Vilnis Zariņš: Kā notiks bieži piesauktā “samierināšanās”? 34
Lai zinātu patiesību, lietas jāsauc īstajos vārdos. Tomēr vēl ik uz soļa jūtam centienus valkāt maskas. Okupantu maiņu 1941. vai 1944. gadā daži dēvē par “atbrīvošanu”, bet kolonizāciju – par “brālīgu palīdzību ar darbaspēku”. Pēdējā laikā vairāki pazīstami izglītības un kultūras darbinieki publiski uzstājušies par “samierināšanos” starp latviešiem un mazākumtautībām. Runā gan tikai par krieviem, nepaskaidrojot, kad un kādēļ nesaskaņas radušās, kas par tām vainīgs. Nepiedāvā arī nekādu to risinājumu.
Latviešu filoloģe Ausma Cimdiņa intervijā “Latvijas Avīzē” (2014. gada 6. janvārī) deklarē: “Esmu patriote un savā ziņā nacionāliste…” Ir labi, ka autore to pasaka. Citādi lasītājam, ja viņš interviju un arī autores politiskās aktivitātes censtos apjēgt plašākā kontekstā, pašam nonākt pie tāda secinājuma būtu grūti. Autore uzskata, ka vajadzīga nacionāla samierināšanās, nevis konfrontācija starp latviešiem un krieviem, taču apiet jautājumu par visu mazākumtautību līdztiesību.
Līdzīgas frāzes sastopamas komponista Imanta Kalniņa, dažādu priekšnieka funkciju veicēja Jāņa Straumes un arī citu autoru tekstos. Par okupāciju kā vēstures faktu A. Cimdiņa nešaubās, taču par okupācijas seku pārvarēšanu klusē.
Uz konkrētiem jautājumiem par saviem politiskajiem principiem A. Cimdiņa izvairās atbildēt, paskaidrojot, ka politikā viņa pagaidām tikai iesildās. Rodas iespaids, ka kvalificētas latviešu filoloģes, politiskās dzīves procesu nesapratējas kandidēšana Rīgas domē un darbošanās tādā frakcijā, kas sistemātiski noraida nacionālo partiju deputātu priekšlikumus, liecina, ka viņas vārdi un darbi ne vienmēr saskan. Tomēr viņas domu gaitai ir vieglāk sekot un vieglāk to arī izprast nekā, piemēram, I. Kalniņa viedokli, kurā kā jau mūziķa darinātā opusā, jēga pavīd tikai uztveršanas brīdī un biežāk izraisa skumjas nekā tieksmi polemizēt.
A. Cimdiņa uzskata: “Man šķiet, ka te dažkārt apzināti vai neapzināti tiek kultivēts naids pret krieviem kā, teiksim, nepareizo nāciju. Mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka manas paaudzes un arī jaunākiem krieviem Latvija ir tēvzeme.” Te vajadzīgs precizējums. Aptuveni ceturtajai daļai Latvijā dzīvojošo krievu daļa priekšteču ir Latvijā nodzīvojuši vismaz trīs paaudzes. Ar viņiem valstij problēmu parasti nav.
Vairākums Latvijā dzīvojošo cittautiešu mūsu zemē nonākuši starptautiska nozieguma – Latvijas okupācijas – rezultātā. Tam PSRS okupanti pievienoja vēl citu noziegumu – Latvijas kolonizāciju ar okupētāju zemes iedzīvotājiem. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija kolonistus neizraidīja. Viņiem dāvāja privilēģiju – nepilsoņa statusu. Tas viņiem ļauj atgriezties savā zemē, bet paredz arī iespēju, ja tie labi apguvuši valsts valodu un vēsturi, lūgt uzņemšanu Latvijas pilsonībā un iekļauties Latvijas dzīvē. Daļa pieņēmusi kādu no šiem risinājumiem un tad samierināšanās ar viņiem ir jau notikusi. Daudzi nepilsoņi to nedara, bet ne jau latvieši viņiem to kavē. Daudzi “jaunie pilsoņi” netīko iesaistīties Latvijas valsts dzīvē, bet drīzāk cenšas to jaukt. Te latviešiem jāsaglabā mierīga nepiekāpība un principialitāte.
Mednieki sev ērtā dīķī vai upes līcī dažkārt peldina piesietas “pievilinātājas pīles”, cerēdami, ka te nolaidīsies arī nepiesietās. Kāda interese latviešu valodai un kultūrai naidīgām organizācijām par savu deputāti izvirzīt latviešu filoloģijas profesori? To grūti izprast. Vai tās cer šādi iemidzināt ierindas vēlētāju modrību, vai arī izraisīt vispārēju riebumu pret situāciju, kurā politikāņi it kā no vienas vides un it kā ar vienādiem tituliem aicina uz diametrāli pretējiem mērķiem? Tad jau daudzi uz vēlēšanām nemaz neies. Par to jādomā.
