“Vēlaties, lai laikmetīgā māksla ir vienkārša kā pieckapeika?” Saruna ar Aigaru Bikši 0
Zaķis, kas mācās izvilkt gredzenu no kājnieka rokas granātas. Lidojumā saķērušies vanagi ķetnās sagrābuši aviobumbu… Šādi sižeti pārsteidz skatītāju mākslinieka AIGARA BIKŠES personālizstādē “Zvērīgā spēle”, kas līdz 26. oktobrim apskatāma galerijā “Daugava”.
“Domāju, ka izstādē aplūkoju cilvēka attiecības ar neizbēgamajām pārmaiņām, kas viņu nemitīgi sagaida,” stāsta izstādes autors mākslinieks Aigars Bikše. “Skulptūrās attēloju totēmiskus dzīvniekus un putnus, kuri nokļuvuši saskarē ar aviobumbām, raķetēm un mīnām. Kaujas iekārtas, manuprāt, simbolizē to pārmaiņu spēku, kas atrodas jebkurā situācijā vai struktūrā jau no to rašanās brīža. Domāju, ka uz šīm attiecībām un nedrošību, kuras rodas cilvēkā, atsakoties pieņemt nenovēršamās pārmaiņas, balstās mūsdienu globālā militārisma pastāvēšana.”
Izstādes tēma pie Aigara Bikšes atnākusi pirms dažiem gadiem Japānā, kad zemāko punktu bija sasniegušas ASV un Ziemeļkorejas attiecības.
Bikšes kungs, vispirms – kāds liktenis ir jūsu trūcīgajai pensionārei ar pastieptu roku? Ar šāda pieminekļa ideju un skici pirms neilga laika kļuvāt visai slavens…
A. Bikše: Vai, tikko cilvēks pastiepj roku, viņš tūlīt uzskatāms par trūcīgu?
Varbūt tā ir nevis pēc citu iemesta santīma lūdzoša, bet nākamajai paaudzei sveicienam pastiepta roka?
Katrs cilvēks redz to, ko vēlas. Pensionāri šī pieminekļa idejā varbūt saskatīja savu ne pārāk spožo finansiālo stāvokli, citā situācijā varbūt ieraudzītu brašu cilvēku, kas māj līdzcilvēkiem. Cilvēks jau visu uztver caur sevi.
Tikko iesniedzu priekšlikumu skulptūru novietot laukumā pretim mākslas galerijai “Daugava”, bet ar balsojumu četri pret seši Rīgas pieminekļu padome (vada profesors Ojārs Spārītis. – V. K.) idejas skici noraidīja. Bet es domāju, ka tāds piemineklis, kas runātu par vecākās paaudzes ieguldījumu mūsu valsts un sabiedrības attīstībā, būtu vajadzīgs. Skaidrs, tas nav viennozīmīgi uztverams. Bet paskatieties Jaunā Rīgas teātra izrādi par vecajiem cilvēkiem (domāta “Garā dzīve”. – V. K.)! Vai tā ir viennozīmīgi uztverama?
Vēlaties, lai laikmetīgā māksla ir vienkārša kā pieckapeika?
Tieši bailes no neviennozīmīguma arī ir pie vainas, ka pilsētā nekas nenotiek. Un, ja notiek, tad runā par Ulugbeka vai Puškina pieminekļiem – drošs paliek drošs … Varbūt tie ir politiski dāvinājumi, bet nekā “pārprotama” tur patiesi nav.
Teātris ir gaistoša māksla, bet piemineklis stāvot mūžam…
Nē, pieminekļi nav uz mūžu! Ja cilvēkiem piemineklī kaut kas nepatīk, to var novākt. Nelaime jau tieši šajā uztverē – uzliks lielāku vai mazāku bronzas gabalu, un ja nepatiks… ko tad?
Bet Blaumaņa piemineklis pilsētvidē ir pārvietots jau vairākas reizes. Tāds ļoti liels un smags akmens. Cilvēkam nav jābūt tik mazasinīgam.
Jo problēma ir tāda: ja baidies kļūdīties, neko nedari, un, ja neko nedari, aizvien vairāk baidies kļūdīties.
Dzirdēju pretargumentus: varbūt attīstīsies osta, un tāpēc pensionāres pieminekli nevar novietot pretī galerijai “Daugava”. Mans Dievs! Nu pārliks pieminekli citur.
Kāpēc tik nekaunīgi piedāvāju vietu Neatkarības laukumā? Tāpēc, ka tur nav vides objektu. Ja valsts vai pilsēta manifestētu kādus savas gribas aktus šajās pilsētvietās, ja būtu konkurss, es pats mēģinātu tādā piedalīties. Bet tur nekā nav. Un, ja man ir ideja, kas mani aizkustina un liekas svarīga, kāpēc lai es to nevirzītu tālāk? Bet tagad tā arī ir palikusi kā neatbalstīta ideja, tāpēc nekāds piemineklis vecākajai paaudzei tā arī netop.
Patiesi, tā pieminekļa ideju un visvairāk skici var vērtēt dažādi, bet izstāde “Zvērīga spēle” galerijā “Daugava” parāda autoru kā visnotaļ drosmīgu.
Drosmīgs? Neuzskatu sevi par tādu šī darba kontekstā.
Ja runā par piecu eiro ņemšanu no pensionāra par pensijas piegādi mājās, tad vecie ļaudis varētu teikt – oi, oi, pēc pieciem gadiem gandrīz 80 tūkstoši senioru šo soli atcerēsies un nepiedos valdošajai koalīcijai, ejot uz kārtējām Saeimas vēlēšanām. Bet – ko pret pasaules bruņošanās māniju var iesākt ierindas pilsonis? Viņa izjūtas izstādē var būt tikai dusmas vai vēl ļaunāk – bezspēcības sajūta. Lai tādas raisītu, vajag zināmu drosmi…
Būsim godīgi, ja NATO un ASV, pasaules galvenā impērija, bruņošanās lietas tur savās rokās, ja viņi tērē lielu naudu un būvē lielu armiju, tad viņi arī nosaka, ko darīt citiem, kādu procentiņu no iekšzemes kopprodukta novirzīt aizsardzībai. Un mēs to godīgi ievērojam.
Man jau liekas, ka naudu jēgpilnāk būtu novirzīt izglītībai, zinātnei, infrastruktūrai.
Nepārprotiet – tas nav slikti, ka mums ir stipri bruņotie spēki. Bet, ja godīgi, tas nav tas, ar ko Latvijas valsts var dzīvot un nākotnē nopelnīt naudu. Tie ir tikai izdevumi globālajai mašīnai, jo tankus ražo angļi, amerikāņi, un tā nauda aiziet viņiem.
Krievijai Amerika ir vajadzīga kā ienaidnieks tikpat ļoti kā Amerikai Krievija. Tie ienaidnieki ir vajadzīgi spēkiem, kuri dzīvo no šīs militarizācijas naudas. No vienas puses, veidojot šādu izstādi, domā – ak Dievs, cik tu esi naivs, ka par to runā, bet, no otras puses, – pasaulē ir bijušas daudzas lietas, kuras cilvēkiem sākumā šķitušas lemtas uz mūžiem, bet izrādījies, ka galu galā tās tādas tomēr nav.
Arī uz pirmajiem cilvēkiem, kuri sāka runāt par verdzības atcelšanu, skatījās kā uz trakiem. Tāpat – dueļu laiks, ilgus gadsimtus cilvēki šāva cits uz citu, kamēr to aizliedza. Bet “bumba” izstādē ir ne tikai militārisma simbols, tā ir arī pārmaiņu spēks.
Termodinamikas otrais likums skan – visa pasaule virzās uz haosu, mēs tikai esam kāda kombinācija ceļā uz to. Jau mums apkārt esošajā lietu kārtībā ir ieprogrammētas pārmaiņas.
Cilvēks kā kulturāla būtne ir mācīts visu sakārtot un novest līdz ideālam stāvoklim, kas jau pašos pamatos ir pretrunā viens otram.
Tā ir cilvēka ilūzija, ka viņš mēģina uzbūvēt ideālo pasauli, jo jau pašā pasaulē ielikts pārmaiņu spēks, kas tev nekad neļaus šo pasauli novest līdz tavā galvā izdomātajai ideālajai perfekcijai. Tas viss mani pašu interesē kā cilvēku, jo esmu tāds pats paškontroles rīks, kurš vēlas, lai viss notiek pēc viņa prāta, bet visu laiku kaut kas jūk un slīd no rokām ārā…
Šajā aspektā “bumba” ir pārmaiņu simbols, kas ielikta jebkurā struktūrā. Un, treškārt, Eiropas kultūrā pastāv arī apgaismības simbols, un tādējādi “bumba” uztverama arī kā cilvēku dzīvnieciskās dabas izgaismojums.
Izstādes iedvesmas avots radies Japānā. Ko šajā zemē ieraudzījāt?
Japānā Rikuzentakatas pilsētā, kuru 2011. gadā nopostīja cunami, pirms diviem gadiem notika seminārs un rezidence. Un šajā laikā biju arī Tokijā, kad ASV draudēja Ziemeļkorejai un Ziemeļkoreja draudēja ASV. Japānas galvaspilsētas ielās tika izvietotas raķešu iekārtas – gadījumam, ja Ziemeļkoreja izšautu savus atomieročus uz mērķiem Japānā.
No vienas puses, baiļu sajūta, ka pasaule tik viegli var aiziet bojā.
Globālajā pasaulē lielvalstis sēž uz ieroču kaudzēm – tās vienā mirklī var iznīcināt visu cilvēci un šo planētu. No otras puses, tā kā Japānā aizvadīju divus mēnešus, izstādi ietekmēja arī šīs valsts politika un kultūra.
Piemēram, lapsa Japānā ir simbolisks, mitoloģisks dzīvnieks, kas sargā durvis vai pāreju no reālās pasaules citās. Tā nav tikai viltīgais kūmiņš kā latviešu teikās – šis zvērs spēj pieņemt citas būtnes izskatu, pārvērsties par cilvēku, izdarīt ko sliktu un atkal ielīst lapsas ādā. Tokijā pie daudziem tempļiem sēž lapsas, sargā ieeju svētvietā.
Tā kā Japānas kultūra ir tuvāka cilvēka pirmsajūtai, kam viņš pieder un no kurienes cēlies, tad mēs, balti, pēdējie Eiropas pagāni ar mūsu seno dievturu reliģiju, ticēšanu svētozoliem un dabai, esam salīdzinoši tuvi Japānas sintuisma uztverei.
Arhetipu attiecības savērpjas ar moderno pasauli arī iznīcināšanas līdzekļu kontekstā, jo arī mūsu modernajā sabiedrībā joprojām ir daudz arhaisma elementu. Kaut vai, piemēram, joprojām pastāv karaļvalstis, kas šķiet pilnīgi neticami – Lielbritānijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas tronī sēž karalis.
Tāpat valstu un pilsētu ģerboņos ir ļoti daudz zvēru. Jo asociējamies ar tiem tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem… Caur arhetipiem skaudri izjūtam, ka šajos pārtūkstoš gados nemaz neesam no tā visa tik tālu aizgājuši.
Skulptūra “Lapsa ieklausās raķetē” kā viens no grupas izstādes darbiem bijusi arī izstādē Taizemē.
Starp citu, šis darbs veidots no tīka koka, kas aug Taizemē. Pēc viesošanās Japānā mani uzaicināja uz izstādi Taizemē. Iepriekš pazīstamam māksliniekam aizsūtīju skulptūras ģipša modeli un pirms izstādes darbu pabeidzu tīka kokā. Pēc tam čemodānā jeb lielā pakā, sadalītu daļās, skulptūru ar lidmašīnu atvedu uz Latviju.
Kā taizemieši izprata lapsas spēli ar raķeti?
To vairāk uztvēra politiskā aspektā. Starp citu, Taizemes lielākajā daļā Krievijas prezidentu Putinu uzlūko ļoti pozitīvi, kas mums varbūt šķiet pārsteidzoši. Taizemē jūtams kārtīgs Amerikas tvēriens, lielvalsts diktāts, ko un kā taizemiešiem darīt. Un tāpēc viņiem rodas vajadzība pēc pretspēka Amerikas tvērienam, par kādu tiek uzlūkota Krievija.
Skulptūra “Lapsa ieklausās raķetē” ir interesanta arī ar to, ka tā arī skan – ir ne vien aplūkojama acīm, bet arī dzirdama. Turklāt elpo jeb dveš nevis ar ķepām raķeti balstošā lapsa, kā pirmajā mirklī varētu šķist, bet gan raķete. Arī raķeti es vēlējos veidot kā dzīvu būtni.
