Anna Žīgure: Tas nav pilsoņu kopums, kas šobrīd jauc un smirdina gaisu Saeimas ēkā 14
Paliek iespaids, ka shēmotāji joprojām shēmo un prāto, kā labāk izveidot kādu kombināciju, kas pretiniekus (šajā gadījumā Bordānu) nostādītu tik nejēdzīgā situācijā, lai viņam neizdotos.
Tāpat kā daudzi šī rudens vēlētāji, arī es ar bažām raugos, kā jaunievēlētiem deputātiem izdosies spert savus pirmos soļus. Neviens nezina, cik klupienu un cik paklupināšanu tos gaida. Saprotams, ka mūsu zemē tā nav pastaiga pa gludu asfaltētu trotuāru vai līdzenu un iestaigātu taku, kā tas parasti notiek izglītotās rietumvalstīs, kur demokrātija sasniegusi zināmu brieduma stāvokli un vēlētāji zina, kas, kā un kāpēc notiks.
Atjaunotajā Latvijā reizi no reizes gadu desmitu garumā zaudētāji neprot ar cieņu pieņemt vēlētāju spriedumu, bet uzvarētāji – un tās šogad ir vairākas partijas – nespēj atbildīgi nest pienākuma smago nastu, ko tām uzkrāvis vēlēšanu rezultāts.
Viens samezglojies jautājums pagājušajā nedēļā tika atrisināts – Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzdeva Jaunās konservatīvās partijas vadītājam Jānim Bordānam izveidot valdību. Prezidents piebilda, ka nav apmierināts ar partiju sarunām, kas nekādi nespēj novest līdz konsensam, vienprātībai.
Kā nerātnu skolas bērnu prezidents brīdināja Bordānu: ja tas neizdosies līdz 21. novembrim, tad viņš izvēlēsies kādu citu Ministru prezidenta kandidātu. Vējoņa teiktais vieš neuzticību un aizdomas, ka patiesībā Bordāna izvirzīšana ir māņu gājiens un patiesais kandidāts paslēpts azotē.
Turklāt būtu naivi iedomāties, ka pēc Saeimas vēlēšanu rezultāta pasludināšanas jaudīgās skaitļošanas mašīnas jau atslēgtas no barošanas bloka.
Vismaz, no malas raugoties, paliek iespaids, ka shēmotāji joprojām shēmo un vēsā mierā prāto, kā labāk izveidot kādu kombināciju, kas pretiniekus (šajā gadījumā Bordānu) nostādītu tik nejēdzīgā situācijā, lai viņam neizdotos. Kas neizdotos? Vislabāk – pilnīgi nekas!
Kas vinnē no šīs neskaidrās situācijas? Būtībā neviens. Vēlētāji ir zaudētāji, jo daudzus nomāc samudžinātās attiecības starp dažādu partiju vadītājiem un nespēja sadarboties. Arī Saeimas partijas, kaut ievēlētas, patiesībā ir zaudētājas, jo pat nesaprot, ka šī situācija vēl vairāk atsvešina vēlētājus no saviem pārstāvjiem. Līdz ar to var gadīties, ka uz nākamajām vēlēšanām dosies vēl mazāks pilsoņu skaits.
Par to visu domājot, gribu rosināt tos Saeimas deputātus, kuri sava naivuma vai pārliecības dēļ gatavi pārdot mūsu valsts neatkarību par lielāku vai mazāku naudas žūksni, atrast laiku padomāt par Latvijas dzīves simt gadiem un upuriem, ko šie gadi mūsu tautai ir prasījuši.
Toties tiem deputātiem, kuri vēlējušies iekļūt Saeimā, lai uzkrātu personīgo kapitālu, iesaku apsvērt, kāpēc mūsu valstī nepietiek naudas algām un pensijām, lai ierindas pilsoņi varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
Nebūt neesmu pārliecināta, ka pirmajai un otrajai kategorijai vai abām piederīgo ir vairākums no simts, tomēr viņu pašu neizpratne vai – tieši otrādi – viņu saimnieku izveicība ievērojami kavē valdības izveidošanas gaitu. Katrā ziņā tas nav pilsoņu kopums, kas šobrīd jauc un smirdina gaisu Saeimas ēkā.
Šajā situācijā mazs mierinājums ir tas, ka kaut kur citur Eiropā, Itālijā, Zviedrijā vai Beļģijā pagājis vēl ilgāks laiks, lai pēc vēlēšanām sastādītu jaunu valdību. Ceru, ka mūsu vadošie politiskie spēki labi apzinās savu atbildību par Latviju un to, ka mūsu ģeopolitiskā situācija ir pavisam kas cits nekā minētajām un vēl daudzām citām valstīm, kurām apdraudējums no kaimiņvalstu puses mūsdienās nav pat iedomājams.
Turklāt turienes vēlētāji vairāku paaudžu garumā ir dzīvojuši labos apstākļos un pieraduši pie demokrātijas.
Protams, nevajag iedomāties, ka Latvijas politiķu sīkās ķildas kaut ko nozīmētu Eiropas vai – vēl mazāk – pasaules mērogā, kur lielās valstis spēlē ar pavisam citām – daudz nozīmīgākām likmēm. Labākajā gadījumā par mums pasmīkņā.
Tomēr mūsu vadošo spēku rokās ir iespēja pacelt mūsu cilvēku pašapziņu tepat un arī ārpus Latvijas, lai uzņēmēji un kultūras cilvēki, sportisti un tūristi, tiekoties ar ārvalstu kolēģiem, sadarbības partneriem, draugiem un paziņām, nejustos neērti.
Pašlaik tikai dažas dienas mūs šķir no 18. novembra, kad neatkarīgā Latvija sasniegs zināmu pilnbriedu citu valsti vidū – simtgadi – un politiskajiem spēkiem, kuri ievēlēti Saeimā, ir visas iespējas piedāvāt savus labākos kandidātus, lai sastādītu tiešām kompetentu valdību, savā ziņā “sapņu komandu”.
Tā būtu patiesa dāvana tiem, kuri, par valsti domājot, ziedoja un zaudēja savu dzīvību. Tā būtu dāvana pilsoņiem un galvenokārt tiem, kuri par pilsoņiem vēl tikai kļūs – līdz nākamajām vēlēšanām vai aiznākamām, vai vēl pēc tām.
