Aicinājums sevi dāvāt. Maija Svarinska vērtē “Alvas sievieti” 0
Rēzija Kalniņa savā aktrises un nu jau arī režisores jaunradē allaž tiekusies uz garīgām kategorijām, centusies analizēt pirmām kārtām ētiskās, nevis sociālās problēmas; viņu nodarbina domas par cilvēka misiju – viņa meklē un apliecina šīs dzīves jēgu. Savā aktrises darbā R. Kalniņa šīs tēmas risina spoži, bet savos inscenējumos pieklibo. Galvenais iemesls tam, manuprāt, ir tas, ka brīžiem pietrūkst prasmes savu iekšējo redzējumu pārtulkot skatuves valodā. Iznākumā – ilustratīvisms.
Arī jaunajā izrādē “Alvas sieviete” nav izdevies izvairīties no, tā sakot, ilustrācijām. Sākas izrāde, un mūsu priekšā uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves abās pusēs redzam parastas sadzīvē lietojamas mēbeles: galds un galdiņi, krēsli un sols, dīvāniņš, stāvlampas (telpas iekārtojuma autores – Rēzija Kalniņa un Ramona Barsegjana).
Un pēkšņi šajā ikdienišķajā vidē no aizkulišu kreisās puses (skatītājiem no labās puses) uz ritentiņiem tiek izbīdīta slimnīcas gulta, kurā guļ paciente. Viņa ir pieslēgta sistēmai, šķiet, ir aizmigusi, bet no skatuves attāluma viņai klāt pienāk vīrietis, pieliecas, taču atkal pazūd, tiklīdz parādās medmāsa.
Sākas dialogs, no kura noprotam, ka sievietei ir veikta sirds transplantācija. Bet drīz vien ieraugām, ka slimniece turpat uz gultas ātri pārģērbjas un dodas uz skatuves pretējo pusi, kur tiks apspēlēta epizode no viņas līdzšinējās dzīves posma, kurā viņa iepazīstas ar to vīrieti, kas pēcāk kļūs par viņas donoru.
Tā, lūk, – burtiski – režisore traktē laiku nomaiņu. Žēl. Tādēļ ka meistarīgā tagadnes saspēlē ar pagātni mēdz dzimt spēcīgs cilvēka dzīves simbols. Bet šeit ir tikai pāreja.
Patiesi žēl, jo, atkārtošu, Rēzija Kalniņa neuzved izrādes, lai sevi celtu godā. Viņu satrauc sabiedrības problēmas, un viņa ar savu daiļradi vēlas mūs uzrunāt. Ne jau nejauši R. Kalniņa atkal pievērsusies amerikāņa Šona Grenana dramaturģijai, kura lugu “Liec Dievam pasmieties” viņa iestudējusi pirms pāris gadiem.
Tajā un arī šajā darbā būtībā nopietni tiek analizētas cilvēku savstarpējās attiecības, kuru kontekstā spilgti atklājas tēma – vientulība un ģimene. Tēma, kurā iespējams iezīmēt arī tādu niansi kā vientulība ģimenē. Aktuāla tēma. Un par to liecina arī pilnās skatītāju zāles R. Kalniņas izrādēs.
Domāju, ka skatītājus ilustratīvisms nekaitina, jo ir gan saturīgs teksts, gan laba aktieru spēle. Piemēram, Gints Andžāns, kura varonis Džeiks pēc negadījuma ir kļuvis par sirds donoru, spēlē no tiesas izteiksmīgi.
Šo tēlu piedāvā lugas autors, taču, kā liecina profesionāļu literārie komentāri, tas nebūt nav obligāts. Izvēle paliek režisora ziņā. Rēzija Kalniņa, protams, to izvēlas, jo viņu, šķiet, interesē šādi “spoku” tēli, par ko savulaik liecināja arī operas “Jevgeņijs Oņegins” iestudējums.
Saprotu, ka Džeika tēlu varētu traktēt kā tāda cilvēka simbolu, kurš prot dāvāt savu sirdi. Mīlestības paraugs. Vai – vienkāršāk – tuvinieks, pēc kura skumst piederīgie un kurš parādās uz skatuves, konkrētai ainai saslēdzoties ar konkrētu tekstu.
Taču G. Andžāns ir redzams klīstam pa skatuvi visu izrādes laiku. Turklāt viņš apspēlē vēl arī sava varoņa emocijas: vecāki nolemj parādīt jaunajai paziņai sava dēla bērnības gadu fotogrāfijas, un, lūk, “spoks” apmulsumā noveļas aiz dīvāna.
Kas tas ir? Rēzija Kalniņa grib teikt, ka aizgājēji turpina dzīvot šīs zemes kaislībās? Tā kā mazliet muļķīgi. Vēl jo vairāk – Gints Andžāns to dara ar tik draiskulīgu jautrību, ka skatītāji no sirds smejas. Nezinu, bet, manuprāt, diezin vai vajadzētu ar tādām tēmām koķetēt.
Nav gluži iederīgi arī likt Leldei Dreimanei, kas centīgi spēlē mirušā brāļa Džeika māsu Semiju, runāt savu bērnudārza audzinātājas monologu, vēršoties tieši pie skatītājiem zālē. Šādiem režijas paņēmieniem ir īpaša jēga.
Atkarībā no vēstījuma tas varētu būt gan aicinājums uz vienojošu sapratni, gan izaicinošs pārmetums par nesapratni vai arī principiāls pamudinājums rīkoties – tāda kā aģitācija. Šeit – neizprotams joks. Sak, mēs visi taču esam bijuši bērni? Vai varbūt evaņģēliskais vēstījums – esiet kā bērni?
Šāda veida režijas aptuvenība izirdina izrādes darbību. Rodas izstaipīts tukšums, kas, domāju, traucē arī aktieru spēli. Teikšu citādi – R. Kalniņa kā režisore teicami strādā ar aktieriem, un tāpēc viņiem varētu vēl vairāk vēlēt režisores radošās kaismes. Sarežģīta loma, piemēram, jāspēlē Ērikai Eglijai.
Viņas Džoija ir 36 gadus veca sieviete, māksliniece, vientuļa un tik slima, ka var, bet varbūt arī pati ir gribējusi nomirt, taču nu, lūk, ir glābta. Ārstu zinātniskajos pētījumos ir dati, ka cilvēkiem, kuriem ir pārstādīta sirds, reizēm stipri mainās raksturs, parādās jauni ieradumi, viņi kļūst citādi arī emociju ziņā.
Šons Grenans droši vien ir balstījies uz šiem pētījumiem, lai uzrakstītu lugu par sirdi, kas iemāca mīlēt. Tieši šo tēmu režisore attīsta smalki un pārliecinoši. Mēs redzam, kā Džoija mokās dvēseles neirozes sāpēs, tiecas kā senāk palikt vienatnē.
Monotonajā balsī, saspringtajā ķermenī, padevīgajā pakļautībā situācijām viņu no tiesas var asociēt ar alvas zaldātiņu. Taču tēlam vēl ir nepieciešama īsta kulminācija, lai mēs kā slavenajā H. K. Andersena pasakā ieraudzītu, kā Džojas sirds iedegas mīlestībā, un tad būtu tas tēls, ko radījis autors – mūsdienīgs cilvēks, kas izgājis savu sāpju un apskaidrības ceļu.
Šī tēma lieliski ir izstrādāta Lilitas Ozoliņas un Pētera Liepiņa atveidotajos tēlos. Laulātais pāris, kas pazaudējis savu dēlu. L. Ozoliņas spēle ir niansēm bagāta. Viņas Alise cieš zaudējuma sāpes, žēlo, vienlaikus arī dusmojas uz vīru un ātri piedod.
Taču galvenais – viņa, tāpat kā viņas mūžībā aizgājušais dēls Džeiks, prot mīlēt. Tādēļ arī ģimenē tiek uzņemta Džoija, kas uzrakstījusi pateicības vēstuli, tādējādi aizsākot viņu pazīšanos. Smeldzes pilns un patiesi gaišs mīlošas mātes un sievas tēls.
Bet Pēterim Liepiņam uzticēta loma, kurā iekodēta tēma par mūžīgajām problēmām bērnu un vecāku attiecībās, kad vieni grib dzīvot savu dzīvi, bet otrie uzspiež savus principus un uzskatus. Izcils aktiera veikums.
Mēs ieraugām P. Liepiņa varoni Henku niknā aizkaitinājumā uz visu apkārtējo pasauli un pašam pret sevi, jo viņu plosa sirdsapziņas pārmetumi. Kad Henks pēdējo reizi redzējis dēlu, viņš, nosodot to par nepaklausību un nepiekāpību, pateicis: ej ellē! Un tagad pats deg tās ugunī. To apdzēst palīdzēs Džoija. Bet varbūt dēls. Henks, piespiedies pie Ē. Eglijas varones krūtīm, viņas sirdī saklausīs dēla aicinājumu – mīlestības un piedošanas balsi. Un viņā uzvilnīs šķīstīšanās prieks.
Vairāk vai mazāk šo prieku iepazīst visi izrādes varoņi. Šķīstums nāk no sirds. Tas uzreiz rada vēlmi dāvāt. Tieši šādu – gatavu dāļāt – Lidija Pupure spēlē savu varoni Medmāsu. Šī pati vēlme vada arī ekspresīvo (ietērps vien ir ko vērts, kostīmu māksliniece Ramona Barsegjana) Ilzes Vazdikas Darlu. Mazliet uzmācīgi, bet pārliecināti uz to tiecas arī Leldes Dreimanes varone Semija.
Režisore Rēzija Kalniņa uz šo prieku vedina arī mūs. Šis aicinājums, domāju, kopumā tiks saklausīts, jo, par spīti visiem trūkumiem, jaušams, ka izrādes autore ir strādājusi no sirds.
Šons Grenans, “Alvas sieviete”, sirdsdrāma 2 daļās Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore: Rēzija Kalniņa, no angļu valodas tulkojusi Dana Kalniņa-Zaķe, telpas iekārtojuma autores Rēzija Kalniņa, Ramona Barsegjana kostīmu māksliniece Ramona Barsegjana, gaismu mākslinieks Dainis Sumišķis.
Lomās: Ērika Eglija, Gints Andžāns, Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa, Lelde Dreimane, Ilze Vazdika, Lidija Pupure.
Nākamās izrādes: 4., 5., 18. aprīlī.
