V. Krustiņš: – Sakiet, vai kā uzņēmējam jums ir kāda ekonomiskā autoritāte starp tiem vīriem, kas te publicējas, izsaka viedokļus? Ticat, ka derētu radīt Celtniecības ministriju? Kuru personāliju redzat kā piemērotu to vadīt? 7
– Saimnieciskajā darbībā izšķiroša ir praktiķa pieredze, nevis ekonomistu redzējumi. Pašlaik celtniecības ministra kandidāta man nav.
– Ziniet, saimnieciskajiem darbiniekiem vajadzētu būt lielā mērā valsts ekonomiskās politikas komandieriem. Jūs radāt vērtības, pildāt valsts kasi.
– Kā panākt šādu pozīciju? Manā skatījumā, beidzamajos desmit gados ievēlēto deputātu kvalitāte krīt. Agrāk bija saimnieciski spēcīgāki kandidāti, tagad viens otrs, ieradies Saeimā, īsti nesaprot, kur viņš ticis, kas jādara.
Lai saimnieciskos cilvēkus gribētu atbalstīt, politiķiem jāsaprot, ka nauda neaug kokos un “nedzīvo” Latvijas Bankas pagrabos. Jāsaprot, ka govs jānotur pie dzīvības, lai dabūtu pieniņu. Pašlaik “vidējā” attieksme – lai biznesa ļaudis sitas, kā grib. Lai nāk uz valdību, jo parunāties nevienam neskādē, bet risinājumus var vilkt bezgalīgi. Dodot uzņēmējiem brīvāk strādāt, neapliekot ar liekiem apgrūtinājumiem, nauda budžetā plūdīs vairāk un būs ko maksāt skolotājiem, mediķiem, policistiem. Bet neuzskatiet to par sūdzēšanos. Latvieši dzied “nevis slinkojot un pūstot”. Kas kustas, tas arī esošajos apstākļos šo to panāk. Divdesmit gados biznesā uzaug bieza āda, un mēs ejam uz priekšu. Mūs nav tik vienkārši apturēt.
E. Līcītis: – Bijāt starp Šlesera “Par labu Latviju” atbalstītājiem, taču šķitāt vīlies un pēc apvienības nesekmīga starta sacījāt, ka ar politiku vairs ne un ne.
– Tajā laikā diezgan naivi domāju, ka uzņēmējiem kaut kādā veidā, kaut vai pasīvi jābūt iekšā procesā un jālobē uzņēmējiem vajadzīgas lietas. Tagad man liekas, ka tādā formā tas neder, jo uzņēmēji ir no cita māla taisīti nekā politiķi. Ja divi uzņēmēji paspiež roku, tad abiem jāizpilda apņemšanās. Ja divi politiķi paspiež roku, tad nezini, ko viens otram aiz muguras rāda un vai nākamajā dienā “neiedurs ar dunci”.
