V. Krustiņš: – Jūs ziedojāt partijām? Vai uzņēmēji nevar skaidri un atklāti teikt – jūsu partija dabūs naudas artavu, ja izdarīsiet to un to, kas likumā vajadzīgs? 7
– Vairs neziedoju. Jautājums – cik likumīgā veidā to varu darīt, lai mani katra vārda galā nepiesauktu kā politiku ietekmējošu? Citus par oligarhiem sauc, ja ziedo partijai naudu, tātad esi sliktais.
– Mazums, ko runā. Jūs taču neesat tik jūtīgs!
– Neesmu, neesmu.
E. Līcītis: – Kā vērtējat vēlēšanu rezultātus? Jūs esat stabilitātes piekritējs vai gaidījāt kādas pārmaiņas?
– Kā čunčinājām iepriekšējos gadus, tā turpināsim tālāk. Diezin vai gaidāmas būtiskas pārmaiņas. No vienas puses, slikti, ka nesekos izrāviens, bet, no otras puses, varbūt ir labāk, ka esam palikuši pie zināmas stabilitātes, jo labāk tā nekā nezināms ļaunums.
Domāju – “Vienotība” it kā neko traku nav savārījusi, un laiki pašlaik nedroši. ZZS un NA ir savs, tradicionāls elektorāts, kas par citiem nebalsos. Lai viss paliek pa vecam. Droši vien cilvēki arī neticēja, ka, ievēlot ko jaunu, Latvijā kas īpaši mainīsies.
V. Krustiņš: – Tur jau tas suns aprakts, ka partijas neaudzina spēcīgus līderus un negrib spēcīgus izrāvienus, bet drīzāk skatās viena uz otru – lai tam otram netiek vairāk! Bet jūs, uzņēmēji, gan gribat tikt uz priekšu! Jūs varētu pieprasīt virzību no politiskās varas. Minējāt, ka savus padomniekus izsijājat kā dzintara gabaliņus. Vai ar politiķiem nevar līdzīgi rīkoties?
– Biznesā vērtīgus darbiniekus atrast ir vieglāk. Tur ir atklātāki spēles noteikumi. Ja tu esi labs un vērtīgs kadrs, legāli vari saņemt lielu naudu un baudīt labumus no sava darba. Politiķu aldziņas, maigi sakot, nav pieklājīgā līmenī. Ministram – pusotrs tūkstotis eiro. Kā pateikt vienam godavīram – ej, strādā par ministru ar 1500 eiro uz rokas?
– Cik jūs maksātu ministram?
– Ja viņš kļuvis par ministru, lai strādātu valsts labā, ja izjūt amatu kā pagodinājumu, ja saprot uzticēto atbildību un savā vietā rīkojas kompetenti, uzskatu, ka trīs tūkstoši ir minimums, kas ministram jāsaņem. Kā var debatēt un skaldīt sērkociņus, ka ministriem nevajag lielāku algu. Protams, ka tik atbildīgā vietā cilvēkiem ir jāmaksā. Ja mēģinām atrast, kas ar mieru strādāt par 1500 mēnesī, tad nav ko brīnīties, ka vienam otram ministram pietrūkst kvalifikācijas.
Paradokss, ka tauta redz – aviokompānijā mēs ārzemēs atrodam cilvēku, kam maksājam 20 – 30 tūkstošu mēnešalgu un neprasām pat likumā noliktās latviešu valodas zināšanas, bet par to visi klusē. Turpretī ministriem nepalielināt algas visiem šķiet ļoti pareizi. Pašreiz arī diskutē, vai par ministru var strādāt Saeimā neievēlēta persona. Kāds nozares vadīšanai, izpildvarai ar to sakars? Profesionalitāte ir Nr. 1! Ja kāds nav ticis ievēlēts vai nemaz nav startējis uz Saeimu, toties ir augstas klases profesionālis – protams, ka viņš var strādāt par ministru. Saeimā jāsēž likumu rakstītājiem, ļoti cienījamiem cilvēkiem, arī, piemēram, mūziķiem vai aktieriem, kam tauta dāvājusi uzticību, bet ministra krēslā jāsēžas tam, kurš kaut ko saprot no šī darba.
E. Līcītis: – Jo vairāk tāpēc, ka uz visiem 13 krēsliem nemaz nepietiek cienījamu kandidātu.
– Pašreiz ZZS no koalīcijas partijām man šķiet aktīvākie un darīt gribošākie. Ja viņiem būtu veselīga sadarbība ar pārējām varas partijām, tad ZZS varētu vilkt kā motoriņš, kas citiem neļauj gulēt.
