautiskā zinātnes vērtējumā LLU novērtēta kā spēcīga nacionālā universitāte ar augstu starptautiskās attīstības potenciālu. Kādi ir jaunākie sasniegumi?
Gribētu minēt tik svarīgu virzienu kā automātika, kurā mūsu studenti un pētnieki radīja nezāļu iznīcināšanas iekārtu “Robis”. Domāju, daudzi atceras tos laikus, kad skolas gados “Lotosa” vienībās nācās braukt uz kolhoziem ravēt garās biešu vagas.
Tie, kuri to piedzīvojuši, sapratīs, ko šāds darbs nozīmē. Taču pēc tam, kad LLU zinātniskajā institūtā “Agrihorts” sanāca kopā IT speciālisti, inženiermehāniķi un lauksaimnieki, pusotra gada laikā tapa unikāla iekārta, kas spēj atšķirt kultūraugus no nezālēm un tās iznīcina.
Lielākās nezāles robots ar mehānisko roku izrauj no augsnes, bet mazākās sadedzina ar lāzeru. Līdzīgas ierīces ar tik augstu precizitāti nekur citur nav izstrādātas. Ražošanā šis robots varētu nonākt aptuveni trīs gadu laikā.
Savukārt Pārtikas tehnoloģijas fakultātē veidojam jaunas receptūras pārtikai. Esam izstrādājuši sabalansēta uztura ēdienkartes sausajām uzturdevām, kuras jau labu laiku lieto mūsu Nacionālie bruņotie spēki, kā arī mūsu zinātnieki izstrādājuši sausās pārtikas NATO vajadzībām, un darbs šajā virzienā turpinās.
Par to, cik interesantas kombinācijas pētniecībā veidojas ar visu fakultāšu iesaisti varētu runāt stundām ilgi. Taču rezumējot varu teikt, ka tādai kopējai sadarbībai ir milzīgs labums.
