Vidzeme gaida domājošus ceļotājus 0
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vidzemes augstieni, kas lielākoties atrodas Madonas un Cēsu novados, droši var saukt par Latvijas jumtu, jo tās vidējais augstums ir 250 metri virs jūras līmeņa. Vēl augstāk paceļas septiņi kalngali, tostarp Gaiziņkalns (311,6 m v. j. l.) – augstākā virsotne Latvijā un otra augstākā Baltijā pēc Lielā Munameģa, kur gribēja nokļūt Lāsmiņa slavenajā Streiča filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Es labprāt aicinātu aizbraukt uz Gaiziņkalnu, bet tas nu mums, latviešiem, ir sāpju bērns, jo atrodas uz privātas zemes, kuras atdāvināšanas process iestrēdzis. Tādēļ Gaiziņkalnā var vienīgi apzināties, ka Latvijā augstāk neuzkāpt. Ka mūsu kalni, lai kā par tiem smaidītu ārzemnieki, ir mūsu lepnums.
Radošie stropi
Kučieru namiņā Cēsīs, Pils laukumā 1, mājvietu raduši Vidzemes Radošie stropi. Tā ir jauna vieta, kur pulcēties radošiem cilvēkiem no visas Vidzemes. Galerijā veikalā tiek popularizēti un savus saimniekus atrod daudzveidīgi Vidzemes meistaru darbi, tostarp Piebalgas porcelāna fabrikas ražojumi. Te iespējams organizēt radošas meistarklases un sezonālus tirdziņus.
Ja reiz esat aizbraukuši uz Cēsīm, noteikti jāizstaigā vecpilsēta un jānostājas uz Svētā Jāņa baznīcas sliekšņa, apzinoties, ka tobrīd esi uzkāpis Rīgas Pēterbaznīcas torņa gailim pičpaunā – tik augstu virs jūras līmeņa atrodas šī vieta. Vēl jāapmeklē Svētavota dabas parks Atpūtas ielā 12, kur atklāsies stāsts par Svētavota vēsturi, ūdens vērtīgajām īpašībām un būs iespēja noklausīties noslēpumaino leģendu un izpildīt senu rituālu, uzņemot spēkus un enerģiju no avota. Pa stāvo nogāzi nokāpjot gravā, rodas sajūta, ka atrodies pasaku valstībā. No iespaidīgas smilšakmens klints izplūst dzidrs ūdens, klusumu piepilda ūdens čalošana un var baudīt atpūtu, sēžot uz soliņiem vai iemērcot kājas ar Svētavota ūdeni piepildītā brīvdabas burbuļvannā.
Marienburgas astotais brālis
Tā nosaukts īpašs oriģinālskaņdarbs – muzikāla teiksma, kas Alūksnes Pilssalā atjaunotajā viduslaiku pils Dienvidu tornī turpmāk īpašos seansos izskanēs kā atvadu sveiciens vienam no tās autoriem – mūžībā aizgājušajam komponistam Mārtiņam Braunam. Tas ir inovatīvs skaņas un gaismas stāsts par pils vēsturi, un to varēs piedzīvot katru dienu, izņemot pirmdienas un otrdienas. Marienburgas astotais brālis Dienvidu torņa apmeklētājus priecēs no pulksten 11 līdz 17 ar četrdesmit minūšu intervālu. Tā kā vietu skaits vienā seansā ir ierobežots, vizīti vēlams iepriekš rezervēt. Katra mēneša pirmajā trešdienā ekspozīciju Dienvidu tornī varēs apmeklēt bez maksas.
Potjomkina aka Ķeipenē
Kinostacija kādreizējās Ķeipenes dzelzceļa stacijas telpās radusies, Augusta Sukuta un domubiedru rīkotā kinofestivāla “Arsenāls” komandai dodoties nedaudz sirreālā ceļojumā ar vilcienu uz Ķeipeni, kad tas vēl kursēja maršrutā Rīga–Ērgļi. Katra šāda ceļojuma laikā mazā stacija ieguvusi kādu jaunu elementu vai vides instalāciju. Te iespējams sazināties ar kino dižgariem, kuriem katram sava pastkastīte, apsēsties pie milzu galda, bet pāri sliedēm uzsliets tunelis no divdesmit četriem kinokadriem, kas veltīti pirmajai kinolentei pasaulē. Stacijas uzgaidāmajā telpā ir ekspozīcija par godu kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam (1898–1948) – slavenajam, ar savdabīgu kinovalodu apveltījam meistaram, bet pazemē izbūvēta vides instalācija “Potjomkina aka”, kas veidota kā izstāžu zāle zem zemes, galveno akcentu liekot uz S. Eizenšteina avangardisko filmu “Bruņukuģis “Potjomkins”” – šis objekts apskatāms no 1. maija līdz 1. novembrim gida pavadībā un piesakoties iepriekš. Vecā Ķeipenes dzelzceļa stacija ir arī vienīgā vieta, kur saglabāts sliežu posms un var izmēģināt sliežu velosipēdus. Pārējā bijusī sliežu trase pārveidota par Zaļo velomaršrutu.
Zilākalna maģija
Ar sliežu velosipēdiem iespējams pārvietoties arī pa šaursliežu dzelzceļa atzaru no Zilākalna ciema līdz kūdras purvam. Kopējais brauciena garums ir aptuveni četri kilometri, kas pieveicami pusstundā. Savukārt senā ūdenstorņa telpās un mūsdienīgā piebūvē iekārtots Zilākalna kultūrvēstures un apmeklētāju centrs “Ztornis”, kurā apskatāma vēsturiska ekspozīcija par dabas objektu un svētvietu “Zilaiskalns”, Zilākalna ciematu un šīspuses industriālo mantojumu. Starp citu, Zilākalna “Zažēnos” savulaik dzīvojusi leģendārā tautas dziedniece Zilākalna Marta (īstajā vārdā Marta Rācene). Zilaiskalns ir viena no nozīmīgākajām seno latviešu kulta vietām. Tā nosaukums saistīts ar blāvi zilo miglu, kas nereti ieskauj virsotni. Teikās un nostāstos Zilaiskalns minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Kad Zviedrijas karalis Kārlis XII gribējis Zilokalnu izmantot militārām vajadzībām, pret šo nodomu protestējuši ne tikai vietējie iedzīvotāji. Uznākušas ilgstošas lietusgāzes, kas karaspēkam nav ļāvušas piekļūt kalnam.
Gulbenes jaunumu kaleidoskops
Šai tūrisma sezonai Gulbenes novads sarūpējis daudz jaunumu gan laiskas, gan aktīvas atpūtas cienītājiem. “Mēs lepojamies ar savu Bānīti, kas ir vienīgais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens visā Baltijā, un Bānīša zemē ir tapuši seši jauni dažāda garuma un grūtības pakāpes velomaršruti, kas piekļaujas Bānīša sliežu ceļam un, vairākās vietās šķērsojot sliedes un piestājot stacijās, ievijas arī Alūksnes novadā. Riteņbraukšanu var lieliski apvienot ar braucienu Bānītī, jo velobraucēji tiks laipni uzņemti vilcienā,” atklāj Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra darbinieki. Šopavasar turpinās vēsturiskās Kalnienas šaursliežu dzelzceļa stacijas iekštelpu atjaunošanas darbi. Vasarā pie stacijas plānots ieskandināt Bānīša svētkus, organizējot “pop-up” restorānus 10. jūlijā, 14. augustā un 3. septembrī, lai ikviens lieliskā atmosfērā varētu baudīt gardus atzītu pavāru gatavotus ēdienus.
Pastaigu un kultūrvēstures cienītājiem iespējams doties pa literārajām klausāmtakām piecos Gulbenes novada pagastos, ielūkojoties Gulbenes novadā dzimušu Latvijas literatūras klasiķu Jāņa Poruka, Apsīšu Jēkaba, Andrieva Niedras, Annas Sakses un Zemgaliešu Birutas dzimtajās vietās un izzinot viņu daiļradi. Klausāmtaku maršrutos būs baudāmi arī mūsdienu jauno autoru radīti teksti, kas veltīti šiem literātiem – tikai viedtālrunī vajadzēs noskenēt QR kodu, kas atver klausāmgabalus. Šie kodi atrodami uz stendiem vairākos maršrutu punktos.
Pēdējā laikā gulbenieši daudz darba ieguldījuši savu parku sakopšanā. Emzes parks ir viena no vecākajām īpaši aizsargājamajām teritorijām Latvijā, kam dabas pieminekļa statuss piešķirts jau pirms simts gadiem. Parka teritorijā izkoptas trīs dažādu garumu tematiskās takas, kas astoņu kilometru kopgarumā caurvij abus Gulbenes lielākos parkus – Emzes parku un Spārītes parku. Arī apkārt Emzes dīķim atjaunots taciņu tīkls, izvietoti soliņi, atkritumu urnas un drīzumā tiks uzstādīti informācijas stendi, kas ļaus iegūt vērtīgas ziņas par šeit sastopamajām dabas bagātībām un parku vēsturi.
“Viesojoties Gulbenē, aicinām apmeklēt Vecgulbenes muižas parku un pie Sarkanās pils, ko savulaik kā mīlestības apliecinājumu cēlis un savai sievai Marisai dāvājis barons Heinrihs fon Volfs, izmantot iespēju iepazīt parka vēsturi un baudīt laikmeta noskaņas Heinriha un Marisas dialogā – neparastā audiogidā, kura stāstījums balstīts uz patiesiem faktiem par fon Volfu ģimenes dzīvi un Vecgulbenes muižas parku, un tajā nebūs dzirdams neviens gadskaitlis.”
Tekstilmākslas brīnumi
Šovasar Gulbenes viesus iepriecinās arī unikāla iespēja “Dilles Fashion” darbnīcā iepazīt tekstilmākslas darbus, kas krāsoti ar Latvijā plūktiem augiem, izmantojot gan senas, gan mūsdienīgas krāsošanas tehnikas. Darbnīcas īpašniece un dizainere Irīna Abakoka uzsver, ka katrs šāds tekstilmākslas darbs ir vienreizējs un neatkārtojams un ietver sevī dabas noskaņu un maģisko spēku. Te iespējams pieteikties meistarklasēm, lai līdzdarbotos krāsošanas procesā. Izjust saskaņu ar dabu iespējams, arī atpūšoties namiņos “Paparde un Zīle” Stradu pagastā, kur mazskarta meža viducī nodrošinātas pirmās nepieciešamības ērtības klusuma un harmonijas atrašanai ar apkārtējo vidi. Savukārt Namiņš mežā Lizuma pagastā mudina baudīt skaistu un mierīgu atpūtu meža ielokā pie Gaujas, kur upe met skaistus līkločus.
Skola, kur Latvija skan
Braucot Varakļānu virzienā, apmēram kilometru no Madonas ceļa malā atrodas kordiriģenta Haralda Medņa (1906–2000) dzimtas mājas “Dzintari”, kur durvis vēris jauns kultūrizglītības centrs “Dziesmusvētku skola”. Tās mērķis ir atklāt bagāto un iedvesmojošo kormūzikas, Dziesmu un deju svētku kultūras mantojumu un godināt šo vēsturisko vietu, jo netālu Šūpuļkalnā 1866. gadā norisinājušies pirmie latviešu skolēnu koru svētki. Lai iezīmētu šo vietu, te uzstādīts Ivara Mailīša veidots vides objekts “Latvija skan” – vēja zvaniem līdzīga konstrukcija, uz kuras metāla stabulēm var nospēlēt vairākas latviešu tautasdziesmas, piemēram, “Rīga dimd”. Vējainā laikā, stabulēm saskaroties, tās pašas skan, aiznesot skaņas pāri Vidzemes pakalniem.
Dzintaru ēkas pirmajā stāvā īstenots Austra Mailīša izstrādātais interjera projekts, kas iepazīstina ar H. Medņa dzīvi, iespaidiem, iedvesmas avotiem un dziesmu mīlestību, ļaujot sajust Dziesmu svētku burvību. Vienā no ekspozīcijas telpām atrodas Dziesmusvētku skapis, kurā apkopoti svētku materiāli, atmiņas un dziesmas. “Aicinām ikvienu Dziesmu svētku dalībnieku atrodot kādu no Dziesmu svētkiem saglabājušos foto, rakstu laikrakstā, notis vai dziesmu repertuāra grāmatiņu nodot šīs vēstures liecības glabāšanai lielajā Dziesmusvētku skapī, lai tās būtu pieejamas muzeja apmeklētājiem. Īpaši priecāsimies par svētku nozīmītēm,” pārcilāt atmiņlietu krājumus mudina jaunais muzeja vadītājs Artūrs Grīns. Viņa sapnis ir “Dzintaros” sarīkot koncertu, kurā skanētu tikai maestro Haralda Medņa komponētā mūzika, jo daudzi viņu pazīst kā izcilu diriģentu, kuru 1985. gada Dziesmu svētkos tauta izsauca diriģēt programmā neiekļauto “Gaismas pili”, bet neko nezina par Medņa komponista talanta šķautni. Tāpat jaunības interesi par astronomiju, uz ko viņu pamudinājusi Haleja komēta.
