Šonedēļ notiks lauku tūrisma akcija “Atvērtās dienas laukos” 0
Šīs nedēļas nogalē 16. – 18. maijā “Lauku ceļotājs” rīko akciju “Atvērtās dienas laukos” ar nodomu popularizēt Latvijas laukus un tajos audzētus, ražotus, gatavotus produktus un pakalpojumus. Savas durvis interesentiem plašāk nekā parasti vērs 129 lauku saimniecības. Būs iespējas tuvāk iepazīties, kā top un kā garšo dažādi lauku labumi, tos iegādāties. Dažs piedāvās atlaides pircējiem vai mazas dāvaniņas apmeklētājiem, citi būs sagatavojuši īpašas programmas.
Kaut visas 129 saimniecības nodarbojas ar viesu uzņemšanu arī ikdienā, akcijas rīkotāji tomēr aicina vizīti laikus saskaņot ar saimniekiem. Sīkākas ziņas par saimniecībām, kas gatavas nedēļas nogalē kļūt vēl atvērtākas, meklējiet interneta lappusē “celotajs.lv”. Dažā no tām žurnālistiem bija ļauts ielūkoties jau iepriekš.
Sieri un dzērieni
Atvērtajās dienās piedalās vairākas kazkopības saimniecības, tajā skaitā nozares pionieris “Līcīši” Ozolniekos, tomēr šoreiz ceļš veda uz Siguldas novada saimniecību “Lielgrodes”. “Kaza ir inteliģents dzīvnieks. Tā ir grācija. Ja vīrietis saka sievietei: “Kaza tāda!” tas jāuztver kā kompliments,” stāsta mutīgais saimnieks Aivars Tabulēvics. Viņa pārziņā ir kazas, kamēr ar sieriem nodarbojas dzīvesbiedre.
Viesiem tiek izrādīta kūtiņa ar 200 kazām, slaukšanas telpa, dots nosmeķēt sieru. Slaukšanas laikā apmeklētāji pie lopiņiem gan netiekot laisti, jo “cilvēki neprot uzvesties” – kazas streso un iznākums ir tukšas piena kannas. Citādi dzīvniekus var iet un glaudīt, un, patiesību sakot, mazie kazlēni paši mēdz būt ļoti uzbāzīgi un gatavi purniņu ne tikai kabatās bāzt, bet arī kurpju auklas atķibināt. Ar lepnumu tiek parādīts neparasts kazlēns, kurš piedzimis ar “auskariem” – bumbulīšiem pie ausīm, 17 gadu kazkopības praksē “Lielgrodēs” tāds vēl neesot redzēts.
Kā zināms, kazas piens ir ļoti veselīgs un cilvēka organismā pārstrādājas labāk par govs pienu. Saimniecībā tiek sieti mocarellas tipa sieri, atturīgi uzlaboti ar garšvielām. Cilvēki visbiežāk izvēloties tieši gaišos sierus, kas ļoti labi garšojot ar medu, vīnogām un melonēm. “Cik mēs, kazaudzētāji, esam, divu vienādu sieru nav. Katram iznāks savs,” ražojumus liela Tabulēvics. Saimnieks neslēpj, ka labprātāk uzņem desmit cilvēku un lielākas grupas, “jo es te esmu gan saimnieks, gan gids, gan aktieris” un viesu uzņemšana prasa laiku.
“Lielgrodu” apmeklējumu var it labi savienot arī ar citu Allažu pagasta ievērojamo vietu aplūkošanu starp Allažmuižu un Siguldu. Jāmin Allažu dabas takas ar dzidrajiem Kaļķugravas jeb Mežmuižas avotiņiem, Černausku dižozolu un dīvaino Ezernieku karsta kritenes ezeru, kas reizi piecos gados pazūdot, lai pēc tam atgrieztos.
Cik alkohola mājražotāju kopš 2011. gada, kad atļauta alkoholisko dzērienu ražošana mājas apstākļos un tirgošana, šobrīd darbojas Latvijas laukos, precīzi grūti pateikt. “Lauku ceļotāja” pārstāvis Juris Smaļinskis lēš, ka kādi 40 dažāda stipruma alkoholisko dzērienu ražotāji varētu būt. Produkcija – no alus līdz degvīnam.
“Veselības laboratorija” Cēsu nomalē, kur saimnieko Guntis Kurmis, sevi pozicionē kā tādu, kur darinātie stiprie ražojumi domāti zāļu tiesai. Tie galvenokārt ir ogu uzlējumi. Pēc “Veselības laboratorijas” dzērienu lietošanas galva nesāpot, jo arī 96° spirts uzlējumiem top uz vietas. Augstākās kvalitātes labu spirtu nopirkt Latvijā nemaz nevarot, tāpēc no veikalu šņabjiem nākamajā dienā galva plīst pušu.
Stāsts ir puse panākumu
Apsviedīgums, enerģija, viesmīlība un mutīgums, kas izpaužas spējā interesanti un asprātīgi stāstīt – šīs īpašības piemīt Smiltenes novada Blomes pagasta “Donu” saimniecei Ilzei, kura tamdēļ tūrisma profesionāļu vidū nereti tiek minēta gluži kā etalons. Laikā, kad maizes cepšanas tradīcijas uz lauku tūrisma viļņa visā Latvijā pakāpeniski atdzimst, “Donas” atzītas par vienu no izcilākajām maizes tradīciju daudzināšanas vietām Vidzemes reģionā.
Ciemiņiem tiek piedāvāta iespēja pašam izveidot kukulīti līdzņemšanai. Vai jāstāsta, kā garšo svaigi cepta rudzu maize!? Īpaši jau ar medu vai kaņepju grūdeni! Jāpiebilst, ka “Donas” sadarbojas arī ar citiem lauku uzņēmējiem un tādā veidā pie vajadzības var celt galdā žāvētas kotletes (garšo lieliski) un putraimdesas, kā arī 17 veidu sierus. Turklāt saimniecība ietilpst vienas dienas gastronomiskajā maršrutā “Ar gardu muti Vidzemē”, kam pievienojušās arī kaņepju saimniecība “Adzelvieši” pie Burtnieku ezera un Valmiermuižas alus darītava.
Lauku tūrismā amatnieki veido atsevišķu segmentu, vienīgā nelaime, ka galdniekiem, kalējiem, podniekiem un citiem ne vienmēr ir laiks kavēties ar viesi un ne katrs māk sava amata knifus raitā, labvēlīgā un interesantā stilā izklāstīt. Mucinieks Jānis Grantiņš no Kocēnu novada Vaidavas pagasta “Madarā” to noteikti prot.
Labs meistars mucu uztaisa trīs dienās, bet toveri nevar iemācīties sameistarot, to izjaucot un mēģinot atkal salikt. Par to var pārliecināties arī viesi, kad jāsakārto dēlīši jeb mucu galdiņi stīpas uzlikšanai. Meistars to izdarot vienā minūtē. Mums tik žigli nesanāk trijatā. Jāzina teorija un pamatprincipi. Vēsturiski muca attīstījusies līdz tādai pilnībai, ka ikkatram sīkumam ir nozīme, pamāca mucinieks un uzskatāmi izrāda, kā tiek izgatavoti mucu dēlīši, kā liec stīpas, kā tās uzliek, kad un kā veido mucas caurumu. Fotogēniskākais skats ir mucas iekšpuses izdedzināšana. To dara, lai ietekmētu mucā nostāvināmā šķidruma garšas īpašības. Jo vairāk dedzinās, jo garšā “dūmaināks” būs iekšā lejamais šķidrums. Tāpat specifisku un mūsdienās reti atrodamu instrumentu mucinieka darbā ir pietiekami. Dažam pat aizmirsies latviskais nosaukums un to nācies meklēt vecos rakstos.
Kad viesojamies “Madaru” sētā jeb mucu darināšanas dzīvesprieka akadēmijā “Liela muiža”, Mucu muzejs tur tikai top. Nākotnē atsevišķā būvē paredzēts izlikt gan paša saimnieka savāktās ar mucinieka amatu un mucām saistītās lietas, gan arī no Brīvdabas muzeja patapinātās. Goda vietā būšot veca 100 litru muca.
