Aiga Grasmane: Eiropas Savienības dalībvalstīs ir attīstījusies brīvprātīgo kustība, kas piedalās vides sakopšanas un apsaimniekošanas pasākumos 10
Aiga Grasmane, žurnāls “Baltijas Koks”
Ar jēdzienu brīvprātīgo kustība dabas aizsardzībā Latvijā vislabāk zināmais pasākums ir Lielā talka, kad iedzīvotāji brīvprātīgi velta savu laiku, lai izdarītu labu videi, – savāktu savu ciltsbrāļu dabā izvietotos atkritumus, kuriem nudien vieta ir atkritumu poligonā. Citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir attīstījusies brīvprātīgo kustība, kas piedalās vides sakopšanas un apsaimniekošanas pasākumos, kuros satiekas interesenti kopīgam labam darbiņam.
Latvijas Meža īpašnieku biedrība ir partneris Eiropas Savienības LIFE projektā Privātās zemes dabas aizsardzības tīkls, kurā piedalās 17 partneri no dažādām Eiropas dabas aizsardzības un zemes īpašnieku organizācijām. Projekts analizē un apkopo labāko pieredzi Eiropas Savienībā attiecībā uz dabas aizsardzības mehānismiem privātās zemēs.
Starp tiem ir gan nodokļu atvieglojumu analīze dabas aizsardzības mērķiem, gan valsts finansētas programmas attiecībā uz saimniekošanu dabas aizsardzības mērķu sasniegšanai, gan citi sabiedrības iesaistes pasākumi, kas ir īpaši aktuāli laikā, kad sabiedrībai ļoti pietrūkst sasaistes ar dabas procesiem.
Ko šī kustība nozīmē brīvprātīgajam? Nereti brīvprātīgie ir studenti, kas piedalās starptautiskās apmaiņas programmās un, dzīvojot citā valstī mācību laikā, vēlas iesaistīties vietējās iniciatīvās, kā arī seniori, kas vēlas socializēties saturīgā veidā. Tā ir iespēja viņiem iepazīt savas vai citas valsts dabu un jēgpilni pavadīt laiku kopā ar līdzīgi domājošiem.
Parasti šajos dabas apsaimniekošanas pasākumos tiek veikti darbiņi, kurus varētu paveikt pats zemes īpašnieks, taču trūkst motivācijas – vai nu saturiskas, vai finansiālas, piemēram, pēc ugunsgrēka Eiropas dienvidu valstīs palīdzēt atjaunoties mežaudzei, kur tās atjaunošanos traucē krūmāji un stiebraugi, kas pārņem ugunsgrēka attīrīto vietu. Tas nozīmē atbrīvot no aizzēluma kociņus ar potenciālu izaugt un veidot mežaudzi. Tāpat tiek veikti zālāju apsaimniekošanas pasākumi vai ierīkoti apstādījumi.
Vērtējot no Latvijas skatpunkta, varam secināt, ka šādas kustības nepieciešamība radusies reizē ar urbanizāciju, kad pilsētās dzīvojošā sabiedrības daļa zaudē ikdienas saikni ar dabu un tās procesiem, savukārt vēlme baudīt dabas procesus kā daļu no sava dzīvesveida saglabājas.
Līdz ar to ne tikai pasīva dabas baudīšana taku pārgājienu procesā vai ainavu ekskursijās ir tas, ko vēlas pilsētu iedzīvotāji un sabiedrības grupas, kurām interesē vides jautājumi vai trūkst socializēšanās, bet arī pielikt roku vides sakopšanas pasākumos, kas sniedz gandarījumu un apziņu par labi padarītu darbu.
Savukārt brīvprātīgo kustības koordinatoriem tas nozīmē uzņemties zināšanu nodošanas funkciju, kā arī darbību saskaņošanu ar zemes īpašnieku, ja tas tiek īstenots privātā īpašumā, kā arī organizatoriskos pasākumus darbu veikšanai. Šo organizatorisko darbu var uzskatīt par sociālu funkciju, kas veicina sabiedrības iesaisti dabas saglabāšanas un veicināšanas pasākumos.
Runājot par izaicinājumiem, šo brīvprātīgo pasākumu organizatori min atbildību par procesu, kas jānodrošina, lai brīvprātīgie būtu paveikuši savu darbu, kā arī zemes īpašnieki būtu gandarīti par rezultātu. Kā uzsver šo darbu organizatori, tā ir liela atbildība gan pret brīvprātīgajiem, gan pret zemes īpašnieku, gan arī pret dabu, ja viņi ir uzņēmušies veikt šos pasākumus.
Kā vienu no būtiskiem šķēršļiem organizatori min sabiedrības piekļuves tiesības privātajam īpašumam, kā dēļ var rasties neplānoti un nesaskaņoti apgrūtinājumi. Piemēram, Beļģijā ir izstrādāts uzvedības kodekss šādiem pasākumiem, kas paredz tādu sadarbības veidu, kurā noteiktas īpašnieka un dalībnieku tiesības un atbildība, veicot pasākumus privātajā īpašumā.
